Planētas Noslēpumi. Imperatores Katrīnas II negausīgā mīla 9
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Leģendārā imperatore Katrīna joprojām saglabājusi visslavenākās sievietes statusu Krievijas vēsturē. Līdztekus sava laika progresīvāko valstisko reformu veikšanai viņa teju vai vairāk ievērojama kļuvusi ar saviem neskaitāmajiem piedzīvojumiem miesīgo prieku baudīšanas jomā.
Virkne viņas privātās dzīves epizožu kļuvušas par leģendām, saistībā ar kurām mūsdienu vēsturniekiem gan nereti kļuvis sarežģīti nošķirt patiesību no izdomas. Katrā ziņā imperatorei dzīves laikā patiešām bijis krietni daudz vīriešu, taču, kā liecina arhīvu dokumenti, tikai vienu viņa esot mīlējusi patiesi un no visas sirds…
Ļoti tālredzīgs Prūsijas karaļa ieteikums
Vācijas princese Sofija Frīderike Auguste Krievijas valdnieces tronī nonāca, pateicoties virknei dažādu liktenīgu nejaušību. Viņa cēlusies no dižciltīgas, taču trūkumā nonākušas augstmaņu dinastijas. Viņas māte piekopusi visnotaļ izlaidīgu dzīvesveidu, un, kā apgalvojuši atsevišķi avoti, Sofijas Augustes īstais tēvs bijis Prūsijas karalis Frīdrihs Lielais.
Tostarp Krievijas imperatore Elizabete 1743. gadā sāka meklēt piemērotu līgavu savam mantiniekam lielkņazam Pēterim, topošajam Krievijas caram Pēterim III. Virkne vēstures pētnieku atbalstījuši uzskatu, ka vācu princeses Sofijas Augustes kandidatūru piedāvājis tieši Prūsijas karalis Frīdrihs Lielais.
Tiesa, pašam Pēterim tajā laikā patikusi galmadāma jeb preilene Anastasija Lopuhina, un jauneklis pat esot lūdzis savai ķeizariskajai tantei atļauju viņu apprecēt. Taču Anastasija bija meita Natālijai Lopuhinai – bijušajai imperatores Annas galmadāmai, kura savulaik centusies visos iespējamos veidos izpatikt savai galma saimniecei, galvenokārt pazemojot un izņirgājot tolaik vēl jauno Elizabeti, un tas Annai esot pat ļoti paticis.
Vēsturnieki izcēluši pietiekami populāro epizodi, kurā Natālija Lopuhina, izmantojot virkni starpnieku, ieteikusi jauniņajai Elizabetei audumu, no kura tai pašuva balles kleitu, taču izrādījās, ka tieši ar to pašu audumu zālē bija apšūti visi krēsli un dīvāni…
Vēlāk Elizabete par to sarīkoja pietiekami skarbu un nežēlīgu atriebību: Natāliju Lopuhinu apsūdzēja valsts nodevībā, par ko viņu vispirms pamatīgi nopēra ar pātagu, tad izrāva viņai mēli un, visbeidzot, izsūtīja mūža trimdā uz Sibīriju. Līdz ar to ir gluži labi saprotams, ka par troņmantnieka precībām ar nīstamās galmadāmas meitu jau vairs nevarēja būt itin nekādas runas.
1744. gada jūnijā vāciešu princese no luterānisma pārgāja pareizticībā, iemantoja jaunu vārdu, kļūstot par Katrīnu Aleksejevnu, un jau nākamajā dienā notika viņas saderināšanās ar nākamo Krievijas imperatoru. Kāzas savukārt sarīkoja nākamajā gadā – tās notika 1745. gada 21. augustā. Var piebilst, ka tajā brīdī līgavainim bija 17, bet līgavai vispār vēl tikai 16 gadu.
Zināms, ka Pēteris par savu jauno sievu neinteresējās absolūti nemaz, un, kā liecinot praktiski visi tā laika avoti, viņiem tā arī nekad nav bijis tas, ko delikāti dēvē par intīmo tuvību. Taču Katrīna jau agri pratās atrast mierinājumu citu, turklāt uzreiz vairāku mīlnieku skavās. Un viņai tas ļoti iepatikās. Katrīnas agrīno mīļāko lokā bija arī grāfs Sergejs Saltikovs, kurš bija ļoti senas krievu muižnieku dzimtas atvase un par kuru daudzi vēstures pētnieki pauduši, ka patiesībā tieši viņš bijis nākamā cara Pāvela I bioloģiskais tēvs.
