Vīrs ar ugunszīmi pierē: “perestroikas” tēvs Mihails Gorbačovs cienīts Rietumos, bet nicināts Krievijā 8
Ģirts Kasparāns, “Majas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmais un vienīgais PSRS prezidents, Nobela Miera prēmijas laureāts, vīrs ar ugunszīmi pierē, kurš ar savām reformām ievadīja “ļaunuma impērijas” sabrukumu un pavēra ceļu arī Latvijas neatkarības atjaunošanai. “Perestroikas” tēvs Mihails Gorbačovs ir mīlēts un cienīts Rietumos, bet nicināts un ienīsts savā dzimtenē Krievijā. 2. martā viņš svinēs 90 gadu jubileju.
Gorbačova veikumu un personību var vērtēt dažādi, bet nav šaubu, ka šobrīd pasaulē nav neviena cita cilvēka, kurš tik ļoti būtu ietekmējis jaunāko laiku vēstures gaitu.
Varam tikai iedomāties, kādā pasaulē mēs dzīvotu, ja 1985. gadā Gorbačovs nebūtu kļuvis par PSRS kompartijas ģenerālsekretāru.
Iespējams, Latvija joprojām būtu daļa no Padomju Savienības, migrantu pieplūduma dēļ latvieši būtu kļuvuši par minoritāti paši savā zemē, bet Vladimirs Putins jau sen būtu aizgājis pensijā kā necils VDK virsnieks.
“Ja visā 20. gadsimta vēsturē ir viens cilvēks, kurš tik ļoti ir ietekmējis simtiem miljonu cilvēku dzīvi, tas ir Gorbačovs. Tieši viņš pārzīmēja Eirāzijas karti, tieši viņš atrada atslēgu cietumam, kurā mēs visi bijām ieslodzīti,” vēsta teātra režisors Alvis Hermanis, kurš pagājušogad Maskavā iestudēja izrādi “Gorbačovs”.
“Agrāk man šķita, ka PSRS sabruka ekonomisku iemeslu dēļ. Tagad esmu pārliecināts – to paveica viens cilvēks. Izrādes mērķis bija saprast, kādas viņa rakstura īpašības veicināja to, ka Gorbačovs kļuva par smilšu graudiņu, kurš apstādināja milzīgu mehānismu.”
Represēto ģimene
Mihails Gorbačovs ir dzimis 1931. gada 2. martā Stavropoles novadā Krievijā. Viņa tēvs Sergejs bija krievs, bet māte Marija cēlusies no ukraiņu dzimtas.
“Starp citu, vecāki mani nosauca par Viktoru, bet dažas nedēļas pēc dzimšanas vectēvs mani aizveda uz kristībām kaimiņu ciemā. Garīdznieks prasīja: “Kā sauksim?” Vectēvs atbildēja, ka jāsauc par Mihailu. Tā arī palika,” kādā intervijā atcerējās Gorbačovs.
Abi vectēvi bija zemnieki, mātes tēvs pat tika iecelts par kolhoza priekšsēdētāju, bet pagājušā gadsimta 30. gados abi Mihaila vectēvi cieta Staļina režīma represijās, pāris gadu pavadīja ieslodzījumā, bet, par laimi, netika nošauti un varēja atgriezties pie ģimenes.
Iespējams, šī ģimenes vēsture bija viens no iemesliem, kādēļ Gorbačovs vēlāk instinktīvi vērsās pret totalitārismu, iestājās par lielāku brīvību un nebija gatavs nežēlīgi izrēķināties ar padomju varas pretiniekiem, kas pieprasīja pārmaiņas PSRS.
Mihails jaunībā svēti ticēja komunisma ideāliem, bija dedzīgs komjaunietis. Viņš jau kopš 15 gadu vecuma palīdzēja tēvam darba gaitās, vasarās strādāja par kombainiera palīgu un ražas novākšanas laikā darbojās uz lauka no saullēkta līdz saulrietam.
