Rita Našeniece: Zatlera trīs vēlēšanās nāk no Krievijas revanšisma vēlmju lapas 103
Šausmu filmas par staigājošiem miroņiem uztveru kā simboliskas. Mēs zinām – mirušie apkārt nestaigā. Viņu miesas mierīgi uzturas ērtos apstākļos sešas pēdas zem zemes. Šausmu filmās viņi klejo apkārt, nepārprotami apdraudot dzīvos.
Tāpat ir ar vecām idejām. Tām vajadzētu gulēt dziļi apakšā zem zilām atraitnītēm. Tomēr šīs idejas klīst apkārt, atrodot pakalpīgu muti, kura virinās tieši vajadzīgā toņkārtā. Latvijā tās ir saistītas ar Krievijas impērijas virtuālu uzturēšanu Latvijas teritorijā. Impēriju uztur termiņuzturēšanās atļaujas par smieklīgām cenām, kuras nodrošina krievu anklāvu veidošanu Rīgā un Jūrmalā, vilcienu un lidmašīnu iepirkumi Krievijā, Krievijas militārā un gāzes kompleksa astoņkāja iesniegšanās Latvijā, nerezidentu kapitāla pārplūdinātas bankas, bijušās un esošās amatpersonas, kuras medijos aizstāv Krievijas intereses Latvijā un vienmēr pakalpīgi pāriet uz krievu valodu.
“Pēc neatkarības atgūšanas Latvija ir pieļāvusi trīs būtiskas kļūdas attiecībā uz krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Divas no tām jau ir vēsture, bet no trešās vēl ir iespējams izbēgt,” LTV7 raidījumā “Točki nad i” vēstīja Latvijas eksprezidents Valdis Zatlers.
Sākšu ar “krievu skolu aiztikšanu”, par ko uztraucas Zatlers. Etniski segregētas skolas atražo etniski segregētu sabiedrību. Tā ir aksioma. Latvijā sadalītai skolu sistēmai ir virkne kroplu seku. Ar uzturēšanās atļaujām un Rīgas pārkrievošanu tiek stiprināta latviešu jauniešu diskriminācija darba tirgū. Notiek Krievijas lojālistu vervēšana ar studiju, militāro nometņu un formāli nevalstisko, bet būtībā ļoti valstisko (proti, Krievijas) organizāciju tīklu palīdzību.
Vienota valsts finansēta skolu sistēma valsts valodā ir izšķirošais pamatintegrācijas nosacījums. Labu krievu valodas (kā arī jebkādas citas valodas) un literatūras pasniegšanu var nodrošināt arī vienotā skolu sistēmā. Bērnus etniski sadalīt ir neprāts valstī, kas vēlas pastāvēt.
Valstī, kur darbosies vienota skolu sistēma, darba tirgus nebūs diskriminējoši izkropļots attiecībā pret latviešiem, Krievijas vēstnieks un Rīgas mērs neuzvedīsies kā Krievijas guberņas pārvaldnieki, bet lietas būs iespējams kārtot citādi.
Bijušais Valsts prezidents sēro par faktu, ka pilsonība automātiski nav piešķirta visiem Latvijā pēc 1991. gada dzimušajiem bērniem. Nepiešķirot pilsonību daļai bērnu, Latvija viņiem liedzot dzimteni, sacīja Zatlers. No vienas puses šī tēze ir vecā, jau desmitreiz izmalta ideoloģisko kotlešu gaļa – vai, automātiski piešķirot pilsonību, tikpat automātiski var piešķirt lojalitāti? Tomēr domāju, uz pilsonības piešķiršanu varam paskatīties arī no iespējamības puses. Automātiska pilsonības piešķiršana bērniem ir jautājums, pie kura vērts atgriezties. Bet Latvijai pie tās jānonāk tikai tad, kad tā būs iemācījusies funkcionēt kā pārliecināta Rietumu valsts. Tātad – tad, kad Latvija būs sakārtojusi skolu sistēmu, izskaudusi diskrimināciju darba tirgū un mērķtiecīgi samazinājusi neveselīgi pārmērīgās finanšu un ekonomiskās nabassaites ar Krieviju. Latvijai jāmācās dzīvot kā neatkarīgai valstij, nevis kā Krievijas virtuālam pagarinājumam. Līdz brīdim, kad Latvija šo rietumvalsts obligāto minimumu nav nokārtojusi, jebkura dāsna pilsonības dāvināšana (un Latvijā tā ir bijusi ļoti dāsna) ir tikai mākslīga Krievijai lojālas vēlētāju grupas vairošana.
