Atis Klimovičs: Armēnijā, Azerbaidžānā, Ukrainā un Baltkrievijā līst asinis. Vai notiekošajam nav sakara ar Krieviju? 3
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tagad nepārprotami redzams, ka 90. gadu sākumā bijām pārlieku optimistiski, jo uzskatījām PSRS sabrukumu par lielās impērijas beigām. Kopš tā laika pagājuši nepilni trīs gadu desmiti, un tas, ko pašlaik vērojam bijušās lielvaras dažādās nacionālajās nomalēs, joprojām uzskatāms par šīs impērijas agonijas procesu.
Kas zina, cik vēl ilgu, taču sāpīgu un asiņainu, par ko atbildība pilnā mērā jāuzņemas bijušajai padomju zemes galvaspilsētai Maskavai.
Tā nevienu mirkli nav pieļāvusi domu, ka savās valodās runājošajiem četrpadsmit republiku nacionāļiem vajadzētu ļaut izveidot īstu neatkarību. Neļausimies vieglprātībai, arī “Pribaltika” ir lielās kaimiņvalsts mērķī, tikai šobrīd minimāli iespējams to ietekmēt. Par to paldies gan pašiem, gan sabiedrotajiem Eiropas Savienībā un NATO, kas uzņēmuši Baltijas valstis par pilntiesīgiem šo organizāciju locekļiem. Tomēr šoreiz runa nav par mums, bet citām kādreizējām padomju impērijas okupētajām sastāvdaļām.
Armēnijā un Azerbaidžānā, Ukrainā un Baltkrievijā vārda tiešā nozīmē līst asinis. Vai notiekošajam nav sakara ar Krieviju? Zinoši eksperti nosauc galveno iemeslu – tā Kremlis soda šīs valstis par vēlēšanos dzīvot citādi, ne Austrumu despotijām raksturīgajā stilā.
Armēņiem viņu galvenais pareizticīgais sabiedrotais mierīgi ļauj noasiņot nevienlīdzīgā karā pret Turcijas atbalstīto un militāros muskuļus uzpumpējušo Azerbaidžānu, jo pie varas Armēnijā tautas protesta rezultātā nācis prorietumnieciskais premjers Pašinjans.
Viņš turklāt gāzis no amata Putina draugu Armēnijas prezidentu Kočerjanu un atbrīvojies no korumpētajiem klaniem. Diezin vai arī otrai pusei – Baku – nav sagatavots kāds slazds, ar kura palīdzību kā visus aizvadītos gadus kopš PSRS sabrukuma arī Azerbaidžānu moturēt īsā saitītē. Redzamais ukraiņu eksperts Portņikovs domā, ka Maskava vēlas panākt savu “miera” uzturētāju nosūtīšanu uz Kalnu Karabahu, un pēdējās dienās par to jau tiek ziņots oficiāli. Tas dotu iespējas papildu spiediena izdarīšanai uz Erevānu un arī Baku – nav taču jāmāca, kā apšaudīt šādu kontingentu, lai iegūtu “legālu” iemeslu karadarbības uzsākšanai Azerbaidžānas teritorijā. Līdzīgi kā Gruzijā 2008. gadā, kad gruzīni tika apsūdzēti par krievu “miera” uzturētāju apšaudīšanu Dienvidosetijā.
Arī Minskā un citās baltkrievu pilsētās lijušas pirmās asinis, lai arī ne tik daudz kā Karabahā, tomēr arī tur aiz Batjkas nepiekāpības un solījuma neņemt ķīlniekus saskatāma Kremļa draudzīgā roka.
Sabiedrības prāvas daļas pamošanās ar balti sarkanajiem karogiem un ziediem, miermīlīgie protesti pamazām var kļūt agresīvāki. Tas šķiet loģiski, jo, pacietības mēram izsīkstot, ļaudis var atbildēt uz sitieniem. Tāpat iespējams, ka protesti pamazām izsīkst vai arī tos apspiež ar pilnu spēku.
Derīgi atcerēties Putina gatavību nosūtīt savus policejiskos spēkus palīgā Lukašenko. Ļoti iespējams, ka pirmie palīgi jau sen tur atrodas. To, ka Krievijā nav sabiedroto, lielai daļai baltkrievu vēl tikai jāiemācās aptvert. Vērts atcerēties pazīstamās baltkrievu rakstnieces Aleksejevičas naivo aicinājumu Krievijas inteliģencei sniegt atbalstu. Tas, kā redzams, nav noticis.
Savukārt Ukrainā lielākajai sabiedrības daļai nav nepieciešams papildus izskaidrot, no kurienes ceļas lielākais ļaunums šīs valsts pastāvēšanai. Tur vairākums vidusskolēnu droši vien mācēs sasaistīt pašreiz Donbasā notiekošo ar trīs gadsimtus ilgušo ukraiņu apspiešanu Krievijas lielvalstī. Atbrīvošanās turpinās, un par to, lai arī beidzamajos mēnešos apšaudes frontē ir kļuvušas daudz retākas, joprojām tiek maksāts ar ukraiņu karavīru veselību un dzīvību.
