Uldis Šmits: Impēriskās izmaksas. Krievijas varas vertikāli apkalpojošā tiesu sistēma strādā diennakts režīmā 5
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā mēneša nogalē Krievijas izdevums “Novaja gazeta”, viens no retajiem kaimiņvalstī paciestajiem t. s. liberālajiem medijiem, publicēja materiālu ar ironiski ietonētu virsrakstu “Nodoklis par varenību” (“Nalog na veļičije”, autore Anna Titova).
Tajā galvenais ir paša laikraksta un uzrunāto ekspertu aplēses, cik varētu maksāt dažādi militāri un ģeopolitiski pasākumi jeb “megaprojekti”, kuru mērķis pēdējos divdesmit gados bijis jau minēto varenību vai tās šķietamību uzturēt.
Nosauktā, domājams, diezgan nepilnīgos aprēķinos balstītā summa ir 609 miljardi dolāru. Tā ir nauda, kas iegūta no, kā teikts, “naftas rentes” un nav pakļauta nekādai sabiedrības kontrolei. Līdzīgi kā ofšoros nonākušais triljons dolāru.
Nevar gluži sacīt, ka tas uz mums nekādi neattiecas, atceroties kaut vai agrāk konstatētos faktus par apšaubāmas izcelsmes finanšu plūsmām caur Baltijas valstīm.
Naudas ietekme nepazīst robežas, tomēr Kremļa ģeopolitiskie izdevumi pārsvarā saistīti ar norisēm pēcpadomju telpā.
No “Novaja gazeta” izskaitļotajiem 609 miljardiem lielākie tēriņi bijuši veltīti Putinam “draudzīgiem režīmiem”, un, piemēram, Lukašenko Baltkrievijai atvēlēts pāri par simts miljardiem galvenokārt subsidētu fosilā kurināmā piegāžu veidā.
Gandrīz tādu pašu labvēlību līdz 2014. gadam baudīja Ukraina.
Pēc Kijevas pavēršanās Rietumu virzienam Kremlim nākas stutēt Putina anektēto Krimu, kā arī apgādāt Donbasa “tautas republikas”, kuras, saskaņā ar atsauci uz privātā analītiskā dienesta “Stratfor” datiem, prasa piecus miljardus dolāru gadā. Nerunājot par zaudējumiem, ko nav iespējams pārvērst naudas izteiksmē.
Otra lielākā izdevumu pozīcija, pakārtota pirmajai, ir pēdējās desmitgadēs izvērstie enerģētikas jomas “megaprojekti”, kas jau tapšanas stadijā ļauj gūt krietnu labumu gan Kremlim pietuvinātajiem oligarhiem, gan iesaistītajiem ārzemniekiem.
Un, protams, nelaidīsim garām iespēju piezīmēt – šajā kategorijā īpašu vietu ieņem gāzes vads “Ziemeļu straume – 2”, kas tagad atkal kļūst par sevišķi spriegu diskusiju tēmu Vakareiropas galvaspilsētās, kur apsver, vai Krievijai piemērojamo sankciju ietvaros projekta realizācija nebūtu atmetama.
Vai vismaz apturama, kā silti iesaka Vašingtona, kuras nostāja pēc Džo Baidena ienākšanas Baltajā namā nav pārāk mainījusies.
Tikmēr notikumu gaita nestāv uz vietas, un to ir iespaidojusi Alekseja Navaļnija atgriešanās Maskavā, viņa arests, masu protesti un nepieredzēti plašās represijas visas Krievijas mērogā.
Varas vertikāli apkalpojošā tiesu sistēma strādā diennakts režīmā, kam droši vien ir atlicināti ievērojami līdzekļi.
Jādomā, viens pats Aleksejs nevilšus pamanījies iecirst krietnu robu arī specoperāciju budžetā jau kopš viņa noindēšanas mēģinājuma, kurā tika izmantota nervus paralizējoša kaujas viela, turklāt “Berlīnes pacienta” sagaidīšana nepavisam nebija lēts prieks.
Uz šā fona pret “Gazprom” projektu nostājas ne vairs tikai Eiropas Parlaments un Austrumeiropas valstis, bet iebildumus izsaka pat Francijas valdības ministrs Klemāns Bons.
Daudzus politiķus kārtējo reizi publiski pārņem atskārsme, ka projekts ir klajā pretrunā ar Eiropas Savienības sludinātajiem mērķiem. Un gadījumā, ja Eiropā krasi augtu pieprasījums pēc dabasgāzes, to varētu piegādāt pa jau esošajiem cauruļvadiem, kuri ne tuvu nav pārslogoti.
Taču, apgalvo speciālisti, pa Baltijas jūras gultni plūstošā prece būtu lētāka, proti, lētāka preces saņēmējiem Vācijā, kuri tad kļūtu par šā darījuma varbūt vienīgajiem beneficiāriem.
Ja neskaita politisko beneficiāru Kremlī, kurš droši vien cer, ka vāciešu biznesam solītais kādus pāris miljardu eiro gadā vērtais kukulis, ja lietas sauc īstajos vārdos, nesīs augļus. (Kamēr Ukraina, Polija un pārējās tranzītvalstis cietīs zaudējumus.)
Patiesībā daži ienācās jau stipri ātri – Eiropā saķildojās, vācu sociāldemokrāti pilnībā ļāvās “straumei”, kanclere Angela Merkele to allaž iztēloja par tīri saimniecisku objektu un Merkeles vadītā t. s. lielā koalīcija neizrādīja pārlieku bardzību sakarā ar pieredzētajiem kiberuzbrukumiem vai citām hibrīdkara vaļībām.
Bet Kristīgo demokrātu savienības nesen ievēlētais priekšsēdētājs Armīns Lašets, spriežot pēc viņa agrākajiem izteikumiem, brīžiem atgādināja Šrēderu. Tomēr, kā saka, laiks rādīs.
Tas katrā ziņā viesīs skaidrību. Par Eiropas attieksmi un arī par to, ciktāl Krievijas pilsoņi būs gatavi pieņemt uz viņu rēķina īstenoto Kremļa politiku.
