Ivars Ijabs: Baltijas valstis ir paveikušas milzu darbu, lai šajos trīsdesmit gados aizvirzītos iespējami tālu no padomju ēnas 142
Ivars Ijabs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms trīsdesmit gadiem formāli noslēdzās process, kas pamatīgi izmainīja globālo dienaskārtību – beidza pastāvēt Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. Amerikāņu politologs Frensiss Fukujama šo notikumu nodēvēja par vēstures beigām. Turpretī latviešiem, igauņiem, lietuviešiem un citām tautām tas nozīmēja tik sen loloto brīvību no totalitāra un apspiedoša koloniālā padomju režīma un jaunas vēstures sākumu.
Daudz kas ir mainījies pēdējo trīsdesmit gadu laikā gan no dzīves kvalitātes, gan cilvēku brīvību viedokļa. Taču Padomju Savienības sabrukšana vēl nav beigusies un vēl smagas pūles jāpieliek, lai gan Latvijas, gan Eiropas, gan pasaules kontekstā šo procesu noslēgtu arī praksē.
Sasniegts ir daudz, bet…
Baltijas valstis ir paveikušas milzu darbu, lai šajos trīsdesmit gados aizvirzītos tik tālu no padomju ēnas, cik vien iespējams. Dalība Eiropas Savienībā, NATO un OECD, funkcionējošas tiesiskas demokrātijas, kā arī respektējama ekonomiskā izaugsme ir tikai daži no aspektiem, ar kuriem varam lepoties, atskatoties uz laiku kopš PSRS sabrukuma.
Regulārā standartu uzlabošana un atjaunošana, cīņa ar korupciju, nepotismu un krāpniecību, ekonomiskā atvērtība un aktīva dalība pasaules demokrātijas, humanitārajos un cilvēktiesību forumos Baltijas valstis arvien tuvina tām Rietumu normām, institūcijām un paražām, kas nākotnē arī mums, cerams, ļaus sasniegt pilnvērtīgu Rietumu dzīves kvalitāti.
Vai viss ir bijis ideāli un bez aizķeršanās? Noteikti nav. Ir bijušas nopietnas kļūdas un nepilnības. Tomēr noliegt vai noniecināt tos panākumus, kurus Baltijas valstis ir sasniegušas tik īsā laikā, būtu ne tikai necienīgi, bet gluži vienkārši faktiski nepatiesi.
Tomēr ne visas valstis, kurām savulaik bija tā nelaime tikt iekļautām Padomju Savienībā, ir piedzīvojušas šādu attīstību.
Pirmkārt, ir jāsaprot, ka valstiskuma vēsture bijušajām padomju republikām ir ļoti atšķirīga. Tā, piemēram, Baltijas valstīm jau pirms padomju okupācijas bija nobrieduša valstiskuma pieredze, kamēr tādas republikas kā Kazahstāna principā izveidojās tikai PSRS laikā, kas principā nozīmē, ka daudzām valstīm bija jāveido savs valstiskums un institūcijas no nulles.
Tāpat arī PSRS laika dziļais integrācijas līmenis ar pārvaldi Maskavā ļoti ietekmējis daudzu valstu spēju veidot spēcīgu un no Krievijas neatkarīgu ekonomiku, ko var vērot kā Ukrainas, tā Baltkrievijas piemērā. Līdz ar to ir nenoliedzams fakts, ka izejas pozīcijas, PSRS sabrūkot, kā arī ģeogrāfiskais novietojums, it īpaši attiecībā pret Krieviju, lielā mērā nosaka, kādas ir bijušo padomju republiku attīstības līknes.
Taču attīstība notiek, un tas ir kā mūsu, tā visas Eiropas Savienības pienākums atbalstīt šīs valstis un to tautas centienos veidot demokrātiskas valstis, pārraujot vienpusējās atkarības saites ar PSRS galveno mantinieci Krieviju.
Turpināsies vēl vairākus gadu desmitus
Lai gan formāli PSRS nepastāv jau trīsdesmit gadus, tās vēsmas un paliekas ir jūtamas bijušo republiku iekšpolitikā, sabiedrības ikdienas domāšanā, kā arī modernajā ģeopolitikā. Savā ziņā var teikt, ka Padomju Savienības sabrukums ir process, kas turpinās arī 2021. gadā un turpināsies vēl vairākus gadu desmitus.
Šajā sakarā it īpaši svarīgi, ka pašreizējais režīma vadonis Krievijā vēl joprojām dzīvo padomju nostalģijā ne tikai emocionālā līmenī, bet arī veidojot savu ārpolitiku un apdraudot savus kaimiņus.
Tālajā 2005. gadā tobrīd vēl samērā miermīlīgais Vladimirs Putins nodēvēja PSRS sabrukumu par lielāko ģeopolitisko katastrofu 20. gadsimtā.
Šeit gan būtu viņam jāatgādina par dažām tik tiešām traģiskām 20. gadsimta ģeopolitiskām katastrofām – piemēram, abiem pasaules kariem un pašas PSRS izveidi. Taču, kas satraucoši, – šobrīd Putins PSRS sabrukumu jau pielīdzina “vēsturiskās Krievijas” un krievu tautas varenības sabrukumam, kā tas izskanējis kādā Kremļa propagandas filmā.
