Vecie ulmaņlaiku saimnieki droši vien kapā otrādi apgrieztos! Kā tas nākas, ka Latvija ir sākusi pirkt importa kūtsmēslus? 82
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Vecie ulmaņlaiku saimnieki droši vien kapā otrādi apgrieztos, ja zinātu, ka esam sākuši pirkt importa kūtsmēslus. Vai tad pašiem savas vircas vairs nepietiek?
Bēdīgā patiesība ir tāda, ka nepietiek gan.
Kūtsmēslus izkonkurējis minerālmēslojums, lielfermas savu kūts labumu pārstrādā izdevīgajā biogāzē, bet lauku ainavā govis tikpat kā neredzēt, jo mājlopu skaits lauku sētās dramatiski sarucis.
Vecajiem saimniekiem vairs ne spēka, ne izdevīguma turēt govis vai cūkas.
Importa kūtsmēsli no Nīderlandes
Pirms nedēļas liepājnieki (un ne tikai) sociālajos tīklos sacēla viedokļu vētru saistībā ar ostā ienākušu kuģi, kurš atveda 4000 (!) tonnas organisko mēslu no Nīderlandes.
Tiesa, Valsts vides dienests bija uzdevumu augstumos, laikus brīdinot pilsētniekus par iespējamu smaku un mobilizējot visus spēkus mēslu pārkraušanas procesa uzraudzīšanai.
Tā kā dubults neplīst, notikumam par godu pirmoreiz Latvijā tika pat izmēģināts “elektroniskais smaku deguns”, kura uzdevums bija ar īpašu precizitāti mērīt smakas stiprumu.
Ar dokumentiem viss bija kārtībā, mēslojumam līdzi nāca Valsts augu aizsardzības dienesta reģistrācijas apliecība un arī izkraušanas process beigu beigās noritēja bez starpgadījumiem.
Tiktāl viss labi, taču neizpratni un līdzpilsoņu šūmēšanos raisīja kas cits.
Kā tas vispār nākas, ka Latvijā esam nonākuši tiktāl, ka pašiem savu kūtsmēslu vairs nepietiek? Un vai tik importa mēsliem nav kāda vaina, ja jau holandieši grib no tiem tikt vaļā?
Nav fermu, nav mēslu
“Lopkopji šobrīd nespēj nodrošināt mūsu laukus ar kūtsmēsliem, jo mūsu valstī ir zemākais lopu blīvums Eiropas Savienībā! Latvijā lopu blīvums uz hektāru ir 0,3, savukārt Nīderlandē ir 2,4 vienības,” skaidro biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre.
Viņa akcentē – lai gan Latvijā joprojām ir ļoti labs potenciāls attīstīt lopkopību, pret jaunu fermu izveidi un smakām protestē ne tikai pilsētnieki, bet arī šodienas lauku iedzīvotāji.
“No zaļi domājošajiem iedzīvotājiem saņemam pārmetumus, ka pārāk daudz iepērkam un lietojam minerālmēslus, bet tajā pašā laikā neviens arī nevēlas paciest smaku no mēslu izvešanas talkām, kas notiek reizi gadā,” teic biedrības pārstāve.
Viedoklim piekrīt Auces novada saimniecības “Lielvaicēni” saimniece, “Zemnieku saeimas” eksperte Iveta Grudovska, norādot, ka pēdējās desmitgadēs dzīvnieku skaits laukos ir dramatiski sarucis.
“To redz padzīvojuši cilvēki, kas atceras pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigas, kad Latvijā nebija kūlas. Visu zāli noēda govis. Aizejot mūžībā vecajiem kolhozniekiem, līdz ar viņiem aiziet arī brūnaļas, kas veica pļāvēja darbu. Diemžēl šie laiki, kad laukos kūsāja dzīvība un katrā ģimenē bija pa govij un cūkai, ir aizgājuši uz neatgriešanos.”
Organikas vietā ķīmija
Statistika liecina, ka pēdējos gados Latvijas saimniecības saražo ap 4605 tūkstošiem tonnu kūtsmēslu gadā, kas nozīmē, ka viena hektāra lauku (pļavas un ganības neskaitot) mēslošanai tiek 3,6 tonnas.
Diemžēl šāds mēslu apjoms nenodrošina pat vienas tonnas graudu ražas ieguvi. Ja Latvijā par 50% samazinātu minerālmēslu patēriņu, ražas līmenis nokristu precīzi uz pusi, jo kūtsmēsli to nekādi nespēj kompensēt.
Tā kā notikusi saimniecību specializācija, tūkstošiem augkopības saimniecību organisko mēslojumu nav izmantojušas 30 gadus. Jo izrādās, ka ražību pakāpeniski var palielināt tikai ar minerālmēsliem, taču ne līdz bezgalībai. Sasniedzot zināmu līmeni, kāpums apstājas.
“Jā, protams, pēdējo piecu gadu laikā ražība svārstās vairāk laikapstākļu, nevis minerālmēslu patēriņa svārstību dēļ. Pieaugot turīguma līmenim, augkopības saimniecības atļaujas vairāk eksperimentēt, arī atkal iemēģinot organisko mēslojumu, ja vien tas ir pieejams. Organiskais mēslojums nodrošina ražu stabilitāti arī sarežģītos klimatiskajos apstākļos, tāpēc pieprasījums pēc tā palielinās,” teic I. Grudovska.
Tālāk jau strādā tirgus ekonomika – pieaug pieprasījums, parādās piedāvājums. Zaļā kursa ietekmē vairākas ES dalībvalstis ar augstu dzīvnieku blīvumu ir spiestas meklēt risinājumu organiskā mēslojuma utilizēšanai, nevis iestrādei augsnē.
Viens no paņēmieniem – kūtsmēslus izžāvēt un nogādāt tur, kur to trūkst. Vienmēr jautājums, cik tas maksā, bet, jo mēsli ir bagātīgāki ar slāpekli, fosforu, kāliju un mikroelementiem, jo par tiem var paprasīt lielāku cenu, līdz tas sedz transportēšanas izdevumus.
Vai var ievest bīstamus kūtsmēslus?
Teorētiski ne – praktiski – jā. Ja krāpjas ar dokumentiem. Pie rokas pieķerts pagaidām neviens nav, taču zemnieku pieredze liecinot, ka no trešajām valstīm tepat kaimiņos iespējams sagādāt dažnedažādu lētu mēslojumu.
Arī tādu, kas drīzumā tiks iekļauts nevēlamo sarakstā. Kas nozarē notiks tuvākajā laikā, kad Brisele aizliegs vēl virkni ķīmisko vielu, neviens īsti nevar prognozēt.
Kas attiecas uz šobrīd importētajām mēslu kravām, pastāv cits risks, proti, bieži vien, lai mēslus bagātinātu, tiem pievieno arī notekūdeņu dūņas.
“Šāds process pats par sevi atbalstāms, bet – izņemot gadījumus, kad notekūdeņu dūņas paaugstinātā daudzumā satur smagos metālus no attīrīšanas iekārtām, kur nonāk, piemēram, metalurģijas notekūdeņi u. c.
Tiklīdz kūtsmēslus apstrādā (šajā gadījumā – izžāvē), tie no mēsliem, kurus bez jebkādām atļaujām var iestrādāt augsnē, kļūst par mēslošanas līdzekļiem, kurus ļoti rūpīgi uzrauga,” norāda Iveta Grudovska.
Tātad Latvijā ievestais mēslojums no kādas ES dalībvalsts vairs nav kūtsmēsli, bet pārvēršas par organisko mēslošanas līdzekli, kura apriti stingri uzrauga Valsts augu aizsardzības dienests.
