Padomju pilsoņi jau zināja: ja valsts centrālā televīzija pēkšņi sāk rādīt baletu “Gulbju ezers”, tad valstī ir noticis kas ārkārtējs 43
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
1991. gada augusta pučs iedzina pēdējo naglu PSRS impērijas zārkā, jo pučistu izmisīgais mēģinājums glābt komunistisko režīmu beidzās jau pēc pāris dienām ar pilnīgu izgāšanos.
Latvijai tas nozīmēja pusgadsimtu gaidīto iespēju pilnībā atbrīvoties no padomju okupācijas važām.
Atšķirībā no 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas tauta izgāja ielās, lai sargātu savu brīvību, šoreiz galvenie notikumu risinājās Maskavā, bet to atbalsis bija jūtamas arī Rīgā.
Padomju pilsoņi jau zināja: ja valsts centrālā televīzija pēkšņi sāk rādīt baletu “Gulbju ezers”, tad valstī ir noticis kas ārkārtējs.
80. gados ar šī baleta translācijām pēdējā gaitā tika pavadīti PSRS kompartijas ģenerālsekretāri Leonīds Brežņevs, Jurijs Andropovs un Konstantīns Čerņenko, tādēļ arī 1991. gada 19. augustā, kad PSRS televīzija parasto raidījumu vietā sāka rādīt “Gulbju ezeru”, kļuva skaidrs, ka lielvalstī iespējama varas maiņa.
PSRS līderis Mihails Gorbačovs gan bija sveiks un vesels, tobrīd bija devies atvaļinājumā uz savu vasaras rezidenci Krimas kūrortā Forosā.
Taču šoreiz “Gulbju ezera” translācija ievadīja nevis kārtējā PSRS vadoņa bēres, bet gan beigu sākumu visai PSRS impērijai.
Varu valstī bija sagrābusi reakcionāro kompartijas līderu grupa, tā sauktā Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja, kas gribēja pabīdīt malā Gorbačovu, lai vēl pēdējiem spēkiem mēģinātu saglabāt totalitāro režīmu, kas jau labu laiku grīļojās kā milzis uz māla kājām.
Beigu sākums
Krievu ekonomists, vēlākais Krievijas premjers Jegors Gaidars, kurš padziļināti pētījis PSRS sabrukuma iemeslus, savulaik rakstīja, ka par PSRS kraha sākumu ir uzskatāmi nevis 1991. gada augusta notikumi, bet gan 1985. gada 13. septembris, kad Saūda Arābijas naftas lietu ministrs šeihs Ahmeds Zaki Jamani parakstīja rīkojumu par strauju naftas ieguves kāpināšanu.
Tā rezultātā ievērojami kritās naftas cena pasaules tirgū, kas PSRS režīmam bija galvenais ienākumu avots.
“Naftas cena nokritās četras reizes. Un ar to arī faktiski beidzās PSRS stāsts,” intervijā radiostacijai “Eho Moskvi” stāstīja Gaidars.
PSRS plānveida ekonomika ilgtermiņā nebija spējīga konkurēt ar Rietumu kapitālisma un brīvā tirgus modeli, bet naftas cenu kritums vēl vairāk saasināja tās problēmas. Gaidars savā grāmatā “Impērijas bojāeja: mācība mūsdienu Krievijai” rakstīja, ka problēmu saknes meklējamas vēl senākā pagātnē, Staļina valdīšanas laikā.
Komunistiskais režīms veica piespiedu kolektivizāciju, sadzina zemniekus kolhozos, kam bija raksturīgs zems darba ražīgums. Kolhoznieki sākumā bija teju dzimtcilvēku statusā, viņiem pat nebija izsniegtas pases, bet pēc brīvlaišanas daudzi bēga no laukiem un pārcēlās uz pilsētām.
Gaidars raksta, ka laika posmā no 1956. līdz 1975. gadam PSRS pilsētu iedzīvotāju skaits palielinājās par 64 miljoniem; tas nozīmēja, ka klāt nāca vēl 64 miljoni pilsētnieku, kas jāpabaro.
Neefektīvā kolhozu sistēma netika galā ar šo uzdevumu, tādēļ jau 60. gados sākās problēmas ar pārtikas sagādi, no veikalu plauktiem daudzviet pazuda gaļa.
Krievijas impērija savulaik bija lielākā graudu ražotāja un eksportētāja pasaulē, bet 80. gados PSRS bija kļuvusi par lielāko labības importētāju pasaulē.
Shēma bija ļoti vienkārša: PSRS eksportēja naftu un gāzi, bet iepirka graudus un citus pārtikas produktus, lai pabarotu savu tautu.
Turklāt bija jārūpējas ne tikai par savu tautu, jo PSRS impēriskās ambīcijas uzlika Maskavai par pienākumu atbalstīt “brālīgos” sociālistu režīmus Austrumeiropā, Kubā, Vjetnamā un citur pasaulē.
80. gados pamatīgu sūci PSRS budžetā radīja arī bezjēdzīgais Afganistānas karš, kas prasīja milzīgus izdevumus gan naudas, gan karavīru dzīvību veidā.
