Juris Lorencs: Impērija beidzas prātos 5
Pēc nupat publicētā “Levadas centra” veiktās aptaujas rezultāta, par desmit pašiem ievērojamākajiem vai dižākajiem (vārdu “выдающихся” varētu tulkot šādi) cilvēkiem vēsturē krievi uzskata diktatoru Josifu Staļinu, dzejnieku Aleksandru Puškinu, pašreizējo prezidentu Vladimiru Putinu, Oktobra revolūcijas vadoni Vladimiru Ļeņinu, caru Pēteri I, kosmonautu Juriju Gagarinu, rakstnieku Ļevu Tolstoju, karavadoni Georgiju Žukovu, carieni Katrīnu II un dzejnieku Mihailu Ļermontovu.
Interesanta un pretrunīga kompānija, kas tomēr visai labi raksturo moderno Krieviju. Cieņā ir “zelta laikmeta” literatūra (Puškins, Ļermontovs, Tolstojs), savienota ar izteiktu impērisku nostalģiju (Staļins, Putins, Pēteris I, Katrīna II). Tiešām, kā teica Fjodors Tjutčevs – «ar prātu Krieviju nesaprast… tai var tikai ticēt». Es vēl varētu pieņemt, ka par ievērojamu cilvēku krievi uzskata, piemēram, modernās Krievijas pamatlicēju Pēteri I. Bet kāpēc impērijas iznīcinātāju Ļeņinu? Un tirānu Staļinu?
Patiesībā bilde nav tik melnbalta, kā mums Latvijā pirmajā acu uzmetienā varētu likties. Tas, ka krievi neko nezinātu par Staļina laiku represijām, ir mīts. Arī tur maz ir ģimeņu, kuras nebūtu skārušas represijas. Obligātajā literatūras programmā Krievijas skolās jau sen iekļauts viņa lielākais atmaskotājs Aleksandrs Solžeņicins (starp citu, krievu nacionālists!), jau vairākus gadus vidusskolā jaunieši lasa arī pētniecisko romānu “Gulaga arhipelāgs”.
Tātad par nezināšanu nav runas, Staļina popularitātes iemesli meklējami citur. Viens no tiem, pats vienkāršākais – Staļins krieviem asociējas ar lielvalsts tēlu, ar atjaunotu, Padomju Savienības veidolā atdzimušu impēriju. Arī ar uzvaru Otrajā pasaules karā. Bet ir arī citi, jau daudz sarežģītāki, mūsdienīgāki zemteksti. Ja ieskatās krievu mediju veiktajās analīzēs, tad izrādās – viens no iemesliem, kāpēc krievi cienot Staļinu, esot vilšanās šodienas Krievijā. Vienlaikus tās esot ilgas pēc pagātnes un “stingrās rokas”, pēc sociāli taisnīgākas sabiedrības, kurā nav vietas oligarhiem, veikliem shēmotājiem, kas vienā naktī kļūst par miljardieriem, korumpētiem politiķiem, visādiem “abramovičiem”, “hodarkovskiem”, premjeriem ”medvedeviem” un viņu “pīļu mājiņām”. Lasāmi pat brīdinājumi, ka pie horizonta jau esot redzama jauna paaudze, kuras ideāls reizē esot gan Navaļņijs, gan Staļins, un vislabāk – abi vienā personā. Tāds, kurš spētu ne tikai atmaskot, bet arī “pielikt pie sienas”.
“Levadas centra” aptaujās ir viena laba ziņa – kopš 1989. gada visai noturīgi krītas Ļeņina popularitāte. Tolaik viņu augsti vērtēja 72%, bet tagad vairs tikai 32% aptaujāto. Acīmredzot sava loma ir arī laikam. Paaudze, kurai nemitīgi tika stāstīts par Ļeņinu, pamazām vienkārši aiziet.
To, ka impērijas beidzas cilvēku prātos, var lieliski izjust, apceļojot bijušo Padomju Savienību. Šīs rindas es rakstu Kirgizstānas “dienvidu galvaspilsētā” Ošā, kas atrodas vien dažus kilometrus no Uzbekistānas. Šeit labi jūtama acīm neredzamā, laikā novilktā robeža, kas atdala bijušo Padomju Savienību no šodienas. Šobrīd tā ir 45 gadi. Tieši tik veci patlaban ir vīrieši, kuri PSRS sabrukuma laikā kā astoņpadsmitgadīgi jaunieši tika iesaukti armijā, paspēja pabūt Baltijas republikās vai vismaz dienēja kopā ar kādu, kā viņi te saka, “pribaltu”. Vēl vecāki cilvēki atceras Raimondu Paulu, Viju Artmani, Lilitu Ozoliņu un filmu “Ilgais ceļš kāpās”. Savukārt tie, kuriem zem trīsdesmit, par mums vairs nezina pilnīgi neko. Dzirdot vārdu “Latvija”, viņi neizpratnē vien groza galvas. Bet cik ir to jauniešu Latvijā, kuri šodien zina tādu Kirgizstānu? Ļoti maz…
Un tomēr ir viens “bet”. Ja impērijas beidzas cilvēku prātos, tad tieši prātos tās arī sākas. Un šādā kontekstā “Levadas centra” aptauja nav pārāk optimistiska.
