* 0
Imūnsistēmas galvenais uzdevums ir nodrošināt organisma neuzņēmību pret baktērijām, vīrusiem, vienšūņiem, parazītiem, sēnēm un kontrolēt pārmaiņas organisma šūnu līmenī. Šo darbību kopumu sauc par imunitāti, un to iedala divās grupās – iedzimtā un iegūtā.
*
Nespecifisko jeb iedzimto imunitāti nodrošina organisma iedzimtās īpatnības. Piemēram, tās dēļ cilvēki neslimo ar daudzām dzīvnieku slimībām, un otrādi.
Viens no svarīgiem iedzimtās imunitātes posmiem ir aizsargbarjeras. Organisma aizsargbarjeras ir āda un gļotāda, kas izklāj elpošanas un gremošanas traktu, dzimumorgānu un urīnizvades sistēmu. Ādas virsējā kārtā ir nedzīvas šūnas, epitēlijs, kas veido mehānisku barjeru. Ādā atrodas sviedru, tauku dziedzeri, kuru sekrēti izdala vielas, kas spēj iznīcināt daļu mikroorganismu, kavējot to attīstību. Iedzimto imunitāti nodrošina arī kuņģa sālsskābe un siekalu fermenti, kam piemīt baktericīdas īpašības.
*
Specifiskā jeb iegūtā imunitāte veidojas tikai pēc saskares ar konkrētu antigēnu vai slimības ierosinātāju. Tā rodas dzīves laikā un neiedzimst pēcnācējiem. Kad organismā nokļūst antigēns, tas nonāk kontaktā ar leikocītiem.
Imūnsistēmas atbildē uz slimības ierosinātāju veidojas antivielas, un tās, iesaistot citus imūnatbildes komponentus, iznīcina nevēlamo ciemiņu. Procesā izveidojas imūnatmiņa – kad šāds atntigēns uzbrūk atkārtoti, organisms reaģē daudz ātrāk, neļaujot saslimt otrreiz.
*
Dabiskā aktīvā iegūtā imunitāte veidojas, ja cilvēks pārslimo kādu slimību, piemēram, vējbakas. Pret daudzām infekcijas slimībām veidojas imunitāte uz visu mūžu, bet pret citām, piemēram, pret gripu, – īslaicīgāk. Pret dažām slimībām imunitāte neveidojas vispār.
*
Dabiskā pasīvā iegūtā imunitāte piemīt zīdaiņiem. To nodrošina gatavu antivielu saņemšana no mātes caur placentu un zīžot pienu. Zīdainis ir imūns pret visām infekcijas slimībām, pret kurām ir imūna māte. Kad māte pārtrauc mazuli zīdīt, viņam šī imunitāte pamazām zūd un sāk veidoties pašam sava.
*
Mākslīgā aktīvā iegūtā imunitāte rodas, kad slimību profilakses nolūkos organismā ievada novājinātus vai nonāvētus slimību izraisītājus – veic vakcināciju. Ja cilvēks pēc tam saskaras ar šiem mikrobiem, viņš nesaslimst vai slimo ļoti viegli.
*
Mākslīgā pasīvā iegūtā imunitāte tiek iegūta, organismā ievadot ārstniecisku serumu, ko iegūst no izslimojušu dzīvnieku vai cilvēku asinīm. Šādi iegūta imunitāte nav ilgstoša un tiek izmantota tikai gadījumos, kad nepieciešama steidzama palīdzība.
