Impulsīvais Miša – Gruzijas prezidents 0
Mani ir apsūdzējuši nacionālismā, bet norobežots nacionālisms ir pilnīgā pretrunā ar manu pārliecību. Es esmu patriots, jo vēlos, lai mana neatkarīgā un suverēnā nācija izrautos ārpus padomju kultūras mantojuma geto. (No Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili intervijas franču žurnālistam Rafaēlam Gluksmanam grāmatā “Sarunas par brīvību”)
Ja ir vēlēšanās uzzināt, kā darbojas Krievijas propaganda, vislabāk to prasīt Gruzijas prezidentam Mihailam Saakašvili. Šķiet, viņš ir izbaudījis visu tās spektru: sākot no ņirgāšanās (neskaitāmas reizes rādīts un pieminēts televīzijas fragments, kur Saakašvili paņēmis mutē savas kaklasaites galu), agresīviem uzbrukumiem un apvainojumiem starptautiskā līmenī un beidzot ar mēģinājumiem destabilizēt Gruzijas iekšpolitisko situāciju. Taustāmu rezultātu jeb varas maiņu Gruzijā Krievijai gan nav izdevies panākt, turklāt vēl atklājies, ka nelielā Kaukāza valsts spēj dot diezgan spēcīgu propagandas prettriecienu. Nupat to atzīst pat Latvijas amatpersonas, stāstot, ka mums jāņem piemērs no Gruzijas, lai gan līdz šim Latvija bija mēģinājusi uzņemties tādu kā “šefību” par Gruzijas sadarbību ar NATO un Eiropas Savienību. Vēl Gruzijai ir izdevies izveidot tādas valsts tēlu, kas, pateicoties prezidenta rosinātajām reformām, ļoti sekmīgi tikusi galā ar korupciju. Vienmēr tiek norādīts, ka pat ceļu policisti te neņem kukuļus. Kā vizuāls apliecinājums godīgumam ir caurspīdīgās policijas ēkas, kuras uzbūvētas pēdējos gados. Šis arhitektūras stils Gruzijā šobrīd ir modē, un tam atbilst arī 2009. gadā uzceltā jaunā prezidenta pils, kuras projektēšanā un būvniecībā piedalījušies gan gruzīnu, gan itāliešu arhitekti. Jaunais prezidents arī pārliecināts, ka ar spilgtām un vizuāli krāšņām celtnēm palīdz cilvēkiem izrauties no agrākās padomju “pelēcības”.
Aizbēgt no PSRS!
Mihails Saakašvili, kuru gruzīni nereti dēvē par Mišu, dzimis Tbilisi inteliģentu ģimenē, tēvs – ārsts, māte – zinātniece. Pats mēdz lepoties, ka jau jaunībā bijis disidentiski noskaņots pret padomju iekārtu un savus uzskatus nav slēpis
«Kremlis allaž centies mani ierindot starp galvenajiem pretkrieviski noskaņotajiem. Bet mani jaunības paraugi un varoņi ir krievi! Vienkārši – tā ir Saharova un viņa atraitnes Jeļenas Bonneres Krievija, kuru es mīlu.»
Par to studiju gados viņam bieži esot sanākušas darīšanas ar čeku. Tās gan bija jau 80. gadu beigas, Gorbačova «perestroikas» laiks, kad attieksme bija kļuvusi maigāka, tāpēc viss beidzies vien ar pārrunām un ierobežojumiem pamest valsti. Bet arī to nākamajam politiķim izdevās apiet, apmeklējot Nīderlandi un Franciju. Viņa kvēlākais sapnis bija tikt prom uz Rietumiem, ko pēc PSRS sabrukuma arī izdevās īstenot. Sākumā īslaicīgas studijas Strasbūras Starptautiskajā cilvēktiesību universitātē Francijā, kur M. Saakašvili satika savu nākamo sievu – Sandru no Nīderlandes. Kā īpašu piedzīvojumu viņš atceras iepazīšanos ar sievas vecākiem.
«Šengenas līgums vēl neeksistēja, un man bija tikai īslaicīgā Vācijas vīza. Es tātad nevarēju legāli iebraukt Nīderlandē. Viņaprāt, bija jābrauc ar vilcienu, jo tos kontrolēja ļoti reti. Pie beļģu robežas mēs noslēpāmies tualetē, un es nelegāli ierados Beneluksā, lai iepazītos ar Sandras vecākiem. (..) Pats uzskatīju, ka atstāju labu iespaidu, bet vecāki Sandrai bija teikuši: tavs draugs pārāk daudz ēd, pārāk daudz runā, un turklāt viņš ir turks!»
Vēlāk abi pārcēlās uz dzīvi ASV, kur Mihails studēja tiesības un strādāja juridiskajā birojā. Atgriezties Gruzijā viņam 1995. gadā piedāvāja sens paziņa Zurabs Žvanija, kurš tobrīd bija prezidenta Eduarda Ševardnadzes sabiedrotais. Saakašvili piekrita.
«Kā jaunai ņujorkiešu ģimenei šoks bija pamatīgs. Pilsētas centrā elektrība bija labi ja stundu un gāze netika pieslēgta nemaz. Atceros, ka mēs nopirkām divus trusīšus mūsu dēlam un tie nomira no aukstuma. (..) Bija skumji skatīties uz manu valsti, kura piecus gadus pēc neatkarības atgūšanas bija vēl nabadzīgāka nekā manis tik nīstā padomju režīma laikā. (..) Te nu mēs bijām – pārcietuši pilsoņu karu, pelēkā un nabadzīgā valstī, kur ielās kārtību diktēja mafiozu bandas.»
