Franks Gordons: “Putina galms” vēl neuzdrošinās visā impērijā “nodzēst gaismu” 21
Tā dēvētie pareizticīgie staļinisti, kuri nesen nevarēja piedot Putinam staļinisko represiju upuru piemiņas godināšanu, toties no sirds nopriecājas, kad viņš Krimā svinīgi atklāja iespaidīgu pieminekli imperatoram Aleksandram III. Rokas sakrustotas uz zobena, kājas tērptas zābakos, kas šķiet radīti “liberālo čūsku” samīšanai. Atgādināsim, ka šis cars bija ārkārtīgi konservatīvs savos uzskatos un viņa uzdevumā par monarhisko kartību gādāja briesmīgs tumsonis – t. s. Svētās sinodes oberprokurors Pobedonoscevs. Aleksandram III pieder izteiciens: “Krievijai ir tikai divi sabiedrotie – mūsu armija un mūsu flote”.
Latviešiem un igauņiem Aleksandrs III palicis nelabā atmiņā, jo viņa valdīšanas laikā Baltijā sākās vērienīga pārkrievošana. Kā piemērs minama Tērbatas (Tartu) pārdēvēšana par Jurjevu.
Reakcionārajam lielkrievu impērismam, kas arvien lielākā mērā raksturo Kremļa ārpolitiskās un iekšpolitiskās aktivitātes, pretim stāv brīvdomības aizstāvji. Es apzināti lietoju terminu “brīvdomība”, jo jēdziens “liberālisms” kļuvis par lamuvārdu ne tikai Krievijā.
Brīvdomīgo aprindu aktīvisti organizējuši dokumentālu filmu skati “Artdokfest 2017”, kuras programmā iekļauta filma “Karš miera vārdā”: filmas varoņi ir ukraiņu karavīri, kas veic ATO – antiteroristisko operāciju pret prokrieviskajiem separātistiem Donbasā.
Par to, ka brīvdomības aizstāvji nedomā piekāpties impēristu spiedienam, liecina šīs dokumentālo filmu skates sponsoru un atbalstītāju saraksts: te ir gan “Mihaila Prohorova fonds”, gan interneta un radio kanāls “Eho Moskvi”, avīze “Novaja Gazeta”, žurnāla “New Times/Novoje Vremja” portāls, TV raidītājs “Doždj”, “Jeļcina centrs” Jekaterinburga, “Meduza” (kas bāzējas Rīgā) un citi. Kinofestivāls ar diezgan “ķecerīgo” nostādni kļuvis iespējams, kamēr vēl nav stājušies spēkā iespējamie Kremļa pretsoļi. Acīmredzot “Putina galms” vēl neuzdrošinās visā impērijā “nodzēst gaismu”.
Krievijā darbojas arī “Inteliģences kongress”, kura sauklis skan: “Pret karu, Krievijas pašizolāciju, totalitārisma restaurāciju.” Kongresa uzsaukumā teikts: “Mēs prasām, lai vara dara galu neģēlīgajai musināšanas kampaņai federālajos televīzijas kanālos, kas vērsta pret citādi domājošiem (..), kā arī atbrīvot visus poolitiskos ieslodzītos.”
Vērts pieminēt arī skandālu, kas burtiski satracinājis visus, kam “Lielais Tēvijas karš” ir neaizskarams svētums. Sakarā ar Vācijā atzīmējamo “Volkstrauertag” (Tautas sēru dienu), pieminot visus karā kritušos, uz Vācijas parlamenta – Bundestāga – sēdi tika aicināti ģimnāzisti no divām skolām – vācu Kaseles un krievu Novo-Urengojas (pilsēta Krievijas Tālajos ziemeļos, kur atrodas gāzes ieguves centrs). Abas skolas jau sen atrodas draudzīgā sarakstē. Tēma bija “kara šausmas”. Kamēr Kaseles skolnieks savā apcerējumā ar respektu un līdzjūtību pieminēja padomju kara gūstekņu likteni Lielvācijā, 16 gadus vecais Novo-Urengojas ģimnāzists Nikolajs Desjatņičenko aprakstīja kāda vācu kareivja pārdzīvojumus “Staļingradas katlā”, kad ģenerāļa Paulusa Sestā armija nokļuva ielenkumā. Vācu kareivis nokļuva gūstā un nomira. Nikolajs savā runā uzsvēra, ka šis vācu zaldāts tika iesaukts un ierauts briesmīgā kara mutulī. Arī viņš pieskaitāms kara upuriem – bez vainas.
Tūdaļ pret šo pusaudzi visā Krievijā sākās lāstu un lamu kampaņa, viņu nosauca par “Hitlera pielūdzēju”, prasīja pārbaudīt un sodīt skolas pedagogus un pat pilsētas mēru, kas pieļāvis šādus zaimus. Bet man prieks par to, ka Krievijas Sabiedriskās palātas loceklis Dmitrijs Čugunovs sadūšojās un raksta: “Ko būtībā teica Nikolajs? Ka karš ir šausmas un nāve. Tajā nav nekā laba (..). Neviens neapstrīd Trešā reiha režīma šausmas. Taču runa ir par to, ka mūsu vecāki nebija humānāki. Režīmi atspoguļojas viens otrā ar visiem attiecīgajiem personas kultiem, gestapo/NKVD/SS/KGB un citiem diktatūras atribūtiem. Vācieši zaudēja 8 miljonus tajā karā. Vai tad viņi visi bija nelieši un mūdži?” Dmitrijs Čugunovs patiešam ir Cilvēks ar lielo burtu.
