Kā no Maskavas varas cenšas izrauties ortodoksu draudzes: Ukrainas un Latvijas piemēri 0
Modernā pasaule mēdz atkārtot, ka baznīca ir šķirta no valsts. Taču, ja runa ir par baznīcu ar lielu ticīgo skaitu, tad valsts no baznīcas ir tikpat šķirta kā smēķētāju galdiņš no nesmēķētāju galdiņa kopējā restorāna zālē. To pierāda gan Ukrainas, gan Latvijas realitāte.
Kijevas patriarhāta ortodoksi, latviski saukti par “pareizticīgajiem”, patlaban dzīvo ar cerību par Konstantinopoles patriarha piešķirto tomosu. Paskaidrojot populāri – ukraiņu ortodoksu baznīca gaida, kad to oficiāli atzīs par atsevišķu, no Maskavas patriarhijas neatkarīgu baznīcu Konstantinopoles patriarhijas pakļautībā. Šobrīd vairs runa nav par to, vai tomoss tiks piešķirts, bet – kad tas notiks.
Ja jautāsiet, kāpēc savā tekstā neizmantoju no krievu valodas ienākušo impērisko “pareizticīgo” nosaukumu, atbildu – uzskatu, ka visi ticīgie ir vienlīdzīgi, un neviens no viņiem nav pareizāks par citiem. Tiks izmantots angļu valodā izmantotais termins ortodoksi.
Lai gan Maskavas propagandas fabrika dzīvo savā mitoloģijā, tomēr jāatceras, ka Konstantinopoles patriarhs tomosu nepiešķir kādā pēkšņā dvēseles aptumsuma lēkmē. Autokefālijas piešķiršana nenotiks ne ātri, ne viegli. Tradicionālās konfesijas tieši tāpēc ir ilgmūžīgas, jo nesteidzas.
Brutālā atmošanās
Turklāt nekas nevar tikt piešķirts, nevācot un nesaskaņojot viedokļus ortodoksu baznīcu pasaulē, kas nav vertikāli organizēta, kā tas ir katoļiem. Tomoss būs kopīga vai drīzāk – gandrīz kopīga vienošanās. Konstantinopoles patriarha nu jau atkārtotais apliecinājums par tomosa iespējamību norāda, ka viņš cer uz diplomātisku viedokļu saskaņošanu ar ortodoksu pasauli.
Kijevas patriarhāts no Maskavas patriarhijas atdalījās 90. gadu sākumā, ietekmējoties no divām strāvām.
No vienas puses, Ukrainā atgriezās trimdas baznīcas līderi, no otras – pašā Maskavas patriarhijas Ukrainas ortodoksālo priesteru vidē radās neliela, bet dinamiska šķeltnieku strāva ar patriarhu Filaretu priekšgalā.
Priesteri un ticīgie nejutās komfortabli impēriskajā atmosfērā, kas neatdalāmi piemīt Maskavas ortodoksijai. Pēc 2014. gada Maskavas agresijas Ukrainā ticīgo pāriešana no Maskavas uz neatzīto Kijevas patriarhiju kļuva lavīnveidīga.
Ukrainai pēkšņais karš Donbasā bija brutāla atmošanās ar auksta ūdens spaini uz galvas. Lietas, kas vēl vakar šķita normālas, tādas vairs nebija.
Foto: AP/Scanpix/LETA.
Pēc 2017. gada statistikas datiem, par šķeltnieciskā Kijevas patriarhāta piederīgajiem sevi atzinuši gandrīz 46% ortodoksu, par Ukrainas ortodoksu baznīcas Maskavas patriarhijas draudzēm piederošiem sevi nosauc gandrīz 17% , bet trešajai ortodoksu grupai – Ukrainas Autokefālajai baznīcai – pieder mazliet vairāk nekā 2% ticīgo.
Runājot par Autokefālo baznīcu, Ukrainā šobrīd tiek uzsvērts, ka nākamais neizbēgamais process būs tad jau bijušā Kijevas patriarhāta un Autokefālās baznīcas apvienošanās jaunā veidolā.
Konstantinopoles patriarhāts neriskēs ne ar ko, visdrīzāk, tomosu atzīs visi, izņemot Maskavu, kas apbižojusies sēdēs tālāk.
Satraukts ir vēl Serbijas ortodoksu baznīcas galva, kas ir noraizējies par Ukrainas tomosu, jo Serbijas ortodoksālā baznīca ir līdzīgā situācijā bijušajā Dienvidslāvijas teritorijā – Maķedonijā un Melnkalnē.
Reālais scenārijs, ka pārējās baznīcas uzturēs normālas attiecības gan ar Ukrainas ortodoksu baznīcu Konstantinopoles jurisdikcijā, gan to, kas ir Maskavas patriarhijā. Būdama Ukrainā, skaidri redzēju, kā aug Kijevas patriarhijas Ukraiņu ortodoksu baznīca un kā pamazām nīkst Maskavas patriarhijas draudzes.