Līdz 80. gadu vidum PSRS vēl kaut kā izdevās savilkt galus kopā, bet pēc naftas cenu krituma kļuva skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina, lai novērstu pilnīgu ekonomikas krahu.
Šo misiju uzņēmās Mihails Gorbačovs, kurš 1985. gadā bija kļuvis par PSRS kompartijas līderi. Gorbačovs pasludināja kursu uz pārbūvi un atklātību, mēģināja padomju ekonomikā ieviest dažus tirgus ekonomikas elementus.
Piemēram, tika atļauti kooperatīvi, kas jau līdzinājās privātai uzņēmējdarbībai un deva pilsoņiem iespēju nopelnīt vairāk naudas.
Taču visi šie pasākumi drīzāk līdzinājās plākstera pielipināšanai mironim, jo padomju ekonomika vairs nespēja izrauties no stagnācijas.
PSRS draudēja bads
Padomju pilsoņiem nebija, kur tērēt savus grūti pelnītos rubļus, jo 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā veikalu plaukti bija tukši, daudzviet nācās ieviest talonus, lai iegādātos pārtikas produktus un citas pirmās nepieciešamības preces.
“Ja valstī būtu tirgus ekonomika, šāda situācija novestu pie cenu kāpuma. Bet padomju sistēmā cenas bija fiksētas, tādēļ no veikalu plauktiem pazuda preces,” norāda Krievijas ekonomists Vladimirs Besonovs.
1991. gadā PSRS vadība saprata, ka pārtikas produktu deficīts kļuvis kritisks.
“Pārtikas problēma, vēl konkrētāk, maize. Pietrūkst seši miljoni tonnu līdz normai. Maskavā un citās pilsētās jau tādas rindas, kādas pirms gada vai diviem bija pēc desas. Ja nedabūsim graudus līdz jūnijam, var iestāties bads,” 1991. gada pavasarī savās piezīmēs rakstīja Gorbačova padomnieks Anatolijs Čerņajevs.
Pārtikas iepirkumu komitejas vadītājs Timošiņins maijā rakstīja, ka miltu krājumu PSRS pietiek tikai 15 dienām.
Gorbačovs mēģināja glābt situāciju, iesaistoties sarunās par kredītu saņemšanu no Rietumiem, bet rietumvalstu līderi lika skaidri noprast, ka padomju režīms varētu saņemt naudu tikai ar konkrētiem noteikumiem.
Piemēram, attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu un represiju izbeigšanu. 1991. gada janvāra notikumi Baltijas valstīs, kur PSRS režīms ar spēku mēģināja apspiest baltiešu brīvības centienus, bija skaidrs signāls, ka arī Gorbačova vadībā padomju režīms nav gatavs atteikties no gadu desmitiem izmantotās vardarbības, ar ko tika panākta padomju pilsoņu pakļaušanās.
Gorbačovs “mājas arestā”
1991. gada augustā PSRS vadība bija nonākusi smagas izvēles priekšā: vai nu pastiprināt reformas un straujāk virzīties uz tirgus ekonomiku, kas iedragātu komunistiskā režīma pamatus, vai arī ķerties pie masu represijām, lai apspiestu briestošos protestus.
Otrais variants nozīmētu atgriešanos pie Ļeņina un Staļina iecienītā sarkanā terora, tikai maigākā formā.
Gorbačovs, kura abi vectēvi bija zemnieki un 30. gados cietuši no Staļina režīma represijām, dziļi sirdī nebija vardarbības piekritējs. Tādēļ viņš deva priekšroku centieniem atrisināt krīzi mierīgā ceļā.
1991. gada 20. augustā bija plānots parakstīt tā saukto Savienības līgumu, kas bija mēģinājums iepakot PSRS sistēmu jaunā, demokrātiskā veidolā.
Baltijas republikas vairs negribēja ne dzirdēt par šādu līgumu, jo bija uzņēmušas kursu uz pilnīgu neatkarības atjaunošanu.
Reformas negribēja pieļaut arī PSRS reakcionārie spēki, kas pamatoti baidījās par armijas un specdienestu ietekmes zudumu, jo bez represīvā aparāta pazustu galvenais spēks, kas gandrīz 70 gadu bija saturējis kopā PSRS impēriju.
Augusta sākumā Gorbačovs bija devies atpūtā uz savu vasaras rezidenci Forosā, bet viņa pretinieki nolēma izmantot šo izdevību, lai pārņemtu varu savās rokās.
Pēc neilgām sarunām izveidojās Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas (VĀSK) kodols: Valsts drošības komitejas (VDK) priekšnieks Vladimirs Krjučkovs, PSRS iekšlietu ministrs Boriss Pugo, aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs, premjerministrs Valentīns Pavlovs, viceprezidents Genādijs Janajevs un vēl pāris augsta līmeņa amatpersonu.
Krjučkovs bija uzdevis VDK darbiniekiem sagatavot “stratēģisko prognozi” par to, kā sabiedrība reaģēs uz ārkārtas stāvokļa ieviešanu. Prognoze bija negatīva, tomēr pučisti nolēma ķerties pie valsts apvērsuma īstenošanas.
