Impērisma idejas dzīvas 0
Pērn 21. decembrī daudzu māņticīgu ļautiņu ar drebuļiem gaidītais pasaules gals izpalika, bet elkdievība todien lika sevi manīt: sakarā ar 133. gadskārtu kopš Staļina dzimšanas komunistu bariņš, spītējot salam, nolika sarkanas neļķes pie šī monstra kapa Kremļa mūra pakājē.
Drīz pēc tam Krievijas prezidents Vladimirs Putins izteicās tādā garā, ka Ļeņina mauzolejs ar visu mūmiju lai paliek vien savā vietā Sarkanajā laukumā – galu galā komunisms arī esot sava veida reliģija un lai vien šīs mācības piekritējiem paliek viņu elka pīšļi, tāpat kā kristiešu svēto pīšļi baznīcās…
Te jāatzīmē paradokss: patlaban šo mūmiju no Maskavas aizvākt un apglabāt Pēterpilī līdzās mātes kapam prasa ne tik daudz laicīgie demokrāti, cik pareizticīgie garīdznieki, kuru uztverē velnišķīgā Ļeņina mūmija ar savu klātbūtni apgāna “Krievzemes sirdi”. Gadumijā neapklust baumas un aizdomas par 60 gadu jubileju sasniegušā Vladimira Putina iedragāto veselību, un Kremlim pietuvinātajās aprindās nu gudro, kurš, “kad pienāks tas brīdis”, veiksmīgāk turpinās virzību uz impērijas atdzīvināšanu jaunā, t. s. Lielās Eirāzijas formātā – izlēmīgais nekrievs Šoigu, kurš kļuvis par aizsardzības ministru, vai žultainais krievs Dmitrijs Rogozins, kurš kļuvis par premjerministra vietnieku un uzņēmies atbildību par kara rūpniecības kompleksu?
1963. gadā dzimušais Dmitrijs Rogozins ir kūsājošas enerģijas pilns. Kad sabruka PSRS, viņš kopā ar patoloģisko antisemītu Andreju Saveļevu nodibināja Krievijas atdzimšanas savienību. Kopš tā laika Rogozins nekad neslēpa, ka ir un paliek kaujiniecisks impērists. 2008. gadā Rogozins tika iecelts par Krievijas pastāvīgo pārstāvi NATO galvenajā mītnē. Tur, Briselē, viņš izcēlās ar savu visai nediplomātisko, brutālo runas veidu, un baltiešiem viņš palicis nelabā atmiņā kā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nelabvēlis.
Rogozina augums – 1,90 metri. Sportisks, iznesīgs… un, kā apgalvo viņa pašmāju kolēģi, harismātisks. Kolekcionē gludekļus jeb pletīzerus. Kaut nu viņam tikai tāda aizraušanās būtu! Rogozinam rūp viņa tēvzemes diženums, bet, cik lielā mērā Krievija ir krieviska, kaut gan šīs pamatnācijas īpatsvars ir 80%, par to domas dalās.
Krievijas Federācijas “pašvērtējums” vēl nav izkristalizējies – vai nesenās “jaunās vēsturiskās kopības – padomju tautas” vietā stāsies jēdziens “rossijaņe” (krievzemieši)? Un kas ir “tautieši” (sootečestveņņiki) – vai tikai krievu tautības cilvēki, kas joprojām mīt Baltijā, Aizkaukāzā, Vidusāzijā, vai jebkurš, kas jūtas piederīgs krievu kultūrai?
Šovinistiskajā Maskavas nedēļas laikrakstā “Zavtra” Marina Strukova ar nožēlu konstatē, ka mūsdienu Aizkaukāzā un Vidusāzijā krievi jūtas kā nevēlami svešinieki. Un daudzi no viņiem “repatriējas” uz Krieviju, kaut paši dzimuši un auguši ārpus tās, bet Padomju Savienībā. Un Strukova raksta: “Ja šīs zemes (bijušās PSRS republikas. – F. G.) būtu palikušas kā mūsu kultūrtelpas daļa, šie cilvēki joprojām cienīgi pārstāvētu krievu tautu (..), attīstot Eirāzijas civilizāciju zem krievu protektorāta.” Viss skaidrs – vai brīnums, ka viņus tur nemīl… Strukovas rakstā pieminēts kāds Vladimirs Šemtšušenko, kurš no dzimtās Karagandas (Kazahstāna) “repatriējies” uz Krieviju. Viņš tagad vārsmo: “Impērija nevar mirt! Es zinu, ka dvēsele nemirst. Impērija no malas līdz malai – dzīva, kaut par trešdaļu apcirpta. Tā dzīva Baltijas dzintaros. Tā dzīva Kuriļu ūdenskritumos. (..) Lai šķind važas! Lai atkal džinkst pātaga pār tiem, kas pretojas dabai! Impēriskais gars nav iznīdējams tautā. Impērija nevar mirt!”
Tikmēr Kremlī tiek sastādītas jaunas mācību programmas Krievijas skolām un metodiski norādījumi skolotājiem, to pamatā ir tēze: savā laikā bija jēdziens “padomju tauta”, bet tagad katram jāapzinās, ka pastāv īpaša kopība – Krievijas (nevis krievu) tauta, Krievijas valstsnācija. Visi federācijas pavalstnieki – krievi, tatāri, burjati, ebreji – ir “rossijaņe”, krievzemieši. Vārdu sakot – apmēram tā, kā ASV – skotu izcelsmes, ķīniešu izcelsmes, latviešu izcelsmes – visi ir amerikāņi un jūtas piederīgi amerikāņu nācijai. Vai šī nostādne iesakņosies?
