In Memoriam Professor Magnificus Georgs Andrejevs (1932–2022)
0
Autors: Pēteris Apinis
Katrai paaudzei medicīnā ir savi Dižie profesori. Divdesmitā gadsimta otrās puses medicīnas zvaigznāju blakus Ilmāram Lazovskim, Viktoram Kalnbērzam, Jūlijam Anšelēvičam, Jānim Volkolakovam, Vladislavam Korzānam tagad papildinājis Georgs Andrejevs. Šī profesoru paaudze bija vienaudži, kas lielā mērā radīja to, ko mēs šodien saucam par Latvijas medicīnas skolu.
Un tomēr – pat šajā zvaigznājā Georgs Andrejevs bija īpašs. Latviešiem ir maz lietu, ko mēs esam devuši pasaulei, mēs neprotam lepoties ar savu pienesumu, tādēļ allaž atrodas kāds, kas labāk savu veikumu promotē. Tas, ka mūsdienās visas pasaules neatliekamās palīdzības dienestu ārsti pārvietojas mikroautobusos lielā mērā notiek pateicoties Georga Andrejeva spējai atrasties īstajā laikā un īstajā vietā.
PSRS reanimatoloģijas dibinātājs, Maskavas patfiziologs Vladimirs Ņegovskis pagājušā gadsimta sešdemitajos gados bija Georga Andrejeva skolotājs. Ņegovskis bija pasaulē ļoti atzīts un cienīts, tikai slikti zināja svešvalodas, tādēļ uz pasaules kongresiem līdzi ņēma Georgu Andrejevu, kuram piemita spēja savaldzināt savus pasaules kolēģus ar savu smaidu, stilu, svešvalodu prasmēm, vispusīgām zināšanām un pasaules skatījumu.
Sešdesmito gadu sākumā Ņegovskis bija apsēsts ar domu, ka mākslīgā plaušu ventilācija cietušajiem pacientiem jāveic jau ātrās palīdzības mašīnā, un izvēlējās šim nolūkam palielu autobusiņu ПАЗ. Izrādījās, ka šis busiņš bija lēns, iestiga ne tikai lauku dubļainos ceļos, bet arī Maskavas pagalmos.
Sešdesmito gadu sākums bija laiks, kad ātrās palīdzības brigādes pārvietojās ar Škodas vai Volgas pikapiem, bet Rīgas Autobusu fabrikai RAF bija uzticēts sākt ražot mikroautobusus. Georgs Andrejevs studiju gados kā feldšeris, un arī kā jauns ārsts bija strādājis Rīgas Ātrajā palīdzībā, viņš devās uz rūpnīcu un ar ideju – izveidot reanimobili mikroautobusā, – aizrāva ne tikai ministru Vilhelmu Kaņepu, bet arī rūpnīcas vadību un valsts plāna komiteju.
Tā radās pirmie eksperimentālie reanimobīļi mikroautobusos „Latvija”, un pati ideja izplatījās ne tikai visā Padomju Savienībā (par medicīnas mašīnām pārvērta UAZ tipa busiņus), bet arī visā pasaulē. Bet idejas realizācija – ievietot reanimācijas aparatūru mikroautobusā pieder Georgam Andrejevam. Šodien katrs NMPD busiņš ir daudzkārt labāk aprīkots par slaveno pirmo reanimobīli (vēlāk ārstu vidē dēvētu par ātrās palīdzības 1. brigādi), bet Georga Andrejeva ideja iezīmēja pāreju uz augstāku automašīnu, kur ārsts var intubēt, ārēji masēt sirdi (un ir zināms gadījums, kad Rīgā šajā busiņā ir veikta pat torakotomija un tieša sirds masāža).