18. augustā pie Gorbačova viņa villā Forosā ieradās pučistu delegācija, kas izvirzīja ultimātu: vai nu pašam parakstīt rīkojumu par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu valstī, vai arī “veselības stāvokļa dēļ” nodot savas pilnvaras viceprezidentam Janajevam, kurš kopā ar citiem pučistiem varētu ķerties pie “kārtības atjaunošanas” valstī.
Gorbačovs nolamāja sazvērniekus un kategoriski atteicās kaut ko parakstīt. Pučisti atņēma viņam čemodānu ar atomieroču palaišanas pogu un atslēdza Gorbačovam telefonsakarus, atstājot PSRS līderi pilnīgā izolācijā no ārpasaules, bet paši atgriezās Maskavā.
Tītari, nevis maitu lijas
19. augustā tika iedarbināts plāns par ārkārtas stāvokļa ieviešanu. Pulksten 6 no rīta pēc Maskavas laika PSRS centrālā televīzija izplatīja paziņojumu: “Sakarā ar to, ka veselības stāvokļa dēļ Mihails Gorbačovs nespēj pildīt PSRS prezidenta pienākumus, prezidenta pienākumus sāk pildīt PSRS viceprezidents Genādijs Janajevs. Lai pārvarētu dziļo krīzi, konfrontāciju, haosu un anarhiju, kas apdraud pilsoņu dzīvību un tēvzemes teritoriālo integritāti, lai nodrošinātu likumību un kārtību, noteikt ārkārtējo stāvokli.”
Plānoto raidījumu vietā TV translēja simfoniskās mūzikas koncertus un baletu “Gulbju ezers”, liekot padomju pilsoņiem noprast, ka tiešām noticis kas ārkārtējs.
Pučisti sarīkoja preses konferenci, lai izklāstītu savus plānus, bet apvērsuma līderu uzstāšanās televīzijā drīzāk radīja nožēlojamu, nevis biedējošu iespaidu.
TV kadros bija redzams, ka sazvērnieku izvirzītajam līderim Janajevam no satraukuma trīc rokas. Viens no pučistiem premjerministrs Pavlovs todien vispār neieradās darbā, jo iepriekšējā vakarā bija pamatīgi piedzēries.
“Vai jūs saprotat, ka šonakt esat veikuši valsts apvērsumu?” preses konferencē pučistiem pavaicāja drosmīgā žurnāliste, 24 gadus vecā Tatjana Malkina no laikraksta “Ņezavisimaja gazeta”.
Viņa vēl centās precizēt, vai situācija vairāk līdzinās 1917. gadam, kad pie varas nāca boļševiki, vai arī 1964. gadam, kad galma apvērsuma rezultātā no varas tika atstumts PSRS līderis Ņikita Hruščovs.
Pučistu līderis Janajevs sāka stostīties, paužot gatavību vēl sadarboties ar “savu draugu Gorbačovu”, un solīja darīt visu, lai nebūtu jālieto spēks pret civiliedzīvotājiem.
“VĀSK locekļi nebija maitu lijas, drīzāk tītari, kas līdz pēdējam centās noturēties uz laktas. Viņiem nebija pa spēkam liels lidojums vai pikēšana uz upuri,” secina krievu politologs Vladislavs Zuboks.
Pučisti arīdzan nespēja nākt klājā ar tautai saprotamu programmu, kā izkļūt no krīzes un atjaunot pārtikas piegādes, lai cilvēkiem vairs nebūtu stundām ilgi jāstāv rindā pēc desas.
Ja vien par šādu programmu neuzskata solījumu katram pilsētniekam piešķirt 0,15 hektārus zemes “dārza darbiem”.
Barikādes otrreiz necēla
Diezgan liels apjukums valdīja arī spēka struktūru vidū, jo gatavošanās pučam notika lielā steigā un ne visi bija saņēmuši precīzas instrukcijas, kā rīkoties šajā situācijā.
Ziņas par Maskavā notikušo puču arī Latvijā daudziem bija pārsteigums.
“Atceros, ka 18. augusts bija pārsteidzoši klusa un mierīga diena, bet, kad deviņpadsmitajā no rīta ierados darbā, Maskavā jau bija noticis valsts apvērsums. Sapulcējāmies priekšnieka kabinetā. Sēdējām. Tāds klusums,” savās atmiņās raksta Juris Jasinkevičs, kurš Rīgā tolaik bija milicijas priekšnieka vietnieks.
“Es teicu: “Manā dzīvē tas nebūs nekas jauns. Mani vecāki jau bijuši izsūtīti, pats esmu dzimis Sibīrijā un laikam vēlreiz uz turieni braukšu.””
Līdzīgas bažas bija arī citiem 1990. gada 4. maijā atjaunotās Latvijas Republikas līderiem. PSRS armijas Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins piezvanīja Augstākās Padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam un piedraudēja ar arestu, ja Latvijas amatpersonas nepildīs Maskavas pavēles.
