In memoriam: Andris Grūtups 11
Nākamā dienā pēc 15. jūnija traģiskā negadījuma, kad pieklusušos Vecrīgas trokšņos lode pārcirta advokāta un rakstnieka Andra Grūtupa dzīvi, man piezvanīja viņa dēls Viktors un izteica sava tēva vēlmi, lai es uzrakstu nekrologu par aizgājēju “Latvijas Avīzē”.
Ar Andri Grūtupu bijām pazīstami vien vairākus gadus, un mūs saistīja koleģiālas attiecības, apmainījāmies ar jaunatklātiem vēsturiskiem faktiem. Turklāt mūsu viedokļos starp daudzām vienādām nostādnēm šad tad bija palielas domstarpības, īpaši jautājumā par holokausta tēmu. Neraugoties uz šīm niansēm, atbildēju, ka man tas ir pagodinājums: uzrakstīt atvadu rindas talantīgā advokāta un rakstnieka piemiņai.
Andris Grūtups bija spilgta un harismātiska personība, punktuāls un prasīgs – kā jau viņa aroda amatam tas ir svarīgi – ne tikai pret citiem, bet arī pats pret sevi. Turklāt ļoti cilvēcīgs. Daudzi Andri Grūtupu atcerēsies kā iedvesmojošu cilvēku, kas ieguldījis Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā drosmi un spēku. Arī kā cilvēku, kas nevairījies izteikt savas domas tādos brīžos, kad ievērojamai sabiedrības daļai tās liktos neērtas, provokatīvas vai pat dīvainas. Tik bieži tās uzšķīla pretēju viedokļu ugunis.
Jau sākot ar savu pirmo grāmatu “Kā atgūt nolaupīto: tiesisks skaidrojums par īpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem”, Andris Grūtups 1991. gadā plašāku publiku iepazīstināja ar savu ieguldījumu Civillikuma atjaunošanā. Viņa daudzveidīgais devums mūsdienu Latvijas juridiskajos pamatos ir gana plašs un akadēmiskas izpētes vērts.
Atceros viņu kā cilvēku, kas nevis vienkārši “uzcepa” grāmatas, bet rakstīja tās rūpīgi, novatoriski, pētot faktus. Neraugoties uz nopietnām veselības problēmām, A. Grūtups gadiem darbojās gan kā literāts, gan kā dziļumā racējs – vēsturnieks ar advokāta dzīvesgājumu, bieži pat izgriežot akadēmiskās pogas dažiem vēstures pētniekiem. Tomēr Andra Grūtupa grāmatu mērķis ieskicēts jau “Beilisādē” (2005): “Uzdevums nav atrast slepkavu. Drīzāk – aprakstīt cilvēku kaislības un dziņas. Raksturot viņu vājības, iedomas un aizspriedumus.”
Citāds skatījums uz lietām un notikumiem intriģē un saista, kaut arī reizēm kalpo par iemeslu skarbām diskusijām un kritikai.
Andris Grūtups bija viens no retajiem, kas publiski bieži izteica viedokli, kas bija kontraversāls savā svaigumā, turklāt vienmēr lika aizdomāties un domāt. Dāsni ziedojis labdarībai, baznīcām, cilvēkiem, atbalstījis citus, turklāt lieki neafišēdamies, viņš pamatoti kritizēja augstu valsts amatpersonu aroganci pret sabiedrību, īpaši plaši V. Vīķi-Freibergu un viņas metodes, pauda nepatiku pret Karginu un “Parex” klanu, uzsvēra nepieciešamību ar lepnumu apzināties latviskumu un nacionālās vērtības. 2009. gadā krīzes nomāktajā Latvijā, bažās par daudzajiem ekonomiskajiem bēgļiem, Grūtupam pieder iecere par “Nācijas glābšanas fondu” un atgādinājums, ka “valsts esam mēs paši”.
Attaisnot vai tiesāt izvēle cilvēkam dzīves laikā tiek dota nepārtraukti. Citam varas durvis uz vienu vai otru pusi vērt nākas katru dienu. Bet ir lietas un notikumi, kas vieno pat pretējās plūsmās ritošas dzīves.
65 gadi paskrējuši, tik pēkšņi aizcērtot vairs neatveramas šīs dzīves durvis.
Sit tibi terra levis!*
* Lai tev vieglas smiltis! (Latīņu val.)
