“Impēristi” turpina braukt 2
Starptautiskais mediju klubs “Formāts A3” piektdien rīkoja tikšanos ar Krievijas radiostacijas “Golos Rosii” žurnālistu Armenu Gasparjanu, kurš lieliski iederas to personu sarakstā, kuras uz Latviju mēdz aicināt minētā organizācija.
Pildot savus darba pienākumus, esmu biežs “Formāta A3” pasākumu apmeklētājs, un nesen no kluba dibinātājas Ksenijas Zagorovskas intervijā laikrakstam “Neatkarīgā” izskanēja apgalvojums, ka vienmēr kāds no laikraksta “Latvijas Avīze” sēž pirmajās rindās un uzdod jautājumus, kad kluba pasākumos viesojas cilvēks ar impēriskiem uzskatiem. Te nu jāteic, ka apzīmējums “cilvēks ar impēriskiem” uzskatiem ir lietots vietā, jo kā gan citādi var dēvēt PSRS sabrukuma apraudātāju Nikolaju Starikovu, militāro ekspertu Igoru Korotčenko un Putina slavinātāju Vitāliju Tretjakovu. Bet vai tad tā nav Zagorovskas kundze, kura aicina uz Rīgu tieši šādas personas? Un vai “LA” žurnālistam būtu jāklusē par šiem viņu uzskatiem? Vai arī šīs atziņas ir domātas īpaši krieviski lasošajai auditorijai? Esmu bijis arī uz kluba pasākumiem, kuros uzstājas kultūras darbinieki, taču tajos zāle parasti bijusi pustukša, turpretī Maskavas impēristu lekcijas ir ļoti pieprasītas. Kārtējā kluba viesa publicista Armena Gasparjana uzrunas tēma bija “Latvija–Krievija: Vēsturu karš. Vai pamiers iespējams?”. Starp klausītājiem – bijusī Valsts kontroliere Inguna Sudraba, skandalozais Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs, žurnālists Igors Vatoļins, par politologu dēvētais Einārs Graudiņš un citi interesenti.
Uz manu jautājumu, kādu vērtējumu A. Gasparjans dod Molotova–Ribentropa paktam, izskanēja atbilde: “Tas bija pilnībā adekvāts un loģisks diplomātiskais dokuments pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Nekā principiāli atšķirīga tajā nebija, pie jebkuriem diplomātiskajiem dokumentiem pastāvēja slepenie protokoli.”
Viņš piebilda, ka 1988. gadā, kad PSRS Tautas deputātu kongresā izskanējušas ziņas par slepenajiem protokoliem, tie esot radījuši “neveselīgu interesi”. “Tagadējās Austrumeiropas valstis uz to rēķina veido savu nacionālo identitāti. Krievijas vēsturē ir daudz melno lapaspušu, piemēram, 20. gadsimta 30. gadu noziegumi, kurus adekvāti vēsturnieki nekad nav nolieguši.” Lekcijas laikā viņš apgalvoja, ka arī Latvijai esot bijis slepens līgums ar nacistisko Vāciju.
Arī taujāts par Baltijas valstu okupāciju, Gasparjans bija neizpratnē: “Kas tā par dīvainu okupāciju, kas notiek ar brīvprātīgu karaspēka ielaišanu un daudzu Latvijas armijas pārstāvju pāriešanu sarkanajā armijā?” Padomju režīma īstenotās deportācijas gan viņš nodēvēja par cilvēku un nācijas traģēdiju. Gasparjans atklāja, ka bieži viesi viņa raidījumā ir Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs, kurus Latvija iekļāvusi “melnajā sarakstā”.
“Ienākot nacistiem, 1941. gadā tika apzagti vietējie ebreji, atņemot viņiem īpašumus. Pašlaik restitūcijas process stāv uz vietas, un tas ir netaisnīgi,” sacīja A. Gasparjans. Runājot par leģionāru jautājumu, viņš atzīmēja to, ka savulaik tā ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis bijis arī Krievijas impērijas armijas ģenerālmajors, kurš Krievijas pilsoņkara laikā cīnījies “balto” spēku pusē. Pēc viņa vārdiem, daudzi cilvēki Krievijā, izdzirdot vārdus “Waffen SS”, iedomājas četras klasiskās divīzijas, kas bija iesaistītas kara noziegumos, un cilvēki, kuri dziļāk neanalizē vēsturi, liek vienādības zīmi starp tām un latviešu leģiona 15. un 19. divīzijām. “Vēlāk Nirnbergas procesa laikā 15. divīzijas grenadieri apsargāja tādus kara noziedzniekus kā Hesi un Gēringu,” teica A. Gasparjans.
Jautāts par netālu no Latvijas notiekošajām Krievijas un Baltkrievijas mācībām “Rietumi 2013”, Gasparjans atbildēja, ka tās jau iepriekš ir plānotas. “NATO arī rīko savas militārās mācības pie padomju… piedošanu, Krievijas robežām. Neatceros, kad Krievijas kareivji plēstu savus kreklus, lai izdomātu, kā apturēt Igaunijas armijas velosipēdistu elites vienību.”
Viņš jokojot sevi uzstāšanās laikā nosauca par “krievu fašistu” un “imperiālistu”. To, ka viņa uzskati ir impēriski, apliecināja atbilde par Krievijas un Ukrainas pašreiz nokaitētajām attiecībām. “Gribas ticēt uzrakstam, ko uz kādas baznīcas Krimā izvietojis Krievijas patriarhs Kirils, ka Kijevas Krievzeme ir devusi tai tik daudz svēto. Daudzgadu vēsturē es nezinu, kas ir Ukraina, bet es zinu, kas ir Mazā Krievija, kas Maskavai devusi tik daudz,” klāstīja Gasparjans.
Uzstāšanās nobeigumā viņš atzīmēja, ka viņu priecējušas diskusijas. “Mēs mēģinām atrast patiesību, taču to var iegūt tikai strīdu ceļā. Paldies Dievam, ka Latvijas un Krievijas tautas var risināt grūtākos jautājumus bez ieročiem un kautiņiem,” sacīja A. Gasparjans.