Izskanēja arī draudi ar bruņotu spēku apspiest jebkādas tautas pretošanās akcijas, kas līdzinātos janvāra barikādēm. OMON vienības ieņēma Latvijas Televīziju, Latvijas Radio, sakaru centrāli un citas stratēģiski svarīgas ēkas.
Latvijas kompartijas vadītājs Alfrēds Rubiks atklāti priecājās par Maskavā notikušo valsts apvērsumu un gatavojās izrēķināties ar Latvijas neatkarības atbalstītājiem: apcietināt ministrus, Augstākās Padomes deputātus un Latvijas Tautas frontes līderus, aizliegt “pretpadomju” sabiedriskās organizācijas un preses izdevumus, ieviest komandanta stundu. Latvijas valdība un parlaments turpināja darbu, mēģinot rast atbildi, kā rīkoties šajā situācijā.
Vai atkal aicināt cilvēkus iziet ielās, līdzīgi kā janvāra barikāžu laikā? Taču šoreiz bija skaidrs, ka padomju režīma draudi izrēķināties ar nepakļāvīgajiem jāuztver nopietni un protesta akcijas var beigties ar lielu asinsizliešanu.
Tādēļ tika pieņemts lēmums atturēties no šādām akcijām un nevardarbīgu pretošanos padomju režīmam īstenot citos veidos. Turklāt šajās augusta dienās kļuva skaidrs, ka turpmākais Latvijas liktenis izšķiras nevis Rīgā, bet gan Maskavā.
Tauta nav lopu bars
Pučistiem bija sekmīgi izdevies neitralizēt Gorbačovu, bet viņi nebija rēķinājušies ar pretestību, ko varētu izrādīt Krievijas līderis Boriss Jeļcins.
1991. gada jūnijā viņš ar pārliecinošu balsu vairākumu tika ievēlēts par Krievijas prezidentu un varēja rēķināties ar tautas atbalstu.
Pučisti cerēja, ka Jeļcina nepatika pret Gorbačovu pamudinās viņu nostāties sazvērnieku pusē, taču smagi kļūdījās. Jeļcins nekavējoties paziņoja, ka neatbalstīs “antikonstitucionālo” valsts apvērsumu.
Viņš aicināja Krievijas iedzīvotājus iziet ielās, un pats, uzrāpies uz tanka pie Krievijas parlamenta ēkas, mudināja pretoties pučistiem. Viņa aicinājumam atsaucās desmitiem tūkstošu cilvēku, kas izgāja Maskavas un Ļeņingradas ielās.
Jeļcins bija viņu varonis, un Krievijas prezidentam bija daudz atbalstītāju arī armijas rindās. Puča dienās Maskavā bija ievesti tanki un armijas vienības, tomēr karavīriem netika dots rīkojums šaut uz neapbruņotiem civiliedzīvotājiem.
Kā atzina vēlākais Krievijas premjers Jegors Gaidars, tas bija izšķirošais faktors, kas noteica pučistu sakāvi.
“1928.–1929. gadā komunistu vadības vidū bija lielas diskusijas, vai ir iespējams no zemnieku puišiem komplektētu armiju piespiest šaut uz zemniekiem, lai atņemtu viņiem labību. Buharins un Rikovs uzskatīja, ka nav iespējams, bet Staļins ticēja, ka ir iespējams. Un viņam izrādījās taisnība.
Zemnieku armiju piespieda šaut uz tautu, vismaz tik daudz, lai atņemtu zemniekiem graudus un miljoniem cilvēku nomirtu badā. 1991. gadā padomju varas rīcībā nebija šāda garnizona. Pučisti domāja, ka tauta ir lopu bars, kuram pietiek parādīt dūri, lai viņi atcerētos, kā pirms 30 gadiem baidījās no režīma. Bet izrādījās, ka mūsu sabiedrība nav lopu bars.”
21. augustā agrā rīta stundā PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs deva rīkojumu izvest karaspēku no Maskavas. Augusta pučs bija izgāzies, un sazvērnieki izmisīgi centās glābt savu ādu.
Pučistu delegācija devās uz Krimu, lai tiktos ar Gorbačovu, bet Jeļcins jau bija parūpējies, lai pēc ierašanās Krimā viņi tiktu arestēti. Līdzīgs liktenis sagaidīja arī pārējos VĀSK locekļus.
PSRS iekšlietu ministrs, bijušais Latvijas kompartijas vadītājs Boriss Pugo ar sievu Valentīnu izdarīja pašnāvību. “Pieļāvu sev pilnīgi negaidītu kļūdu, kas līdzvērtīga noziegumam. Visu mūžu esmu dzīvojis godīgi,” pirmsnāves vēstulē rakstīja Pugo.
Pārējie pučisti tika tiesāti, bet drīz vien lietu izbeidza un viņus atbrīvoja. Pēdējais no astoņiem VĀSK locekļiem Oļegs Baklanovs nomira pavisam nesen, jūlija beigās, 89 gadu vecumā.
Ļaunuma impērijas gals
Aiz restēm nonāca arī Latvijas kompartijas vadītājs Alfrēds Rubiks, kurš tika apcietināts uzreiz pēc puča izgāšanās.