Mihails arīdzan labi mācījās, pabeidza vidusskolu ar sudraba medaļu un bez iestājeksāmeniem tika uzņemts Maskavas Valsts universitātē.
Studiju laikā notika kāds būtisks pavērsiens Mihaila dzīvē. Viņš iepazinās ar studenti Raisu Titarenko, kas kļuva par viņa sievu un tuvāko domubiedri.
Mihails atceras, ka cīņā par Raisas sirdi viņam bijis nopietns konkurents, fizikas students Anatolijs, ar kuru Raisa pat taisījusies precēties, bet galu galā viņa izvēlējās Mihailu. Viņi apprecējās 1953. gada septembrī.
Studentu kāzas
“Tas bija grūts laiks, pēckara gadi, mēs abi bijām studenti. Es mācījos Juridiskajā fakultātē, bet Raisa bija Filozofijas fakultātes studente.
Naudas mums nebija; lai sakrātu kāzām, nācās piepelnīties. Es strādāju uz kartupeļu novākšanas kombaina. Līgavas kleitai pietika, bet kurpes Raisa aizņēmās no draudzenes.
Mums pat laulības gredzenu nebija, to es viņai uzdāvināju tikai pēc vairākiem gadiem,” sarunā ar laikrakstu “Komsomoļskaja pravda” atceras Gorbačovs. Kāzu mielastu ar kotletēm, vinegretu un degvīnu izdevies sarīkot tikai pēc pāris mēnešiem studentu ēdnīcā.
“Kad mēs apprecējāmies, Raisa nemaz neprata gatavot, pat makaronu zupu nemācēja izvārīt. Viņas mamma bija mājsaimniece, bet Raisa visu uzmanību veltīja mācībām, pabeidza skolu ar zelta medaļu.” Uz jautājumu, vai viņam ar Raisu ir bijuši nopietni strīdi, Mihails atbildēja: “Strīdējāmies tikai par sīkumiem. Kad mums radās kādas domstarpības, viņa teica: “Tu labāk paklusē! Tev ir tikai sudraba medaļa!””
Gorbačovs atklāja, ka laulības sākumā viņiem ar Raisu nācies pārdzīvot nelaimi: Raisa palika stāvoklī, bet pēc pārciestā reimatisma ārsti teikuši, ka viņas sirds var neizturēt dzemdības.
“Ārsti mani brīdināja: “Bērns varbūt arī piedzims, bet sievu jūs varat zaudēt.”
Grūtniecību nācās pārtraukt. Raisa ļoti pārdzīvoja. Mēs zinājām, ka gaidāms puisītis, un jau bijām izdomājuši viņam vārdu Sergejs, par godu manam tēvam.”
Strauja karjera
1955. gadā pēc augstskolas absolvēšanas jaunais Gorbačovu pāris devās uz Mihaila dzimto Stavropoli. Raisa pamazām atguvās, un 1957. gadā pasaulē nāca viņu vienīgais bērns, meita Irina.
Gorbačovs kļuva par komjaunatnes funkcionāru un strauji kāpa pa karjeras kāpnēm: bija Stavropoles novada komjaunatnes vadītājs, vēlāk pārgāja uz kompartijas struktūrām un kļuva par Stavropoles kompartijas līderi.
Talantīgo funkcionāru ievēroja Maskava, un drīz vien viņš sāka ieņemt arvien augstākus amatus arī visas PSRS vadībā. 1978. gadā viņš ar ģimeni pārcēlās uz Maskavu, kur tika iecelts par PSRS kompartijas Centrālkomitejas sekretāru.
1980. gadā kļuva par PSKP Politbiroja locekli, pievienojoties kompartijas elitei, kas PSRS laikā pieņēma visus svarīgākos lēmumus par valsts attīstību.
