In memoriam. Pēterim Martinsonam aizejot 0
Katra ziņa par aiziešanu mūžībā ir negaidīta un sāpīga, lai cik tā ilgi virmojusi gaisā. Arī par Pēteri Martinsonu, kurš no mums aizgāja 2. augustā, nesasniedzot dienas vidu, 82 gadu vecumā.
Zinājām, ka viņš jūlija pirmajā pusē atradās simpozijā Lodē, kur negaidīti viņu piemeklējis insults, atgadījies arī kājas lūzums un ka viņš cīnās par dzīvību. Kopš tā laika vairāk nekā divas nedēļas piedomājām par viņu vai ik brīdi, jo grodāk apzinādamies, cik augstas raudzes cilvēks viņš bija, viņa plašo kultūras apvārsni, viņa talanta lielumu, kādu latviešu mākslā nav daudz. Ar viņu aizgājis vesels laikmets, kurš klusām cīnījās par mūsu keramikas iziešanu pasaules plašumos. Pēteris Martinsons viens no pirmajiem pārkāpa robežas, lai arī viņu pašu pār tām nelaida. Viņš bija garā brīvs un nesaistīts, nesasaistāms, atvērts visam talantīgajam, pats būdams spoža zvaigzne pasaules keramikas zvaigznājā. Būdams lielisks, iejūtīgs pedagogs, Pēteris Martinsons izaudzinājis daudzas keramiķu paaudzes, kas tagad nes tālāk sava skolotāja skatījumu un pieeju mākslai un cilvēkiem.
Vai viņš nojauta savu aiziešanu? Gan jā, gan nē. Bet gatavojās gan, ja jau savu radošo mantojumu atdeva Marka Rotko mākslas centram. Tagad brauksim uz Daugavpili pie Pētera Martinsona, kā citi dodas uz Aglonu vai Meku.
Vai apzināmies, ko esam zaudējuši?
Viņa Lodē iesākto darbu pabeidza Jelgavas keramiķis Aleksandrs Djačenko, bet pēdējo keramikas opusu mākslinieks izveidoja Jelgavā I šamota skulptūru simpozija laikā pirms mēneša – jūnijā. Tur tagad uz mūžīgiem laikiem uzcelts stāvēs Pētera Martinsona “Sapņu vārnu patvērums”. Viņam pašam šis sapņu patvērums, kā viņš allaž teicis, ir bijusi Latvija. Tajā dzimis, audzis, skolojies un tai domas un darbus veltījis, skaļi nedaudzinot.
Pēteris Martinsons savu šai dzīvē ir izdarījis, vienkārši strādājot un mīlot dzīvi. Keramiku darina ar rokām, bet galvenais ar domām un sirdi, pēc tam to dedzina svelošā ugunī, līdz pods, velni, vārnas, torņi ieskanas, šādā veidā tos norūdot. Tā strādāja arī šis Meistars un Cilvēks ar lielo burtu. Mūsu daļa nu ir paturēt dzīvas viņa klusās mācības. Keramika bija viņa dzīve, viņa mīlestība, viņa alter ego, viņš pats. Mums paliek viņa keramika, kurā ierakstīti viņa mūža raksti.
