Improvizators Valdis Sils: “Draugi un radi jau ir pieraduši, ka ir brīži, kad neesmu jocīgs!” 0
Ar jaunu un svaigu sezonu televīzijas kanālā “RīgaTV 24” atgriezies garšīgais raidījums “Nu ko, gatavosim!”, un šoreiz tā vadību pārņēmis improvizators Valdis Sils. Valdi esam iepazinuši arī kā sulīgās balss īpašnieku un tikpat sulīgo joku autoru “Radio SWH” ēterā kopā ar Kasparu Breidaku, vērojuši dažādās improvizācijas teātra izrādēs un sastapuši dažādu pasākumu vadītāja lomā. Viņš ir jokdaris, kas ārpus skatuves ir drīzāk klausītājs, gardēdis, kurš kopš bērnības mīl lutināt ar paša gatavotiem ēdieniem arī tuviniekus un atzīst, ka improvizācija mūsu dzīvē sastopama ik uz soļa. Arī virtuvē, protams.
Pastāsti, lūdzu, kā no diplomēta ekonomista kļūst par improvizatoru, kā tas noticis tavā gadījumā?
Nokļuvu nekustamo īpašumu kompānijā, kur mums piedāvāja arī improvizācijas nodarbības – tās bija domātas dažādu prasmju attīstīšanai. Tajā brīdī tas iepatikās, attīstījās, pēcāk iepatikās arvien vairāk un tā iznāca, ka veltīju tam arvien vairāk laika. Parādījās pirmie pasākumi, kaut ko pat varēja mazliet nopelnīt un radās iespēja darīt to patstāvīgi.
Tomēr biji izvēles priekšā – pārbaudīts ekonomista ceļš un pavisam neiemīta taciņa.
Laikam svarīgākās lietas dzīvē atnāk kaut kā viegli. Man bija iespēja, kāda, iespējams, nav katram. Tā kā tolaik bija iespējams kādu brīdi iztikt bez naudas, man bija naktsmājas un ēdienam arī pietika, tad vienkārši darīju to, kas patika. Pavērsiens notika tad, kad kopā ar Kasparu Breidaku aizbraucām uz Ameriku. Rīgā bijām pamanījuši improvizatorus no Amerikas, un, viņu iedvesmoti, nokļuvām lielākajā amerikāņu improvizācijas skolā – “The Second City” Čikāgā, pamācījāmies tur kādu laiku. Tas bija kaut kas tāds, kas sākumā likās riktīgi neiespējami, bet mums izdevās. Tas arī iedeva pamatīgu impulsu turpināt šo improvizācijas lietu tālāk – Amerikā “pārēdāmies” visādus jaunumus, un briesmīgi gribējās to visu realizēt šeit.
Neesi domājis par aktierspēli – esi manīts seriālos “Tikai nesaki man Bizu!” un “Viņas melo labāk”.
Ja manu uzaicinātu JRT, es noteikti kādu izrādi nospēlētu. Bet tieši seriālos redzēju, ka improvizācija noteikti nav tas pats, kas kaut kādas iepriekš apgūtas lomas spēlēšana. Kad filmējos, man teica – nu, šeit tu “paimprovizē.” Bet kā tu vari improvizēt, ja tev jau viss darāmais ir iepriekš pateikts! Improvizācija drīzāk ir reakcija – jebkurā mirklī partneris tev var kaut ko pateikt, un, hop, tur jau esi kaut kas cits.
Ir kāda skatuve, uz kuras esi nobāzējies šobrīd?
Šobrīd izveidojušās vairākas pastāvīgas komandas. Viena no tām – “Gandrīz draugi”, martā esam iecerējuši vairākas izrādes (6. martā “Bar SIX”, 17. martā kinoteātrī “Splendid Palace”, 29. martā VEF kamerzālē). Ir arī projekts “Trīs dvīņi un es”, kurā spēlē arī Kaspars Breidaks, Dzintars Rožkalns un Kristers Ozols (7. aprīlī izrāde KKC). Tā ir platforma, kurā mēs vēlamies izpausties brīvāk, darīt lietas, kuras nedara stingrākā formātā, ne tik ambiciozas, lai varam riskēt.
Šausmene, izrāde par mīlestību… Uzskaitu jaunāko izrāžu tēmas. Kā izvēlaties tēmas?
“Šausmenes” ideja radās pirms došanās uz Krieviju – gribējām parādīt kaut ko jaunu Sanktpēterburgas improvizācijas festivālā. Mūsu jaunākā izrāde “Vai viegli mīlēt” tapa ap Valentīndienu, pirms tam improvizējām par Jaungada apņemšanos – sezona, situācija, kurā esam – tas viss rosina idejas izrādēm. Man svarīgi ir tas, kādu sajūtu gribu dabūt no izrādes. Ir spēlēts daudz izrāžu, un gadās, ka tev pašam viss liekas forši, bet skatītājiem īsti nepatīk, un otrādi – tev liekas, slikti, cilvēki saka – forši. Galvenais, lai notiek kaut kāda pašattīstība.