Zatlers uzskata, ka pareizticīgo Ziemassvētku neatzīšana par brīvdienu šķeļot Latvijas sabiedrību. Lai arī Zatlers ir bijis izcils ķirurgs un ļoti viduvējs haotiskā tipa politiķis, tomēr viņam būtu jāzina Latvijas “pareizticīgo Ziemassvētku” jautājuma traģiskā vēsture.
1934. gada oktobrī zvēriski tika nogalināts Latvijas pareizticīgo galva Jānis Pommers. Pommera slepkavība nekad netika atklāta. Bet ienaidnieku viņam pietika. Latvijas varas iestādes Pommeru aizstāvēja gan no naidīgajiem kreiso partiju publiskajiem uzbrukumiem 20. gados, gan no Maskavas aģentu pārmērīgās uzmanības. Pommers no apsardzes atteicās, kas padarīja viņu par vieglu laupījumu slepkavām. Latvijas pareizticīgā baznīca jau tūlīt pēc Latvijas neatkarības iegūšanas ar Maskavas patriarha lēmumu tika atzīta par neatkarīgu. Pommera iesākto pabeidza arhibīskaps Augustīns Pētersons. Latvijas brīvvalsts laikā Latvijas autokefālā pareizticīgā baznīca 1936. gadā pilnībā pārgāja Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā. Ziemassvētkus Latvijā pareizticīgie svinēja reizē ar katoļiem un luterāņiem pēc jaunā stila – Gregora kalendāra – 24. – 26. decembrī.
1940. gadā Latvijas autokefālā baznīca tika iznīcināta gan juridiski, gan fiziski visbrutālākajā veidā. Latvijas pareizticīgie nokļuva Maskavas patriarhāta pakļautībā. Tas skaidri iezīmēja divas skarbas patiesības. Pirmkārt, Latvija de facto atkal ir iekļauta Krievijas impērijā, kas tagad saucas PSRS. Otrkārt, Maskavas patriarhija, tieši tāpat kā cara laikā ir šīs impērijas sastāvdaļa. Latvijas pareizticīgā baznīca atšķirībā no Igaunijas neatjaunoja savu pirmās republikas laika autokefālo statusu. Atšķirībā no lielas pasaules pareizticīgo daļas tā svin Ziemassvētkus pēc vecā – Juliāna – kalendāra, kā to svin Maskavā. Starp citu, latviešu pašu lietotais vārds “pareizticība”, izmantojot to Austrumu ortodoksālās baznīcas piekritēju apzīmēšanai, jau ir aizskarošs pret tiem (un vairākumu) latviešiem, kas nepieder šai konfesijai, automātiski pazemojot tos par nepareizajiem ticīgajiem.
Tas, ko savu tautu cienošam bijušajam un esošajam prezidentam vajag darīt, – aicināt Latvijas pareizticīgos parādīt lojalitāti zemei, kurā viņi dzīvo – atjaunot Latvijas brīvvalsts autokefālo pareizticīgo baznīcu un svinēt kopīgus Ziemassvētkus. Vai, ja viņiem šādas dūšas nav, labāk pieklājīgi paklusēt.
Zatlera trīs vēlēšanās nāk no Krievijas impēriskā revanšisma vēlmju lapas. Viņa izteikas TV norāda tikai vienu: Latvijā joprojām augstos amatos tiek likti patīkami puiši, kuri, kā izrādās, ir arī impērijas elpinātāji.
Mirušas idejas sen gulētu savos idejiskajos kapos, ja rūpīgi selekcionēti elpinātāji tās neuzturētu Latvijas ģeogrāfiskajā telpā.
