Vija Beinerte: Atvadu vārdi dakterim Jurim Vecvagaram 8
Mūžībā aizsaukts Juris Vecvagars, izcils ārsts, akupunktūras un biorezonanses terapijas speciālists, gudrs cilvēks ar lielisku humora izjūtu un labestīgu sirdi. Grūti noticēt. Šķita taču, ka viņš vienmēr būs līdzās. Nu labi, ja ne vienmēr, tad vēl gadus divdesmit vismaz.
“Esmu nolēmis, ka nomiršu deviņdesmit sešu gadu vecumā. Tad pateikšu visiem: paldies, mīļie, par kompāniju, mani sauc atpakaļ uz debesu Tēviju, komandējums ir beidzies.” Tā viņš man reiz teica. Un ne jau man vienai.
Un re, dakteronkulim, kā Juris pats sevi dēvēja, atkal ir izdevies apvest mūs visus ap stūri. Ja viņš būtu nosaucis skaitli septiņdesmit seši, mēs jau gadus piecus dzīvotu kā uz adatām. Bet Juris adatas labāk dūra pats, jo zināja, kur, kad un kā tas ir jādara, lai viss būtu svētā glītumā un jēdzīgi.
Un vēl viņš teica: “Bet līdz tam aiziešanas brīdim ir jāstrādā, jāmācās, nedrīkst iesērēt, iesūnot, jo tad sākas deģenerēšanās. Visa mana dzīve ir bijusi sevis veidošana, pilnīgošana. Kad dzīvei ir plāns, nav laika domāt par muļķībām.”
Izvadīšana šodien, 18. martā, pulksten 12 Krematorijas lielajā zālē. Ikviens ir laipni gaidīts kopā ar tuviniekiem godināt Jura Vecvagara piemiņu. Bet mūsu portāla lasītājiem piedāvājam iespēju domās vēlreiz pabūt kopā ar Juri.
Pirms komandējums beidzies. Vijas Beinertes saruna ar Juri Vecvagaru žurnālā “Mājas Viesis “
Tajā rītā mans tēvs tika apskaidrots mūžībā. Viņa pēdējie vārdi bija: cik brīnišķīgi! Tomēr man sala. Man nežēlīgi sala, ejot pa garo slimnīcas gaiteni. Un pēkšņi manā priekšā iznira nepazīstams vīrs ārsta uzsvārcī un pajautāja: vai varu kā palīdzēt? Atbildēju: ja brauksiet uz pilsētu, būšu pateicīga, ja aizvedīsiet mani līdz centram. Tā mēs iepazināmies ar JURI VECVAGARU. Tas bija pirms nu jau trīsdesmit gadiem. Šodien, kad pavadām dakteronkuli uz debesu Tēviju, vēlos atsaukt atmiņā mūsu pēdējo sarunu.
Kad biji maziņš, vai gribēji apprecēties ar māmiņu un tikt vaļā no tēta?
Nē, nē! Nebiju lasījis Freidu, tāpēc man patika viņi abi. Māmiņa man bija diezgan kašķīga, bieži vien piekasījās tētiņam, jo viņš mīlēja iedzert, tāpēc mēs ar manu otru brālīti, kad bijām mazi, itin bieži bēdājāmies, ka vecāki savā starpā ecējas. Jo tēvs ir tēvs, un māte ir māte, viņiem jābūt kopā. Bet pamazām viņi abi pierima. Piedzima vēl divi brālīši. Kad ģimenē aug četri bērni, cits nekas neatliek.