Tiesa viņam piesprieda astoņu gadu cietumsodu, bet jau 1997. gadā Rubiks iznāca brīvībā un vēlāk pat pamanījās kļūt par Eiropas Parlamenta deputātu.
Dažas dienas pēc puča beigām Rīgā tika novākts Ļeņina piemineklis, kas gadu desmitiem bija stāvējis pašā Rīgas centrā un atgādinājis latviešiem, kurš šeit ir saimnieks.
PSRS līderis Mihails Gorbačovs tikmēr bija atbrīvots no “mājas aresta” un atgriezies Maskavā, taču dažu dienu laikā viss bija mainījies.
Gorbačovs bija neesošas valsts prezidents, jo varu bija pārņēmis Jeļcins, kurš nekavējoties pieņēma lēmumu par Komunistiskās partijas aizliegšanu. Gorbačovs nolika PSKP ģenerālsekretāra pilnvaras, padomju valdība tika izformēta.
Piecpadsmit brālīgās republikas cita pēc citas paziņoja par neatkarības pasludināšanu (vai atjaunošanu kā Baltijas valstu gadījumā). Krievija, Baltkrievija un Ukraina decembrī Belovežas gāršā parakstīja vienošanos par PSRS likvidēšanu un Neatkarīgo valstu sadraudzības izveidošanu.
25. decembrī Gorbačovs kā pirmais un pēdējais PSRS prezidents paziņoja par atkāpšanos no amata, atomieroču pogu viņš nodeva Jeļcina rīcībā.
Maskavā virs Kremļa tika nolaists PSRS un pacelts Krievijas karogs. Valsts, ko ASV prezidents Ronalds Reigans savulaik bija nosaucis par “ļaunuma impēriju”, vairs neeksistēja.
Tagadējais Kremļa saimnieks Vladimirs Putins uzskata PSRS sabrukumu par “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”, bet Gorbačovs spriež, ka varēja būt arī sliktāk.
“Galvenais bija novērst lielu asinsizliešanu. Un tas mums izdevās, lai gan pilsoņu karš bija reāls,” atzina Gorbačovs.
21. augusts Latvijai ir svētku diena, jo 1991. gadā Augstākās Padomes deputāti izmantoja iespēju, lai pieņemtu konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.
Ar šo likumu tika atcelts 1990. gada 4. maijā noteiktais pārejas periods un pilnībā atjaunota Latvijas neatkarība.
Jau nākamajā dienā, 22. augustā, mazā Islande kā pirmā atzina Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.
Neatkarība bija atjaunota, bet Latviju vēl gaidīja smags darbs tās nostiprināšanā, sākot jau ar centieniem panākt Krievijas armijas izvešanu.
Vispirms gan mūsu zemi pameta nīstās omoniešu vienības, ko 1991. gada augusta beigās nolēma pārvietot uz Sibīrijas pilsētu Tjumeņu.
Savās atmiņās vēlākais Latvijas Interpola biroja priekšnieks Juris Jasinkevičs raksta: “Atceros, bija jau 1. septembris, kādi pieci no rīta, kad gaisā pacēlās pēdējā no 14 kara transporta lidmašīnām, ar kurām aizbrauca omonieši. Mēs stāvējām ar toreizējo lidostas milicijas priekšnieku, skatīdamies, kā tā aizlido.
Pēc tam nobučojām skrejceļu un abi pamatīgi iemetām. Atgriezies mājās, es laikam pirmo un pēdējo reizi mūžā nogulēju gandrīz diennakti no vietas. Bet, kad pamodos, sapratu, ka man augusta pučs tik tiešām ir beidzies, sākusies cita dzīve un viss ir citādi, nekā līdz šim.”
Stāsta aculiecinieki
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Tas nebija viegls uzvaras gājiens
Sandra Kalniete, toreizējā Latvijas Republikas Ārlietu ministra vietniece: No šodienas atpakaļ vēsturē raugoties, varbūt dažam labam varētu šķist, ka atmoda, arī 1991. gada augusta puča dienas ar izcīnīto Latvijas valsts atjaunošanu, bija viegls uzvaras gājiens, taču, jo vairāk lasu, atceros un pamatīgi iedziļinos tā laika notikumos, kā arī mūsdienu Baltkrievijas, Krievijas politiskajās norisēs, saprotu, ka izmantojām vienīgo iespēju, kas pavērās, un tās iznākums nebūt nebija garantēts.
Joprojām izjūtu vislielāko saviļņojumu par ikviena cilvēka gatavību iesaistīties atmodas laika procesos.
Bez tautas apņēmības, ko tā parādīja pasaulei gan manifestācijās, gan Baltijas ceļā, mēs nebūtu ieguvuši atbalstu, ko guvām no Rietumu valstu partneriem, jo tobrīd viņus visvairāk interesēja, kā nokārtot Vācijas atkalapvienošanu un kā vienoties ar Mihailu Gorbačovu par masu iznīcināšanas ieroču ierobežošanu, neņemot vērā, ka daudzas valstis nebija atzinušas Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā.