Kā jokot citā valodā?
Pamatā izrādēs, ko vedam uz ārzemēm, runājam angliski. Ja tā padomā, esam apbraukājuši labi daudz valstu – Somiju, Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Spāniju. Tālākais punkts bija Vjetnamā. Protams, mums ir savs stils, vietējiem un ciemiņiem – savs. Atšķirība – latviski tu vairāk vāvuļo, angliski – vairāk spēlē, jo valodas arsenāls ir ierobežotāks. Krievijā pieliekam klāt šo to krieviski. Tur mūs ļoti mīl.
Improvizatoru pasaule ir vesela sabiedrība, tur darbojas cilvēki, kas to vien dara kā braukā visu gadu pa festivāliem. Tur pasniedz nodarbības, var satikt dažādus labus improvizatorus no visas pasaules. Vakaros – šovi, kuros tu redzi, ko dara citās valstīs un parādi arī sevi. Martā brauksim uz Berlīni, kur ir viens no lielākajiem improvizācijas festivāliem.
Bet gatavošanas raidījumā taču improvizators nenokļūst tāpat vien.
Tur nokļūst tad, kad tev kādu dienu piezvana. Bet patiesība ir tāda, ka man patīk gatavot. Ēdiens bija viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc pateicu “jā”. Papildus uzmundrināja draudzene, zinot, ka man patiešām patīk gatavot pašam un cienāt citus.
Pats improvizē arī virtuvē?
Improvizēt ar ēdienu sāku jau aptuveni sestajā klasē. Vasarnīcā visi sabrauca uz dārza darbiem, bija jāravē zemenes, bija skaidrs, ka tas, kurš taisa ēst, neravē. Pusdienu saturs bija klasisks – karbonāde, improvizācija ar tolaik modīgiem nosaukumiem – piemēram, bija ēdiens ar nosaukumu “Motopeles no Marsa”. Tagad ēst taisīšana ir mana mazā meditācija komplektā ar iepirkšanos un sagatavošanos. Garšas sadomāju, staigājot pa tirgu, cenšos nedēļā to darīt trīs četras reizes. Man patīk atrast kādu jaunu produktu un mājās pētīt, ko ar to var izdarīt.
Ko esi atklājis?
Pēdējā bija liellopa fileja un austeres. Austeres gan vienkārši izņēmu no iesaiņojuma. Nesen dabūju mežacūkas gaļu no draugiem medniekiem, tad nu mēģināju sautēt un cept.
Kurš bauda tavus ēdienus?
Draudzene. Arī tad, kad braucu ciemos pie mammas, gatavotājs lielākoties esmu es. Draudzene ēd salīdzinoši maz lietu, tāpēc jāprot manevrēt šajās robežās.
Saldais vai sāļais?
Sāļais. Patiesībā man patīk viss kopums. Ir forši, ja uz galda ir gan uzkoda, gan pamatēdiens, gan saldais. Ēdienam jābūt ar stāstu.
Kas ir galvenā ēdiena gatavošanas sastāvdaļa?
Galvenais ir laiks. Tikai tad ir bauda gatavot un izmēģināt. Steigā nekāda lielā prieka nebūs.
Ko tu dari, kad neimprovizē un negatavo?
Nopietni sēžu stūrī un domāju. Draugi un radi jau ir pieraduši, ka ir brīži, kad neesmu jocīgs. Patiesībā komunikācijā ar savējiem esmu mazrunīgākais. Tā es atpūšos. Bija dzīvē posms, kad šķita, ka šajā visā esmu par daudz – spēlēju pats, skatījos citus – improvizācija bija visapkārt. Bet tad dabūju kājas traumu – Vjetnamā nokritu ar motorolleru. Tas lika mazliet iepauzēt. Tagad novērtēju to, ka vispār varu staigāt. Ceļoju – pavasarī kopā ar draudzeni kāpsim mašīnā un 31 dienu ļausimies ceļojumam Balkānos. Ceļojums ir tāda neliela dzīves simulācija jaunā vidē. Gribu atrast perfektu balansu starp plānoto un neplānoto, ļaušanos un neļaušanos. Protams, manā ikdienā sava loma ir dabai un suņiem.
Esi suņa saimnieks?
Nu jau deviņus mēnešus mums ir Bernes ganu suns, vārdā Mazā. Pie suņiem esmu radis, mamma ir kinoloģe. Uzturam viens otru labā fiziskā formā. Daba uzlādē mūs visus. Mēdzam sakāpt arī mašīnā un kopā doties uz tālākām vietām tepat Latvijā. Gar jūru.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Balss. Dabiskums. Pozitīvisms.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez laba ēdiena.
Lielākais sasniegums darbā?
Katra jaunākā izrāde vienmēr ir lielākais sasniegums.
Labākā izklaide?
Ceļošana.