Šī retorika it īpaši izpaužas pašreizējos notikumos Ukrainas pierobežā, kur aplēses liecina, ka Putins varētu gatavoties liela mēroga operācijai pret Ukrainu jau tuvāko mēnešu laikā. Kremļa vadītājs nav slēpis savu viedokli par Ukrainas šķietamo dabisko “piederību” Krievijai, tostarp nodēvējot krievus, ukraiņus un baltkrievus par vienu tautu.
Teju vai zīmīgi izskatās, ka tieši 30. gadadienā pēc PSRS sabrukuma Putins būtu nolēmis savu sapni par “krievu zemju” atkalapvienošanu pēdīgi īstenot. Tomēr Putina “atkalapvienošanas” plāni nebeidzas pie Ukrainas, ņemot vērā, ka Lukašenko režīma vadītā Baltkrievija nu jau faktiski vairs nefunkcionē kā suverēna valsts un ir pilnībā atkarīga no Maskavas. Papildus tam satraucoša ir pati ideja par PSRS pielīdzināšanu Krievijai Putina izpratnē, jo tas nepārprotami ir jāuztver kā apdraudējums arī Latvijai, Lietuvai un Igaunijai.
Sliktas ziņas Putinam gan ir fakts, ka PSRS eventuālo pilnīgo sabrukšanu līdzīgi kā radioaktīvo elementu sabrukšanu nav iespējams apturēt – tas notiks un ar to Kremļa līderim būs jāsamierinās. Mūsdienu pasaulē vairs nav cieņā autoritāras impērijas, kuras pārtiek no iekšēju un ārēju ienaidnieku meklēšanas.
Rietumu atbalsts kā priekšnoteikums
Bez liela Rietumu sabiedroto atbalsta Baltijas valstīm nebūtu izdevies nedz sasniegt savu pašreizējo attīstības līmeni, nedz kļūt par tādu organizāciju kā Eiropas Savienība un NATO dalībvalstīm. Šāds atbalsts ir jāsniedz arī citām bijušajām padomju republikām, kuras pauž savu vēlmi un gatavību tuvināties Rietumiem un kļūt par šo organizāciju dalībvalstīm.
Gan Ukraina, gan Moldova, gan Gruzija (jeb Sakartvelo) ir šādu vēlmi izteikušas un uzsākušas ievērojamus reformu procesus, lai sakārotu savas ekonomikas un tiesu sistēmas, lai spētu izpildīt iestāšanās kritērijus. Tikai šīm valstīm ir arī viens kopīgs bremzējošais faktors – tieša Krievijas iejaukšanās šo valstu iekšpolitikā, tostarp ar militāru spēku.
Krievijas iebrukumi Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā 2014. gadā, Krimas okupācija un prokrievisko separātistu atbalstīšana Donbasā, Abhāzijā, Dienvidosetijā un Piedņestrā ir atklāti Krievijas centieni sabotēt šo valstu iespēju kļūt par modernām un attīstītām demokrātijām. Arī pašreizējie saspīlējumi pie Ukrainas robežas, kas draud izvērsties par Krievijas uzbrukumu Ukrainai, ir paraugs tam, cik ļoti Krievija baidās no tā, ka vēl kāda bijusī PSRS republika kļūtu par brīvu un stabilu demokrātiju.
Šobrīd ir grūti paredzēt, vai izdosies novērst jaunu Krievijas agresiju pret Ukrainu, bet tieši tāpēc ir jo īpaši svarīgi nodrošināt atbalstu Ukrainai un tās centieniem izrauties no postpadomju ēnas. Viedokļos un izteikumos no Eiropas Savienības un NATO valstu vadītājiem gatavība šādu atbalstu sniegt ir skaidri nolasāma, kas vieš cerības, ka kopējā nostāja par Krieviju un tās agresiju bijušajās PSRS teritorijās mainās.
Arī kopējā izpratne par PSRS, tās sabrukumu un atstāto rūgto mantojumu Rietumu pasaulē sāk uzlaboties. Tā, piemēram, Eiropas Parlamenta debatēs par PSRS sabrukuma trīsdesmito gadadienu kā pozitīva iezīme bija vērojams fakts, ka arī parlamenta vairākums ir mūs beidzot sadzirdējis un lielu diskusiju par PSRS ļaunumu un atstāto degradējošo mantojumu vairs nav.
Visām neatkarīgām valstīm ir tiesības izvēlēties savus sadarbības partnerus, alianses un attīstības virzienus.
Tikai šo valstu pilsoņu un viņu ievēlēto vadītāju ziņā ir, kādus tieši lēmumus pieņemt. Nekādas “sarkanās līnijas” vai “ietekmes zonu” ultimāti nedrīkst būt par pamatu, nosakot neatkarīgu valstu likteņus 21. gadsimtā, jo tikai tā mēs tik tiešām varam panākt pilnīgu Padomju Savienības sabrukumu, pārraut vienpusējas atkarības saites un panākt, ka PSRS sabrukšanas gadadiena turpmāk atgādinās tikai un vienīgi par tālu un senu pagātni. sts