80. gadu sākumā Padomju Savienība bija ieslīgusi dziļā stagnācijā. 1982. gadā pēc 18 gadus ilgas valdīšanas nomira ilggadējais PSRS līderis Leonīds Brežņevs, pēc tam neilgā laikā nomainījās vēl divi lielvalsts līderi: Jurijs Andropovs un Konstantīns Čerņenko.
Andropovs bija noskatījis Gorbačovu par savu pēcteci, bet tobrīd Politbirojs vēl nebija gatavs uzticēt varas grožus Gorbačovam un pēc Andropova nāves par kompartijas vadītāju kļuva Čerņenko.
Taču viņš jau bija smagi slims, un Gorbačovs pamazām pārņēma Politbiroja vadību savās rokās. 1985. gada martā Čerņenko nomira, un Politbirojs nosprieda, ka pienācis laiks valsts vadītāja amatā iecelt samērā jauneklīgo Gorbačovu.
Pārbūve un atklātība
1985. gadā, kad Gorbačovs kļuva par Kremļa saimnieku, PSRS bija milzīga lielvalsts ar 278 miljoniem iedzīvotāju. Aukstā kara laikmetā tā bija iesaistījusies niknā cīņā ar ASV un citām kapitālistu valstīm par kundzību pasaulē.
Taču jau tobrīd bija skaidrs, ka PSRS impērija ir milzis uz māla kājām, jo plānveida ekonomika vairs nespēja konkurēt ar tirgus ekonomikas modeli, PSRS daudzās jomās arvien vairāk atpalika no Rietumiem.
Gorbačovs mantojumā no saviem priekštečiem bija saņēmis arī bezjēdzīgo Afganistānas karu, kas aprija milzums resursu un cilvēku dzīvību.
Gorbačovs nebija muļķis, viņš labi apzinājās, ka PSRS saimniekošanas modelī nepieciešamas lielas pārmaiņas, lai komunistiskā lielvalsts atjaunotu savu konkurētspēju.
Labs piemērs bija komunistiskā Ķīna, kas 70. gadu beigās Dena Sjaopina vadībā sāka vērienīgas reformas, modernizēja ekonomiku un sāka veidot ciešas tirdzniecības saites ar Rietumiem.
Gorbačova nolūks nebija atteikties no plānveida ekonomikas, bet gan reformēt to, lai PSRS tautsaimniecība kļūtu efektīvāka un vairāk strādātu iedzīvotāju interesēs.
Gorbačovs sāka padomju režīma “perestroiku” jeb pārbūvi, kuras nolūks bija ieviest dažus tirgus ekonomikas principus, lai uzlabotu darba ražīgumu un veidotu “sociālismu ar cilvēcīgu seju”.
Gorbačovs saprata, ka ekonomikas transformācija nebūs iespējama bez politiskām pārmaiņām, tādēļ pasludināja kursu uz “glasnostj” (atklātību), kas mudināja padomju pilsoņus atklāti runāt par sabiedrības problēmām un sasāpējušiem jautājumiem.
Cīņa pret “zaļo pūķi”
Gorbačovu uz atklātības politikas ieviešanu lielā mērā pamudināja 1986. gada aprīļa katastrofa Černobiļas AES, kad vietējā vara sākotnēji centās slēpt notikušās nelaimes mērogu.
Gorbačovs arīdzan pasludināja kursu uz attiecību uzlabošanu ar Rietumiem, lai mazinātu aukstā kara saspīlējumu. Vizītēs uz Rietumiem viņu pavadīja sieva Raisa, kas uzņēmās “padomju pirmās lēdijas” misiju.
Rietumu prese bija sajūsmā par šarmanto, vienmēr eleganti ģērbto Raisu, bet padomju pilsoņi bija neizpratnē, jo PSRS līderu sievas līdz tam vienmēr bija turējušās ēnā un izvairījušās no publiskiem pienākumiem.
Mihails ļoti lepojās ar savu sievu. “Raisa ar Mārgaretu Tečeri (Lielbritānijas valdības vadītāju. – Red.) brīvi sarunājās angļu valodā. Es varēju runāt tikai ar tulka starpniecību, jo mūsu paaudzē reti kurš mācēja svešvalodas, bet Raisa bija ļoti izglītota.”