Tik strauji augoša baznīca ir ļoti rets 21. gadsimta kristīgās pasaules fenomens, un to nevar nepamanīt. Reliģiskais megamonstrs Krievijas pareizticīgo baznīca nav nekāda pasaules ortodoksu mīlule, jo tieši tā uztur vēstījumu par Konstantinopoles patriarhijas nozīmes mazināšanos.
Lielākoties ortodoksu baznīcas jūtas ērti tradicionālajā sistēmā, kur nelielās Konstantinopoles patriarhijas galva ir tikai “pirmais starp līdzīgajiem”. Šāda sistēma nodrošina komforta un līdzvērtības sajūtu ortodoksu baznīcu tradicionālajā saziņā. Jāteic, ka pasaules 15 ortodoksu baznīcu vidē būs arī tie, kas slepeni berzēs rokas par Maskavas patriarhijas sarukšanu.
Maskavas paziņojums par euharistisko saišu, proti, attiecību, pārtraukšanu ar Konstantinopoles patriarhiju nebija pārsteidzošs. Sekojošā Maskavas retorika par lielo šķelšanos jeb pasaules shizmu ortodoksu baznīcā ir vēstījums, kas neparādās pirmo reizi.
1996. gadā tieši Maskava pārtrauca attiecības ar Konstantinopoli, kad Igauņu ortodoksālā baznīca atgriezās Konstantinopoles pakļautībā. Pēc pusgada pārrunām attiecības atjaunojās. Vēl vairāk – Maskavas patriarhijas draudzēm tika atstāta liela daļa no okupācijas laikā piesavinātā Igaunijas baznīcas īpašuma.
Impērijas netīrā gultasveļa – bīstama veselībai
Ukrainā iepazinos ar tēvu Sergiju, priesteri, sabiedrisko darbinieku, sociālās un frontes palīdzības organizētāju, kurš Maskavas patriarhiju pameta 2014. gadā, protestējot pret atklāto politisko aģitāciju baznīcās.
“Popi tiešā tekstā baznīcās aicināja nekarot ar iebrūkošo agresoru un tam nepretoties, es nevēlējos ar to nekādā veidā būt saistīts.”
Šobrīd Kijevas patriarhijas baznīcas Kijevā ir modernajai pasaulei neraksturīgi pilnas.
Tajās ir īpaši daudz jaunu ģimeņu, jauniešu un vīriešu, priesteri ir dinamiski, sportiski un sociāli aktīvi, kamēr Maskavas patriarhijas dievnamos cilvēku ir jūtami mazāk, pārsvarā vecākas kundzes ar ādas megacepurēm galvā un tradicionāla izmēra priesteri.
Kad impērija izvācas no savas ģeopolitiski ērtās guļvietas vai tiek no tās izspiesta, tā atstāj aiz sevis savu iegulēto iespiedumu, gultasveļu, vecās čības un gultā mītošās radības.
Atbrīvoties no impērijas mantojuma ir nepieciešams, bet tas bieži prasa daudz vairāk enerģijas nekā atbrīvoties no impērijas pašas. Tomēr tas ir svarīgi ģeopolitiskās higiēnas dēļ, jo impērijas netīrā gultasveļa ir veselībai bīstama. Ukraina to ir sapratusi.
Baznīcu kari, arī tie, kuri notiek diplomātiskā frontē, nekad nav bijuši atrauti no laicīgās pasaules. Ukrainas neatkarīgo ortodoksu gadījums neapšaubāmi ir sarežģītāks nekā, teiksim, Igaunijas, kur 1996. gadā tika atjaunota Konstantinopoles pakļautībā esošā Igaunijas ortodoksu baznīca.
Kas traucē Latvijā?
Situācijai Latvijā, ja gadījumā tiktu atjaunota Latvijas ortodoksu baznīca Konstantinopoles sastāvā, šķiet, būtu bijis jābūt samērā nepārprotamai. Taču ir viens “bet”.
Draudzes nevar pastāvēt, ja tās izliek uz ielas. Lai izveidotos resurss, kurš varētu veikt šo drosmīgo soli, draudzēm jābūt juridiskā skaidrībā par to, kas notiks ar īpašumu brīdī, kad tās nolems pamest Maskavas patriarhiju.
Latvijas valsts ļoti nekritiskā un netaisnīgā veidā 90. gados juridiski nostiprināja to, ka Maskavas patriarhijas ortodoksu baznīca palika par 1940. gadā okupācijas rezultātā iznīcinātās Latvijas ortodoksu baznīcas tiesību pārmantotāju.