Dažas situācijas atceros ļoti spilgti. Puča laikā strādāju Zviedrijā Latvijas informācijas birojā, un 19. augusta naktī uz rīta pusi man piezvanīja kolēģis Ints Upmacis, pavēstīdams par puču Maskavā (apvērsuma mēģinājums Padomju Savienībā 1991. gada 19.–21. augustā ar mērķi gāzt prezidentu Mihailu Gorbačovu un nepieļaut jaunā Savienības līguma ratifikāciju. – Red. piez.).
Ziņa bija kā trieciens pa pieri – kā stāvēju, tā nošļūcu gar sienu… Trešdienā izlidoju uz Rīgu, lidostā satiku Nikolaju Neilandu, toreizējo ārlietu ministra vietnieku, kurš sacīja, ka pučisti esot jau ceļā pie Mihaila Gorbačova.
Ielidojot Rīgā, bija neziņa, kas mūs sagaida. Vēl pie lidmašīnas nebija piestumtas kāpnes, kad izdzirdēju salonā pavadones sacīto “liekas, mūsējie uzvar”… Ej nu sazini, kas viņai ir tie “mūsējie”?
Otra izjūtu epizode saistīta ar faktu, ka 24. augustā parakstīja Latvijas atzīšanas protokolu ar prezidenta Borisa Jeļcina vadīto Krievijas Padomju Sociālistisko Federatīvo Republiku.
Rīgā bija ieradušies divi Lielbritānijas diplomāti, es viņus pavadīju uz dažādām oficiālajām sarunām Ministru kabinetā un citur.
Gaidot viņus “Rīdzenes” vestibilā, no portjē uzzināju, ka Krievija atzinusi Latvijas neatkarību. Izskrēju plašā ātrija centrā un no saviļņojuma un laimes, kliedzu cik spēka.
Sabiedrībai mazāk zināms, ka toreiz Ārlietu ministrijā strādāja tikai pāris desmit darbinieku, taču darba apjoms bija iespaidīgs, jo pēc Latvijas starptautiskās de facto atzīšanas pār mums sāka gāzties diplomātisko attiecību atjaunošanas vai atzīšanas vilnis.
Tās protokolāri bija jāsagatavo, viesi jāpavada un pēc katras vizītes arī jādokumentē. Darbiniekiem tā bija liela pārslodze, jo bija pārāk maz cilvēku un arī nebija pietiekamas pieredzes.
Lai arī daudz kas paveikts Latvijas brīvības atjaunošanas izpētē, tomēr rosinu vēsturniekus pievērsties interfrontes izzināšanai. Kas to izveidoja, vadīja, kas finansēja? Ko tās vadītāji dara mūsdienās?
Saprotu, ka lielākā daļa materiālu atrodas Krievijas arhīvos un tie ir noslepenoti… Un tomēr, vajadzētu vismaz mēģināt rast kādu iespēju tikt tiem klāt, jo tikai padziļinātā izpētē mēs uzzinātu šā Maskavas radītā monstra būtību, pret kuru mūsu tauta cīnījās kailām rokām.
Puča laiks – baiss un neprognozējams
Ieva Akurātere, dziedātāja: Janvāra barikāžu dienas bija kā maratons – garas, tajās varēja ilgāk būt kopā ar sabiedrību, to uzmundrināt ar dziesmu, izjust kopību, izlemt, kā rīkoties, un arī prognozēt, bet pučs bija kā sprints – piepešs, negaidīts, baiss un neprognozējams.
Tik nepārvarams un agresīvs, ka uzmetās zosāda. Tajās izmisuma dienās centāmies satikties draugu un paziņu lokā, pulcējāmies Latvijas Universitātes aulā, kur pavadījām laiku sarunās.
Ja nemaldos, mūsu vidū bija vietējā inteliģence, kā, piemēram, dzejnieki Māra Zālīte, Knuts Skujenieks, muzikologs Valdis Muktupāvels, kā arī tautieši no ārzemēm: Tija Kārkls, Nils Muižnieks un citi. Gājām arī ciemos pie Valda Muktupāvela, kurš tobrīd dzīvoja namā līdzās universitātes ēkai.
Tā bija sagadījies, ka 1981. gadā pēc “Pērkona” koncerta Mākslas akadēmijā iepazinos ar Sergeju, vienu no aktīvākajiem disidentiem, kurš uzturēja kontaktus ar ārzemju emigrāciju.
Interesanti, ka Jāņa Akurātera muzeja bēniņos Dainis Stalts bija atradis ulmaņlaika Latvijas valsts karogu, ko jau 1978. gadā aiznesa gājienā pie Brīvības pieminekļa, līdzīgs gājiens notika arī 1984. gadā, ko fotofilmā bija iemūžinājis Sergejs.
Viņš šos attēlus slepus nogādāja gan Zviedrijā, gan ASV, tālāk par to uzzināja citās valstīs. Protams, VDK viņu izsekoja, viņš no tās cieta. Es viņu tik ļoti iemīlēju, ka apprecējāmies, pēcāk hipija dzīvesveida dēļ izšķīrāmies, taču joprojām viņu atmiņās mīlu.