Gorbačova laikā iedzīvotājiem radās iespēja nodarboties ar uzņēmējdarbību, parādījās pirmie kooperatīvi, taču tas bija tikai plāksteris, kas nespēja atrisināt samilzušās PSRS ekonomikas problēmas.
Komunistiskais režīms vairs nespēja nodrošināt savus iedzīvotājus ar plaša patēriņa precēm, veikalu plaukti bija pustukši, impērijas norieta posmā pat nācās ieviest talonus tādām ikdienas precēm kā cukurs un ziepes.
Krievijas politikas pētnieks Andrejs Koļesņikovs spriež, ka padomju sabiedrība tobrīd vēl nebija gatava ieviest Rietumeiropas ekonomikas un valsts pārvaldes modeli.
“Daudzi gribēja turpināt slinki dzert tēju savos kabinetos, baudīt sociālās aizsardzības sistēmu, kas viņiem neuzlika nekādu atbildību. Viņi tikai gribēja, lai veikalos būtu vairāk preču.”
Par vienu no deficīta precēm bija kļuvis alkohols, jo Gorbačovs bija pasludinājis nesaudzīgu cīņu ar alkoholismu, lai glābtu padomju tautu un nepieļautu tās nodzeršanos. Tādēļ tika stingri ierobežota alkohola ražošana un tirdzniecība, piemēram, alkohola veikali sāka darbu tikai pulksten 14 pēcpusdienā.
Zaudēja kontroli
1987. gada februārī Gorbačovs ar sievu Raisu ieradās vizītē Latvijā, kur centās pārliecināt vietējo sabiedrību par nepieciešamību turpināt viņa iesākto sociālisma pārbūves kursu.
Gorbačovs apmeklēja rūpnīcu “VEF” un agrofirmu “Ādaži”, kur apķērīgais priekšsēdētājs Alberts Kauls bija izveidojis īstu paraugsaimniecību (drīz vien Gorbačovs iecēla Kaulu par savu padomnieku lauksaimniecības jautājumos).
Gorbačova vizītes laikā Latvijā reti kurš varēja iedomāties, ka līdz PSRS impērijas sabrukumam atlikuši tikai daži gadi.
Taču pirmās brīvības vēsmas jau bija manāmas. 1987. gada vasarā, dažus mēnešus pēc Gorbačova vizītes Rīgā, cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki–86” dalībnieki uzdrošinājās publiski nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu 14. jūnija deportāciju un 23. augusta Molotova–Ribentropa pakta upurus.
Gorbačova nopelns bija arī tas, ka viņa ieviestās atklātības politikas rezultātā vēsturnieki pēc ilgiem gadiem beidzot varēja atklāti runāt gan par Molotova–Ribentropa paktu, gan par deportācijām un citiem Staļina režīma noziegumiem.
Taču līdz ar to Gorbačovs bija sācis procesu, ko vairs nespēja kontrolēt ne viņš pats, ne kompartijas un VDK vadība.
Baltijas republikas arvien uzstājīgāk sāka pieprasīt lielāku patstāvību lēmumu pieņemšanā, un drīz vien jau sāka prasīt arī pilnīgu neatkarības atjaunošanu. Gorbačovs neko tādu negrasījās piedāvāt ne Baltijai, ne citām padomju republikām.
Tautas protesta akcijas Tbilisi, Baku un Viļņā tika apspiestas ar tankiem un sapieru lāpstiņām. Taču bija jau par vēlu, jo protestu vilnis kļuva tik spēcīgs, ka to apturēt Maskavai vairs nebija pa spēkam.
