Franks Gordons: Impēriskā iedomība un tās atbalstītāji 28
Impēriskā iedomība Krievijā, var teikt, sit augstu vilni. Krievijas Valsts domē ierosināts likumprojekts, kas paredz par īpašu piemiņas dienu pasludināt 31. martu, jo 1814. gadā šajā datumā Krievijas cars Aleksandrs I ar saviem kazakiem iejāja Parīzē. Valsts domē – Krimas aneksijas eiforijā – nolēma sasodītajiem Rietumiem atgādināt, ka divgalvainā ērgļa pulki dimdināja Parīzes bruģi. Kā zināms, tipisks Parīzes stūra krodziņš franciski saucas “bistrot” – no Aleksandra I krievu kazaku uzbļāviena: “Bistro, ātrāk apkalpojiet mūs, mēs te esam kungi!” 2014. gadā tendence Krievijas “aģitpropā” acīmredzot ir – iedvest bijību Rietumiem.
Diemžēl nu jau kādu laiciņu Krievijas impēriskie vīzdeguņi rod dzirdīgas ausis Latvijā. Īpaši skandalozu izteikumu atļāvies Ventspils lielvecākais Aivars Lembergs, kurš izteicies, ka iespējamā NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā būtu uztverama kā okupācija un pielīdzināma padomju karaspēka ievešanai Latvijā 1940. gadā.
Lembergs, kura rupors ir laikraksts “NRA”, zaudē mēra sajūtu, izdabājot Krievijai un tās “trubām”. Un tajā pašā “NRA” nu jau kuru reizi Rietumus ar lāstiem apveltī Imants Kalniņš, aicinot Latviju novērsties no Eiropas Savienības un, protams, no NATO un kļūt par rāmu neitrālu valsteli dižā, augstsirdīgā austrumu kaimiņa pavēnī. Krimas aneksiju Kalniņš pamato, ielikdams Putinam mutē šādu frāzi: “Amerikai nav ko nākt un censties izplatīt savu ietekmi šajā vietā.” Tātad Putins domā, ka viņam gan viss atļauts? Kalniņš liek saprast, ka vajadzīga drosme “sākt domāt, ka nacisms un komunisms nav gluži viens un tas pats”. Nav “gluži”, Kalniņa kungs, bet gandrīz.
Šai, kā mēdz teikt, plāksnē īpaši odioza persona ir rīdzinieks Jurijs Aleksejevs, tīmekļa portāla IMHOclub.lv šefs. Cits pēc cita šajā portālā nākuši klajā šā glumā, slīpētā demagoga raksti par Ukrainu un ne tikai.
Pirmo no tiem – “Vēstuli oranžajam draugam” – Krievijas valsts TV kanāla “Rossija” raidījumā izteiksmīgi nolasīja kinorežisors un impērists Ņikita Mihalkovs, prezentējot Aleksejevu kā trumpi Kremļa pozīcijas izskaidrošanā plašajām masām. Šajā rakstā Aleksejevs uzsver, ka Ukraina no laika gala bijusi impērijas (!) labākā, treknākā un leknākā daļa. (Cik saprotu, tādēļ jau Putins bija tik satriekts, uzzinot, ka Maidans virza Ukrainu prom no Eirāzijas. – F. G.).
Aleksejevs uzskata, ka Janukovičs rudenī rīkojies saprātīgi, dodams priekšroku Krievijas 15 miljardiem dolāru un 30% atlaidei par gāzi, noniecinot “lēto” līgumu par asociāciju ar “gejropu”: šķīstais Aleksejevs izsmej nešķīsto, samaitāto Eiropu un raksturo Maidana demonstrantus kā stulbeņu pūli, bezmaz idiotus.
Nākamajā rakstā “No dienvidu jūrām līdz polārai malai” (tie ir vārdi no Krievijas Federācijas himnas) Aleksejevs jūsmo par Krimā sarīkoto referendumu. Tagad, uzsver Aleksejevs, pienākusi Ukrainas dienvidaustrumu apgabalu kārta: “Ja būs grūti, Krievija palīdzēs.” Pats sevi Aleksejevs pārspējis ar šī sava raksta pēdējo, īpaši “ģiftīgo” rindkopu: “Un vēl es zinu, kādu datumu mēs katru gadu svinēsim 16. martā – Krievijas atkalapvienošanos. Ar īpašu mājienu, pie Brīvības pieminekļa.”
Ko vēl vajag? Savā trešajā rakstā Aleksejevs ņirdz, ka “lielā 45 miljonu Ukrainas valsts tik ļoti apkakājusies (!), ka zaudējusi teritoriju, kas platības un iedzīvotāju skaita ziņā līdzinās Latvijai”.
Latviju, kuras galvaspilsētā Aleksejevs dzīvo, viņš dēvē par mazspēcīgu un vājprātīgu (slaboumnoje) valsti, kas vēl turas virspusē, jo saņem kredītus un sīkas žēlastības dāvanas no Eiropas. Un “ja pasaulē notiks kāda krīze, tā (Latvija) pirmā nogulsies ar vēderiņu (puzikom) augšā. Un es neizslēdzu, ka tad parādīsies “laipnie zaļie cilvēciņi”, kas teiks: “Čaļi, nāciet šurp pie mums!” Un čaļi nāks. Krievi – noteikti. Interesanti, ko nolems latgalieši, ja augstsirdīgais kaimiņš viņiem piedāvās latgaliešu kā valsts valodu? Vai atteiksies?”
Par Juriju Aleksejevu viss ir skaidrs. Vai kāds vilks kādas konsekvences?
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