Lūk, ar to gribu teikt, ka gan man, gan daudziem citiem ceļš uz Latvijas brīvību nesākās tikai puča dienās, tā aizmetņi bija krietni agrāk.
Spriedzes anatomija
Ivars Godmanis, pirmais Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs pēc neatkarības atjaunošanas, šajā amatā bijis līdz 1993. gadam: Es puča dienas galvenokārt pavadīju Ministru kabinetā, savā darbavietā, lai jebkurā laikā varētu mani atrast. Televīzija, radio ziņo, ka Maskavā sācies pučs, mani Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Fjodors Kuzmins brīdina, lai nepulcina tautu, jo to samīcīs ar tankiem… Situācija ārkārtēji nopietna.
Ļaunākam gadījumam mums bija iecerēts valdības sēdes noturēt Igates pilī, noteikta sava veida signalizēšanas, apziņošanas sistēma, piemēram, ja virs Ministru kabinetu ēkas karogs pacelts, tātad esmu tur…
Augusta notikumos iesaistījās PSRS armijas daļas un OMON (Rīgas OMON, abreviatūra pēc nosaukuma krievu valodā, pilnā nosaukumā latviski – Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienība (SUMV) jeb tā sauktās melnās beretes bija īpaša milicijas vienība, kas no 1988. gada darbojās Rīgā. – Red. piez.), Interfronti nemanīju.
Apsardzes priekšnieks ik pa brīdim man ziņo, ka uzbruks OMON, pa logiem iemetīšot granātas…
Kuzmins piezvanīja, pieprasot atdot ieročus, kas atrodas Ministru kabinetā, tādi tiešām pie mums bija, jo savulaik iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis bija vienojies ar VDK priekšnieku Edmundu Johansonu, ka daļu vieglo ieroču nonāks Ministru kabineta pārziņā.
Kuzmins kļuva nepiekāpīgāks, es centos paildzināt ieroču neatdošanu, vairākas reizes atteicu. Kļuva vēl draudīgāk, acīmredzot jādodas lejā uz bunkuru, apsardze jautā, ko darīt?
Ir divi varianti, ja kāds grib glābties, meklējiet iespēju, kā izkļūt no ēkas. Otrs variants palikt uz vietas, bet uz armijas daļu nešaut, tas būtu bezjēdzīgi, ja nāktu kādi bez atpazīšanas zīmēm vai OMON, tad gan vajadzētu pretoties.
Laiks jau vēls, ap plkst. pusvieniem naktī, atkal zvana Kuzmins, vienojamies, ka daļu ieroču atdošu. Tad sākās kas nesaprotams, piebrauca bruņutransportieris, atskanēja kāds šāviens.
Nosūtu lejā situācijas skaidrošanai apsardzes priekšnieku, tas neatgriežas, tad lūdzu noiet viņa vietniekam, arī viņš neatnāk… Nekas cits neatliek, ejam lejā paši, apsardzi neredzam, pēcāk noskaidrojas, ka šāviens izraisīts nejauši, apsardzei pārlādējot ieroci.
Atgriezies kabinetā, zvanīju Kuzminam, lai atdod manus cilvēkus, šis noliedz, ka būtu vainīgs, mēģina iestāstīt, ka pie vainas VDK…
Noskaidrošanai atsūtīšot ģenerāli, tas arī ierodas, atklājas, ka ieroču nodošanas brīdī garām gājusi kāda patruļa no Rīgas garnizona, viņi, pamanījuši bruņumašīnu, nodomājuši, ka notiek Ministru kabineta ieņemšana, devušies iekšā un pielikuši mūsu apsardzes cilvēkam pie krūtīm pistoli…
Pēcāk sapratuši, ka nav uzbrukuma, noskaidrojās arī, ka abi apsardzes vīri bija glābušies. Iebiedēšanai ik pa brīdim gar ēku bija pabraucis garām OMON bruņutransportieris, taču, redzot ārzemju televīzijas kanālos sižetus, kā noplok pučs Maskavā, militāristu vadoņi kļuva pieļāvīgāki.
Iespējams, daudzi pat nepamanīja, ka mācību gada sākumu toreiz pārlikām no 1. uz 2. septembri, lai skolu jaunatni neapdraudētu OMON aizvākšanās no Vecmīlgrāvja bāzes.
Nekādu kompromisu ar Maskavu nebija!
Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs: To, ka ceļš uz Latvijas neatkarību būs sarežģīts, liecināja ne vien janvāra barikāžu laiks, bet arī vasara, kad PSRS armijas un tās izlūkošanas daļas ar VDK organizēja provokācijas – spridzināja dažādus objektus, tostarp leģionāru un sarkanarmiešu karavīru kapu pieminekļus, lai tādā veidā pierādītu, ka nespējam kontrolēt stāvokli valstī.
Augstākā padome īstenoja vairākas reformas, piemēram, naudas, kā arī pāreju uz brīvo tirgu. Savukārt Maskavā notikumi virzījās uz to, ka jādara gals demokrātijai, jāatjauno PSRS totalitārais režīms.