Bez asiņu jūras
“Gorbačovs ticēja: ja ļeņinismu attīrītu no staļinisma elementiem, sociālismu varētu atdzīvināt demokrātiskā, uz tirgus ekonomiku orientētā formā. Taču viņš nesaprata, ka tās ir nesavienojamas lietas. Gorbačova revolūcija nevis atjaunoja ļeņinismu, bet gan izraisīja sociālisma un padomju impērijas sabrukumu,” raksta Koļesņikovs.
“Gorbačovs skrēja pa priekšu politiskai lavīnai, izliekoties, ka viņš ir tās līderis. Taču šim skrējienam agri vai vēlu bija jābeidzas.”
1990. gada martā Gorbačovu ievēlēja par pirmo (un pēdējo) PSRS prezidentu. Viņš vēl izmisīgi centās saglabāt Padomju Savienību, aicinot Baltijas tautas un citas padomju republikas parakstīt jaunu Savienības līgumu, bet šis projekts bija nolemts neveiksmei.
1991. gada augustā reakcionāro komunistu grupa PSRS viceprezidenta Genādija Janajeva vadībā sarīkoja valsts apvērsuma mēģinājumu, ieslogot Gorbačovu viņa vasaras rezidencē Krimā.
Taču augusta pučs cieta neveiksmi, jo Maskavā virsroku guva Krievijas Federācijas līdera Borisa Jeļcina atbalstītāji, kas iestājās par demokrātisku valsts pārvaldi. Baltijas valstis izmantoja šo iespēju, lai pasludinātu pilnīgu neatkarību no Maskavas.
Pēc puča izgāšanās Gorbačovs varēja atgriezties Maskavā, bet tobrīd viņš jau bija “politisks līķis”, faktiski neesošas valsts līderis.
1991. gada decembrī atlikušās republikas nolēma pielikt punktu PSRS pastāvēšanai un 25. decembrī Gorbačovs atkāpās no PSRS prezidenta amata. PSRS kapracis bija izpildījis savu misiju, lai gan viņa nolūks nebūt nebija novest PSRS līdz sabrukumam.
“Raugoties uz šobrīd notiekošo Krievijā un Baltkrievijā, mēs redzam, cik milzīga nozīme ir politiķa personībai. PSRS bija nolemta sabrukumam, jautājums bija: vai tas notiks ar lielu asinsizliešanu vai arī bez plaša mēroga vardarbības. Un tas lielā mērā bija Gorbačova nopelns, ka PSRS “ļaunuma impērija” sabruka bez asiņu jūras,” uzskata viena no Latvijas Tautas frontes līderēm Sandra Kalniete.
“Protams, bija upuri, arī pie mums Latvijā un Lietuvā cilvēki zaudēja dzīvību cīņā par neatkarību, bet vēsturē nav daudz gadījumu, kad tik milzīga impērija sabrūk ar samērā nelieliem cilvēku upuriem.”
Nejūtos vientuļš
Gorbačovs pavēra ceļu Austrumeiropas atbrīvošanai no sociālisma žņaugiem, viņš piekrita arī Vācijas apvienošanai, un par šiem nopelniem jau 1990. gadā tika apbalvots ar Nobela Miera prēmiju.
Rietumos viņš ir mīlēts un cienīts politiķis, bet Krievijā attieksme pret Gorbačovu ir daudz naidīgāka.
Viņš pats par dzīvi pēc aktīvās politiskās karjeras beigām savulaik izteicās: “Reiz lasīju, ka no 1500 cilvēkiem, kas uzkāpuši Everestā, ap 200 alpīnistu gāja bojā, visvairāk tieši nokāpšanas laikā. Tiem, kas sasnieguši virsotni, ne vienmēr izdodas atrast ceļu atpakaļ.”
Gorbačovs pievērsās dažādiem labdarības projektiem; lai pelnītu naudu, pat piekrita reklamēt “Louis Vuitton” somas un “Pizza Hut” ēstuves.
