Juris Lorencs: Maskavā veidojas vide, kurā paši krievi sāk justies ne visai omulīgi 65
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pastāv tāda pseidozinātniska disciplīna kā alternatīvā vēsture. Fantastikas un patiesās vēstures sajaukums, kas mēģina atbildēt uz jautājumu – kas būtu, ja būtu? Un tagad mazliet pafantazēsim.
Piemēram – kā būtu attīstījusies pasaule, ja 1914. gada 28. jūnijā serbu jauneklis Gavrilo Princips Sarajevā nebūtu nošāvis Austroungārijas impērijas troņmantnieku erchercogu Ferdinandu? Ļoti iespējams, nebūtu sācies Pirmais pasaules karš.
Nebūtu sabrukusi Krievijas impērija un 2021. gadā tās tronī joprojām sēdētu Romanovu dinastijas pārstāvis.
Visu novembri Vidzemes guberņas galvaspilsētā Rīgā notiktu svinības – Krievijas impērijas 300 gadu jubilejas atzīmēšana. Pie Pētera I pieminekļa Elizabetes un Aleksandra ielas stūrī notiktu svinīgi pasākumi, Rīgas pilī gubernators rīkotu svinīgas pieņemšanas, bet Kristus glābēja pareizticīgo katedrālē teju ik dienas notiktu pateicības dievkalpojumi.
Jo pirms 300 gadiem, 1721. gada 22. oktobrī (2. novembrī pēc jaunā stila), Sanktpēterburgas Trīsvienības katedrālē notika cits dievkalpojums, kura laikā tika nolasīts Krievijas–Zviedrijas miera līguma teksts.
Liturģijā piedalījās arī cars Pēteris I. Pēc dievkalpojuma grāfs Gavrils Golovkins esot lūdzis caram pieņemt jaunu titulu un turpmāk saukties par Tēvzemes Tēvu, Krievijas Imperatoru un Pēteri Lielo. Krievijas impērija beidza pastāvēt 1917. gada martā, kad no troņa atteicās Nikolajs II.
No brūkošās valsts drupām izdevās izkļūt Polijai, Somijai un Baltijas valstīm.
Nereti dzird, ka Putins cenšas atjaunot bijušo Krievijas impēriju ja ne 1917. gada robežās, tad vismaz Padomju Savienības izskatā gan. Kas gan tā par impēriju bez Baltijas ostām un auglīgajām Ukrainas stepēm!
Tomēr ne jau kuģu piestātnes un milzīgi labības lauki ir galvenās impērijas pazīmes, bet gan cilvēki. Tostarp arī problēmas, ko tie spēj radīt impēriskajam centram.
Šajās dienās no Baltkrievijas teritorijas pret Poliju un Baltijas valstīm tiek vērsts hibrīduzbrukums, kurā par ieroci tiek izmantoti migranti no Tuvajiem Austrumiem.
Bet kas ir dīvains šajā uzbrukumā – nelikumīgo robežpārkāpēju mērķis nav Varšava, Viļņa vai Rīga, bet gan Berlīne, Parīze, Brisele, Amsterdama, Londona. Migranti cenšas nokļūt Eiropas rietumos. Uz vietu, kur tos gaida dāsni pabalsti, politiķi “velkomisti” un pašpietiekamas vietējo kurdu (arābu, turku, etiopiešu utt.) kopienas.
Kaut kas līdzīgs patlaban notiek Krievijā.
Šīs valsts mediji šajās dienās apraksta nesenu incidentu Jauno Vatutinku pilsētā aptuveni trīsdesmit kilometrus uz dienvidiem no Maskavas, kur četri azerbaidžāņu izcelsmes jaunieši vecumā no 17 līdz 21 gadam uz ielas piekāva kādu vīrieti un viņa mazgadīgo dēlu.
Notiekošo filmēja vairāki aculiecinieki, un video strauji izplatījās sociālajos tīklos. Sabiedrības spiediena dēļ Krievijas ģenerālprokuratūra incidentu no huligānisma pārkvalificēja uz daudz nopietnāku nodarījumu – slepkavības mēģinājums.
Savukārt Čečenijas vadonis Ramzans Kadirovs vērsās pie prezidenta administrācijas un Valsts domes deputātiem ar aicinājumu turpmāk aizliegt medijiem pieminēt noziedznieku etnisko izcelsmi: “Mediji uzvedas tā, it kā valstī būtu tikai divas cilvēku kategorijas – kaukāzieši un cilvēki bez tautības. Valstī darbojas ārvalstu aģenti, kuri, piesedzoties ar vārda brīvību, cenšas destabilizēt sabiedrību.”
Viņam oponēja Kremļa propagandas kanāla “Russia Today” galvenā redaktore Margarita Simonjana – ja tā turpināšoties, tad “iebraucēji un kaukāzieši noraušoties” (“приезжие и лица кавказской национальности допрыгаются”).
Viņai esot visas tiesības tā teikt, jo, kad pati pirms divdesmit gadiem ieradusies Maskavā, viņu bezmaz vai katrā metrostacijā esot apturējuši un pārbaudījuši dokumentus.
Atgādinājumam – pirms divdesmit gadiem uz kaukāziešiem Maskavā raudzījās kā uz potenciālajiem teroristiem pašnāvniekiem.
Bet kas ir šie Jaunie Vatutinki? Dažos gados tukšā laukā izaugusi Maskavas megapolises satelītpilsēta, daudzdzīvokļu māju debesskrāpju mežs. Krievijā dažiem cilvēkiem ir nauda, pat ļoti daudz naudas, kas radusies kā virspeļņa no naftas un gāzes eksporta.
Viens no drošākajiem ieguldījumiem – nekustamie īpašumi, it īpaši dzīvokļu nami Maskavas reģionā. Bet kas viņus būvēs? Pašā Krievijā trūkst celtnieku, tie ierodas no Centrālāzijas un Kaukāza. Jau uzceltajās Jauno Vatutinku mājās tiek izīrēti dzīvokļi, kuros apmetas ne jau krievi, bet gan nākamo māju celtnieki.
Veidojas kaut kas līdzīgs migrācijas sūknim, noslēgtam ciklam, kuru baro investoru nauda un teju nebeidzama migrantu plūsma no bijušās impērijas nomalēm.
Vide, kurā paši krievi sāk justies ne visai omulīgi. Apliecinājums tam, ka Krievija vēl joprojām ir ja ne impērija, tad valsts ar “impēriskām problēmām” gan. Bet ar tām lai tiek galā paši krievi – Putins, Kadirovs un Simonjana.
