Improvizācija ar deviņām meitenēm 0
14. maijā uz Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zāles skatuves sastapsies astoņas pieredzes bagātas Nacionālā teātra aktrises un kāda skolniece, lai režisora Elmāra Seņkova radītā izrādē izspēlētu tikai divu varoņu – aktrises un viņas meitas – attiecību stāstu, kam izrādes veidotāji devuši nosaukumu “Meitenes”.
Izrāde vēstīs par Annu, 34 gadus vecu aktrisi, un viņas meitu Martu, kuru attiecību stāsts veidojas kā atgādinājums mums visiem par būtisko un skaisto, kas mums ir dots, – ģimeni, bērniem, līdzcilvēkiem, ar kuriem mums mūžam jāmācās rast kopīgu valodu. Kā teic izrādes veidotāji, stāsts uzrunāšot ne tikai mammas un meitas, bet ikvienu skatītāju (tiesa, ar zināmu dzīves pieredzi).
Vēl pirms pirmizrādes intriģē fakts, ka šī būs izrāde, kurā Annas lomu izspēlēs nevis divas, bet astoņas lieliskas Nacionālā teātra aktrises – Dace Bonāte, Lolita Cauka, Astrīda Kairiša, Lāsma Kugrēna, Līga Liepiņa, Inta Tirole, Gunta Virkava un Māra Zemdega, bet viņas meitu – skolniece Agata Zemniece.
Izrādes dramaturģe Rasa Bugavičute stāsta, ka “Meitenes” tapušas improvizācijas procesā, kurā aktrises un meitene izspēlēja dažādas etīdes, bet izrādes gatavais materiāls tapis, dramaturģei un režisoram atklājot tēmas, kas šķita svarīgas kā pašām spēlētājām, tā viņiem pašiem.
“Klasiskās dramaturģijas izrādē nebūs,” saka R. Bugavičute, piebilstot, ka zināmu ieskatu par šādu pieeju skatītāji varējuši gūt E. Seņkova veidotajās izrādēs “Gals” (Nacionālais teātris) un “Es par Rēziju” (Dailes teātris).
“Mēs nevarējām distancēties no tā, ka strādājam ar tik lieliskām aktrisēm, tieši tādēļ izrādē viņas spēlē gan sevi, gan mūsu varoni Annu, bet mazā meitene – gan Annas meitu, gan pati sevi,” stāsta Bugavičute. “Tā kā mēs kopā ar Elmāru Seņkovu tik tikko esam iekāpuši teātra pasaulē, mums vēl gribas iztaustīt, kas tā īsti ir, tādēļ nemitīgi atgriežamies pie tēmas par darbu un dzīvi, šajā gadījumā – teātri un dzīvi. Mēs spēlējamies ar realitātēm, cenšamies it kā mazliet maldināt skatītāju, liekot viņam domāt, ka tas, kas redzams uz skatuves, ir tapis turpat viņa acu priekšā, taču patiesībā ir iestudēts. Skatītājs varēs minēt arī to, kas ir izdomāts, bet kas – pašu aktrišu dzīvē pieredzēts.”
Lai arī izrādē runāts par aktrises profesiju, tās veidotāji uzsver, šis varot būt stāsts par jebkuras profesijas cilvēku, par katru no mums – tas ir par dzīvi. Par to, ka laiks šķiet iesprūdis mirklī, bet patiesībā skrien uz priekšu. Par to, ka mums šķiet, ka varam ietekmēt to, kas notiks ar mums, bet patiesībā dzīve vienkārši notiek pati. Par to, ka bieži aizmirstam patiesas dzīves vērtības un, skrienot pēc iedomātām lietām vai iekrītot ikdienas rutīnā, varam zaudēt savus tuvākos cilvēkus, ģimeni. “Iespējams, izklausās mazliet melni un pasmagi, taču tik melni nebūs,” sola izrādes dramaturģe.
“Ja pajautātu aktrisēm, kāda noteikti sacītu, ka izrāde ir detektīvs, kāda – ka tā ir melodrāma, un tā joprojām. Katra no viņām pārstāv citu attieksmi, ja gribat, žanru. Taču īsts brīnums ir mazā Agate. Mēs, pieaugušie, mēģinām visu sagriezt kājām gaisā un maksimāli sarežģīt, lai nonāktu pie vienkāršā, piemēram, meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir liktenis.
Viņa to spēj noformulēt vienā īsā teikumā – liktenis ir tad, kad satiec otru cilvēku un viņš ir tava dzīve.”
VARBŪT NODER Režisors – Elmārs Seņkovs. Dramaturģe – Rasa Bugavičute. Scenogrāfs: Aigars Ozoliņš. Kostīmu māksliniece: Kristīne Abika.
|