Georgs Andrejevs ir vairāk nekā 270 zinātnisko rakstu, 4 monogrāfiju, 10 izgudrojumu autors vai līdzautors. Savulaik plašu atzinību guva viņa izstrādātā plakanā maska, diemžēl no Padomju savienības izgudrojums nesasniedza vadošās pasaules rūpnīcas un anestezioloģijā ienāca citi, līdzīgi risinājumi. Tomēr pagājušajā gadā Covid–19 krīzes apstākļos plakanā maska nodemonstrēja savas priekšrocības pret intubācijas caurulīti. Diemžēl šo masku pasaulē vairs nebija daudz un tās netika ražotas kā vienreizējas medicīnas ierīces.
Georgs Andrejevs radīja Latvijas anestezioloģijas skolu, vadīja Rīgas Medicīnas institūta katedru no 1962. līdz 1990. gadam, no 1972. gada – kā profesors. Ar Georga Andrejeva personību, harizmu un talantu Latvijā anestezioloģija un reanimatoloģija izveidojās par dienestu, par izcilu un patstāvīgu dienestu, un vēl līdz šai baltai dienai Latvijas anesteziologi ir pasaulē pieprasīti un atzīti.
Pateicoties profesoram, Latvijā anesteziologi ir apbruņoti ar ļoti plašu un dziļu zināšanu loku. Tādas lekcijas, kā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados lasīja profesors Georgs Andrejevs tolaik nelasīja neviens – lekcijas bija ar izcilu vizuālo materiālu – tolaik slīdītēm, bet profesors lekcijā bija atstrādājis katru vārdu, katru zilbi, katru pauzi un katru uzsvaru.
Profesora organizatora talants izpaudās astoņdesmito gadu sākumā, veidojot Gaiļezera slimnīcas anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļas – viņš izvēlējās izcilus, enerģiskus nodaļu vadītājus, jaunus enerģiskus ārstus un pašas inovatīvākās pasaules metodes un aprīkojumu. Ar Georga Andrejeva drosmi tolaik ne tikai Latvijā, bet visā PSRS ienāca hiperbārā oksigenācija un ekstrakoroprālās detoksikācijas metodes.
Savukārt Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedra balstījās uz paša profesora diskusijām un literatūras jaunumu analīzi ar viņa diviem draugiem un domubiedriem, kam viņš nule pievienojās anestezioloģijas zvaigznājā – docentiem Egonu Dauguli un Aivaru Zirni.
1988. gadā Latvijas Ārstu biedrība tika dibināta Paula Stradiņa slimnīcas Reanimācijas nodaļas mācību istabā, to dibināja (tolaik) jauni ārsti ar profesoru Ilmāra Lazovska un Georga Andrejeva tiešu un netiešu atbalstu. 1990. gadā profesors Georgs Andrejevs balsoja par Latvijas neatkarību, un tieši RMI Anestezioloģijas katedra bija vienīgā akadēmiskā struktūra, kuru šajā balsojumā pārstāvēja divi deputāti.
Profesors ar savām svešvalodu prasmēm, izcilajām diplomāta un diskutanta prasmēm pievērsās jaunās Latvijas valsts ārlietu dienesta veidošanai, kļuva par Ārlietu ministru Ivara Godmaņa un Valda Birkava valdībās. No 1995. līdz 1998. gadam bija vēstnieks Kanādā. No 1998. līdz 2004. gadam bija Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē. 2004. gadā tika ievēlēts Eiroparlamentā un atzīts par Eiropas Gada cilvēku Latvijā. Eiroparlamentā vadīja Veselības apakškomisiju, kas ir viens no augstākajiem līdz šim latviešu politiķu Eiropas amatiem.
Izcils cilvēks, skolotājs un draugs. Allaž gatavs palīdzēt, allaž pildīja solījumus. Allaž meklēja risinājumus un tos atrada. Visus apbalvojumus un goda nosaukumus, ko profesors dzīves laikā guvis, minēt nav vērts, bet mūsu atmiņā paliks Professor Magnificus. Viena no Latvijas zīmēm pasaulē. Darīja Latviju gudrāku un labāku.