Es puča laikā atrados atvaļinājumā Zviedrijā, kur mācījos valodas kursos, ko man bija noorganizējuši ASV draugi. Piedalījos Stokholmas mītiņos, atbalstot Baltijas tautu centienus pēc neatkarības.
Ja nemaldos, 19. augusta rītā man piezvanīja, lai ieslēdzot televizoru, tad arī uzzināju, kas notiek Maskavā. Tobrīd Stokholmā bija arī Jānis Dinēvičs, sastapu arī Igaunijas politiķi Edgaru Savisāru, izlēmām, ka steigšus jātiek atpakaļ pie savējiem, jo sapratām, ka šis pučs ir labāk organizēts nekā janvāra notikumi.
Edgars Savisārs uz Igauniju tika ar kuģi, uz Rīgu mēs ar Jāni Dinēviču lidojām. Drošības labad Zviedrijas aviokompānija bija parūpējusies, lai mūsu uzvārdi nebūtu pasažieru sarakstos.
Rīga mūs sagaidīja klusa, daudzas vietas bloķētas, nekādas informācijas… Pēc janvāra notikumu pieredzes mums bija izstrādāta sava informēšanas, apziņošanas sistēma, vietas, kur vajadzības gadījumā tikties.
Līdzko desantnieki bija iegājuši Radio ēkā, atskanēja himna “Dievs, svētī Latviju!”. Pārtraucot radiopārraidi, pēc dažām sekundēm sāka strādāt rezerves radioraidītājs Salaspilī, kur skanēja ziņas.
Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Fjodors Kuzmins bija pārskaities, jo viņš vēl nebija nopeilējis šo raidītāju.
Spriedzes, pat dramatisma pilni mirkļi bija laikā, kad 21. augustā pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.
No Doma laukuma puses Saeimas namam tuvojās tanki, OMON mēģināja novākt no janvāra barikādēm saglabājušos tēlnieka Ojāra Feldberga sarūpētos bluķus.
Viņi to nespēja, niknojās un dusmas izpauda, uzbrūkot turpat esošajiem cilvēkiem, kas neizklīda. Bruņotais uzbrukums Latvijas parlamenta ēkai tieši konstitucionālā likuma pieņemšanas brīdī nebija nejaušs, tas bija plānots, tāpēc vajadzēja rīkoties strauji, lai pagūtu nobalsot par deputāta Andreja Krastiņa iepriekšējā dienā sagatavoto likumprojektu un par tā stāšanos spēkā no pieņemšanas brīža.
Dažs deputāts debatēs vēl mēģināja diskutēt, kur teikumos vajadzētu likt komatu. Indulis Bērziņš visus mobilizēja: “Vai nedzirdat, ka aiz loga dārd tanki, jāpieņem pēc iespējas ātrāk!”
Bija plāns, ja Saeimu ieņemtu, tad tie, kas paliktu dzīvi, tiktos plkst. 18. 00 Jaunajā Ģertrūdes baznīcā, lai lemtu, kā turpmāk organizēt pretošanos.
21. augusta konstitucionālo likumu pavairoja vairākos eksemplāros un izsludināja pie Brīvības pieminekļa, jo tobrīd prese neiznāca. Vien 21. augusta vakarā izdeva laikraksta “Diena” numuru ar triumfējošu virsrakstu, ka Latvija deklarējusi neatkarību.
Latvijas Radio māju atbrīvoja sešos, bet Latvijas Televīzijas ēku – astoņos vakarā, skanot dziesmai “Mājās jāiet, mājās jāiet…” Bija jāapsteidz notikumi, steigšus devāmies uz Baltijas kara apgabala štābu ar prasību izvest karaspēka daļas, norādot, ka pučisti nelikumīgi pārņēmuši varu.
Interesanti, ka viņi piekāpās, solot, ka izvedīs karaspēku no galvaspilsētas, lai mēs tikai netraucējot. Tautu mītiņā pie Arsenāla ēkas informēju: “Izvedīs karaspēku no Rīgas, pagaidām ne no Latvijas…”
Pēc tam 23. augustā Augstākā Padome vēl pieņēma virkni lēmumu, kam sekoja Valsts drošības komitejas un Kara komisariāta pārņemšana, Ļeņina pieminekļa demontāža, komunistu vadoņu arests.
Tāpat pieņemts lēmums izveidot Zemessardzi, kur iestājās arī daudzi Augstākas Padomes deputāti, un tēvzemes aizstāvju skaits pāris mēnešos sasniedza desmit tūkstošus.
Savukārt 24. augustā Latvijas delegācija Anatolija Gorbunova vadībā devās uz Maskavu noslēgt savstarpējās atzīšanas līgumu ar Krievijas Federāciju.
Mūsu panākumu atslēgas bija straujums, noteiktība un neielaišanās kompromisa sarunās ar Maskavu, šie faktori mums palīdzēja, citādi mūs varēja piemeklēt pašreizējās Baltkrievijas liktenis.