Ar Latvijas valdības, Tieslietu ministrijas un Reliģisko lietu pārvaldes palīdzību tika leģitimizēta netaisnīga vēsturiska situācija, apstiprinot, ka okupācijas sekas Latvijā nav likvidētas. Maskavas patriarhijas īpašuma tiesības tika nostiprinātas vērtīgiem zemes īpašumiem, reliģiskām un nereliģiskām būvēm.
Ringolds Balodis, kurš ievēlēts “No sirds Latvijai”, bet šobrīd ir Nacionālās apvienības deputāts (par laimi – aizejošs), 12. Saeimas laikā sāka vētrainu darbību, lai nostiprinātu “galveno un vienīgo” baznīcu principu.
Liels trieciens viņa centieniem bija Satversmes tiesas spriedums, kas šo “galvenās un vienīgās baznīcas” principu pasludināja par Satversmei neatbilstošu. Līdz ar to gan luterāņiem, gan ortodoksiem jārēķinās, ka “likumīgo” un “nelikumīgo” vienas konfesijas baznīcu nebūs.
Tomēr reālajā dzīvē draudze nevar dzīvot tikai ar reģistrācijas faktu. Dievkalpojumi notiek baznīcā. Ukrainas Kijevas patriarhāta draudzes daļā gadījumu, īpaši nesenākā periodā, varēja palikt savās baznīcu ēkās.
Šobrīd R. Baloža kā 13. Saeimā neievēlētas personas pēdējās viesizrādes Saeimā saistītas ar grozījumiem Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas likumā, par kuriem nobalsoja NA un “Saskaņas” deputāti. Grozījumi skar LELB kā vienīgo 1940. gada Latvijas luterāņu baznīcas tiesību pārmantotāju, nostumjot malā LELBĀL trimdas baznīcu.
Draudze, kas vēlētos pamest LELB, tiktu burtiski izlikta no baznīcas. Šāda likuma norma nestiprina tikai LELB pozīcijas. Ja šāda norma būs, tā rada precedentu arī Maskavas patriarhijas gadījumā, kurš jau vēsturiski netieši ticis privileģēts 90. gados un šobrīd atrodas tāda savdabīga hibrīda situācijā – ļoti veiksmīgi mantojis visu, ko okupācija atņēma Latvijas ortodoksiem 1940. gadā.
Tajā pašā laikā tā ir formāli autonoma, bet praktiski nesaraujama Maskavas patriarhāta daļa, ideālā kārtā realizējot virtuālās Krievijas impērijas, sauktas par “krievu pasauli”, eksistenci Latvijā.
To, ka Maskavas lobijs Latvijas varā ir bijis īpaši spēcīgs, norāda Tieslietu ministrijas centība. 2008. gadā Latvijā, pirmajā visā postsovjetiskajā pasaulē, tika pieņemts Latvijas Pareizticīgās baznīcas likums, kas tai nostiprināja ļoti ekskluzīvas tiesības, tostarp mantiskās, kas pārsteidza pat Maskavas akadēmisko ortodoksu ekspertus.
Maskavā izdotajā akadēmiskajā krājumā “Pareizticīgā baznīca jaunā patriarha laikā” rakstā “Pareizticīgā baznīca Baltijas valstu sabiedriski politiskajā dzīvē” uzsver, ka likumā dotās pilnvaras Maskavas patriarhijas Latvijas pareizticīgajai baznīcai ir neparasti plašas, kādas neparedz pat pašas baznīcas iekšējais nolikums.
Interesanti, ka likuma forma pēc būtības ir maldinoša, jo nekur likumā nav minēta reālā Latvijas pareizticīgās baznīcas pakļautība Maskavas patriarhātam.
Kāda interesanta sagadīšanās – 12. Saeimas deputāts Ringolds Balodis šī likuma sagatavošanas laikā vadīja par šo likumu atbildīgo instanci – Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldi.
Šajā sakarā viņa kā reliģisko tiesību (kurās, atvainojiet, pārējie maz ko saprot) speciālista rosīšanos Saeimā apskaustu pat āzis kāpostu dārzā. Situācijai nepalīdz arī kopīgā juridiskā nekompetence Saeimas deputātu juristu vidē, kuru galvenā tēze ir par to, ka baznīca ir šķirta no valsts.
Ir dažādi veidi, kā no Maskavas varas cenšas izrauties ortodoksu draudzes. Tās var būt vai nebūt Konstantinopoles patriarhijas sastāvā.
Ukrainas gadījumā tās nebija nekādā sastāvā gandrīz 30 gadus. Tā var būt viena, tās var būt desmit draudzes. Valsts uzdevums ir netraucēt tām veidoties un netraucēt tām saglabāt jumtu virs galvas.
Tad patiesi baznīca būs šķirta no valsts. Nevis kā līdz šim, kad daži īpašie tika un tiek privileģēti īpaši.