Smags trieciens Mihailam bija viņa mīļotās Raisas aiziešana. 1999. gada vasarā viņai atklāja leikēmiju, labākie ārsti Vācijā centās glābt viņas dzīvību, bet togad septembrī viņa aizgāja mūžībā 67 gadu vecumā.
“Mūsu dzīvē ir bijis viss: prieki un bēdas, milzīgs darbs un vēl lielāka nervu spriedze, uzvaras un zaudējumi, trūkums, bads un labklājība. Mēs esam izgājuši caur visiem pārbaudījumiem, saglabājot savu attiecību pamatu un ticību ideāliem,” pirms nāves rakstīja Raisa.
Mihailam ir 64 gadus veca meita Irina un divas mazmeitas, Ksenija (41) un Anastasija (33). Savu mūža nogali viņš pavada Maskavā.
“Es nejūtos aizmirsts un vientuļš. Vienīgi pietrūkst Raisas,” intervijā “Komsomoļskaja pravda” atzina Gorbačovs.
Dokumentālo filmu režisors Vitālijs Manskis ir labi pazīstams ar Gorbačovu, pagājušogad viņš pabeidza jau otro dokumentālo filmu par kādreizējo PSRS līderi.
“Gorbačovs cenšas darīt visu iespējamo, lai nodzīvotu pēc iespējas ilgāk un pats savām acīm redzētu, pie kā būs noveduši viņa darbības rezultāti,” sarunā ar LTV spriež Manskis.
Krievijā nemīlēts
Krievijas iedzīvotāji par Gorbačova valdīšanas laiku tagad izsakās galvenokārt negatīvi. Levadas centra aptaujā 47% respondentu atzina, ka dzīve būtu bijusi labāka bez Gorbačova sāktās “perestroikas”, pretēju viedokli pauda 39% respondentu.
Citā aptaujā iedzīvotājus aicināja nosaukt, viņuprāt, labākos līderus Krievijas vēsturē, un pirmās trīs vietas aizņēma Vladimirs Putins, Leonīds Brežņevs un Josifs Staļins.
Savukārt trīs sliktāko līderu topā iekļuva Gorbačovs, Jeļcins un Ņikita Hruščovs. Gorbačovu pozitīvi vērtē tikai 15% respondentu.
“Krievijas tauta nemīl Gorbačovu, jo viņš neko jēdzīgu Krievijas labā nav izdarījis.
Gorbačovs ļāva dzērājam Jeļcinam kļūt par Krievijas prezidentu, un tā viņi kopīgiem spēkiem nolaida līdz kliņķim Padomju Savienību.
Tādiem cilvēkiem nevar uzticēt lielvalsts vadību,” sarunā ar “Mājas Viesi” spriež bijušais Latvijas kompartijas vadītājs Alfrēds Rubiks.
Gorbačovs pirms dažiem gadiem žurnālam “Time” izteicās, ka Krievija varēs gūt panākumus tikai kā demokrātiska valsts: ar godīgām vēlēšanām un regulāru varas maiņu.
“Man bija vajadzīgs viss mūžs, lai no tā puikas, kurš vidusskolā rakstīja sacerējumu par tēmu “Staļins ir mūsu armijas diženums”, izaugtu līdz sapratnei, ka mums jātiek vaļā no staļinisma un totalitārisma mantojuma. Šobrīd mums jāpanāk, lai cilvēki vairs nebaidās no valsts, jo pretējā gadījumā mēs nevaram izveidot demokrātisku valsti,” sprieda Gorbačovs.
Sandra Kalniete uzskata, ka pienāks brīdis, kad arī Krievijas sabiedrība labvēlīgāk raudzīsies uz Gorbačova politikas mantojumu.
“Krievijā valdošā ideoloģija arvien vairāk skatās nevis nākotnē, bet gan pagātnē. Tādēļ šobrīd Krievijā ir grūti objektīvi spriest par vēstures faktiem. Ja Krievija kļūtu par patiesi demokrātisku valsti, domāju, ka arī attieksme pret Gorbačovu būtiski mainītos.”