Rožu revolūcija
M. Saakašvili kādu laiku darbojās prezidenta Ševardnadzes komandā, tika ievēlēts parlamentā, bija arī tieslietu ministrs. Tikmēr sabiedrībā auga neapmierinātība, brieda revolūcija. Saakašvili izmantoja visas publicitātes iespējas, nevairījās no konfliktiem ar citiem politiķiem un pastāvīgi vairoja savu popularitāti. Viņš izveidoja savu partiju «Nacionālā kustība». Sekoja tā dēvētā Rožu revolūcija kas sākās 2003. gadā ar protestiem pret negodīgām parlamenta vēlēšanām un beidzās ar varas nomaiņu. Saakašvili kļuva par jauno valsts vadītāju.
Pretēji viedoklim, ka šo revolūciju, tāpat kā pārmaiņas Ukrainā un vēl citās valstīs, atbalstījusi ASV, M. Saakašvili apgalvo, ka amerikāņu diplomātiem bijusi skeptiska attieksme pret revolucionāriem un viņi atbalstījuši kompromisus un pakāpeniskas pārmaiņas, nevis strauju režīma nomaiņu.
«Ševardnadze Rietumu vadītājiem bija ārkārtīgi izdevīgs, jo viņš nevienu neaizvainoja, bija draugs visiem gan Rietumu galvaspilsētās, gan Maskavā. Uz viņa fona mēs bijām kūdītāji zaļknābji un «ideālisti». (..) Savienotās Valstis ne mazākā mērā kā Eiropas valstis sliecas uz reālpolitiku. Vēl vairāk – mūsu revolūcijas laikā daudzu Amerikas birokrātu prioritāte bija pēc iespējas labākas attiecības ar Vladimiru Putinu…»
Arī Rietumu finansiālais atbalsts pēc Rožu revolūcijas neesot bijis tik liels, kā to pierasts iztēlot. Neskatoties uz to, Gruzijas prezidents vienmēr sevi ir pozicionējis kā lielu ASV atbalstītāju. Simbolisks apliecinājums tam ir arī bijušā ASV prezidenta Džordža Buša vārdā nosauktā iela Tbilisi. Galvaspilsētā ir arī piemineklis citam Amerikas prezidentam Ronaldam Reiganam.
Karš
Kā tas bieži notiek, arī pēc šīm revolucionārajām pārmaiņām sekoja vilšanās. Jau pavisam drīz to sāka dēvēt par «Novītušo rožu revolūciju», pieauga neapmierināto skaits. Piemēram, negatīvi tika uztverts Saakašvili lēmums paaugstināt sev algu un reprezentācijas izdevumus. Bet Krievijā īpaši uzsvērts fakts, ka finansiālu palīdzību jaunajai varai sniedzis arī pazīstamais miljardieris Džordžs Soross (iespējams, šī iemesla dēļ par M. Saakašvili pēc laika parādījās negatīvi raksti arī atsevišķos Latvijas plašsaziņas līdzekļos).
Sevi skaļāk pieteica opozīcija. Tomēr atšķirībā no sava drauga – Ukrainas prezidenta Viktora Juščenko – Saakašvili izdevās saglabāt varu. Viņš gan sākotnēji pieļāva vecā režīma kļūdas, mēģinot apspiest protestus ar varu, tomēr drīz vien to laboja, ļaujot «nolaist tvaiku» ielās, zinot, ka opozīcija ir par vāju, lai uzvarētu vēlēšanās. Vienlaikus tika īstenotas dažādas vērienīgas reformas, no kurām daudzas izrādījās sekmīgas. M. Saakašvili atzīst, ka viņam pamatoti var pārmest straujumu un nepacietību, tomēr «mūsu situācija nepieļauj līderības trūkumu un lēnu evolūciju».
Smagākais viņa valdīšanas brīdis noteikti saistās ar 2008. gada augustu – Gruzijas un Krievijas karu, ko pavadīja ne tikai militārās darbības, bet arī propagandas cīņas. Saakašvili vēlāk tika pārmests, ka tieši viņš esot atklājis uguni, tomēr Gruzija pierādījusi, ka tā bijusi tālredzīgi izplānota provokācija ar mērķi panākt Kaukāza reģiona nonākšanu stingrā Krievijas ietekmē.
«Kara visdramatiskākajos brīžos (..), varat ticēt, jūs ne mirkli nedomājat par savu personīgo likteni. Jūs uztrauc jūsu celtās demokrātijas liktenis, kuru apdraud Andropova un Staļina piekritēja sarīkotie triecieni. .. nekad nepiekristu dzīvot kā izraidītais, vienalga, vai tas būtu Parīzē, Londonā vai Ņujorkā, savu atmiņu un nožēlu verdzībā. (..) .. labāk ir mirt brīvam, nevis dzīvot verga dzīvi atkārtoti pakļautā valstī. Šodien es zinu, ka tas nekad nenotiks. Krievija mūs vairs nepaverdzinās. Ja es iešu bojā, tad valsts un jaunā politiskā šķira, kas izveidojās pēc «Rožu» revolūcijas, izdzīvos.»
M. Saakašvili apgalvo, ka Gruzijas norobežošana no Krievijas neesot viņa pašmērķis un viņš cer, ka kādreiz abu valstu starpā atkal būs draudzīgas attiecības. Tiesa, diez vai tas notiks laikā, kad Krievijā valda Vladimirs Putins. Šobrīd Gruzijas ārpolitika ir izteikti prorietumnieciska. Viens no galvenajiem mērķiem ir pievienošanās NATO. Tomēr jāatgādina, ka pašreizējā prezidenta pilnvaras tuvojas beigām un pagaidām nav zināms, kas varētu ieņemt Saakašvili vietu. Tāpat – kādu viņš redz pats savu nākotni. Skaidrs, ka pašreizējais prezidents vēl ir pārāk jauns un enerģisks, lai vienkārši dotos pensijā.