Pēc valdnieces Elizabetes nāves Pēteris kļuva par jauno imperatoru – Pēteri III. Taču arī tas nespēja mainīt viņa un likumīgās sievas savstarpējās attiecības. Jau kā cars Pēteris III kopā ar savu mīļāko Elizabeti Voroncovu atklāti mitinājās Ziemas pilī, krietni vien nekaunīgi izmitinot likumīgo sievu vienā no attālajiem pils spārniem. Protams, arī Katrīna joprojām nesnauda un lieki neskuma – tajā laikā par viņas favorītu jeb vienkārši galveno mīļāko kļuva pievilcīgais Grigorijs Orlovs, kurš bija vienkāršs armijas virsnieks un no kura Katrīnai bija ārlaulības dēls. Un tas turklāt vēl pārauga arī pašam Pēterim ārkārtīgi liktenīgu notikumu virtenē.
1762. gadā Katrīnas atbalstītāji, kurus vadīja Orlovs, sarīkoja galma apvērsumu, kā rezultātā bijusī pieticīgā vācu princese Sofija Auguste kļuva par Krievijas imperatori Katrīnu II. Viņas likumīgo vīru Pēteri III sazvērnieki vispirms piespieda oficiāli atteikties no valdnieka troņa, bet vēlāk viņš lāgā nenoskaidrotos un ārkārtīgi noslēpumainos apstākļos gāja bojā. Artilērijas kapteinis Grigorijs Orlovs vienā acumirklī kļuva par ģenerālmajoru un saņēma vienu no augstākajiem valsts apbalvojumiem – Aleksandra Ņevska ordeni.
Kā ātri tikt pie jauna uzvārda
Avotos vēstīts, ka Katrīnas II valdīšanas laikā Krievijā īstenota tiesu un tā dēvētā guberņu reforma, kā arī saistībā ar dienvidu zemju pievienošanu impērijai krietni palielinājās tās izmēri un iedzīvotāju skaits pieauga no 23 līdz 37 miljoniem. Taču, kā jau iepriekš vēstīts, vairāk par valsts lietām imperatori tomēr interesēja jau agrā jaunībā Krievijas valdnieku galmā pamatīgi iepazītā, krietni vien izlaidīgā privātā dzīve.
Viņas gultā bija pamanījušies nokļūt neiedomājami daudz vīriešu, turklāt kopš laika valdniece intīmo vēlmju krietnu izpildīšanu novērtēja kā īpašus nopelnus dzimtenes priekšā, par ko izcilniekus dāsni apbalvoja, tādējādi periodiski ievērojami patukšojot valsts kasi.
Pēc Katrīnas II nāves viņas dēls Pāvels I esot pacenties iznīcināt gandrīz visus oficiālos dokumentus, kas bija saistīti ar mātes izlaidīgo dzīvi, esot Krievijas valdnieces tronī. Bet, arī neskatoties uz to, pietiekami liela daļa dažādu pikantu epizožu saglabājusies galminieku atmiņās, un tās vēlāk neskaitāmos veidos pārstāstītas – gan vienkārši atceroties mutvārdos, gan tostarp arī savstarpējās personīgajās vēstulēs.
Par leģendāru kļuvusi arī cita epizode, kas risinājusies kādā tradicionāli skarbās krievu ziemas naktī. Kādā brīdī imperatorei esot licies, ka viņa salst, tāpēc nekādi nav varējusi aizmigt, un viņa piecēlusies un bez īpaša nolūka un mērķa vienkārši izgājusi laukā no savas istabas. Bet tur gaitenī kā pirmais viņai pretim patrāpījies kāds gados jauns krāsns kurinātājs.
Ilgi nedomādama, valdniece ieaicinājusi jaunekli pie sevis istabā un vienkārši pavēlējusi, lai viņš viņu sasilda. Puisis esot aši sācis uzrušināt kamīnā uguni, taču imperatore acumirklī likusi saprast, ka sagaida no viņa kaut ko pavisam citu. Jau nākamās dienas rītā ar īpašu imperatores rīkojumu jaunajam kurinātājam piešķīra desmit tūkstošus dzimtzemnieku un jaunu uzvārdu – Teplovs, sak, kā jauku piemiņu par to, cik patiešām sekmīgi viņš tajā naktī sasildījis valdnieci (krievu ‘тепло’ – kā ‘siltums’).
Tāpat zināms, ka tieši līdzās imperatores guļamistabai bija ierīkota istaba viņas īpašajai kambarjumpravai Marijai Perekusihinai, kuras tiešais un faktiski arī vienīgais uzdevums bija jaunu, iznesīgu, staltu vīriešu piemeklēšana tieši intīmo pakalpojumu sniegšanai Katrīnai II.
Izraudzīto kandidātu vispirms uzaicināja pusdienās pie Perekusihinas un tur slepus atrādīja imperatorei. Ja izraudzītais kandidāts viņai iepatikās, viņam vajadzēja iziet medicīnisko apskati pie ārsta, kam sekoja ļoti nopietns eksāmens kambarjumpravas gultā, un tikai pēc tā kārtējais imperatores mīļākais nonāca viņas rīcībā. Un tajā gadījumā, ja viņa ar sniegtajiem pakalpojumiem jutās apmierināta, brašais mīlnieks par saviem pūliņiem saņēma kārtējo ļoti dāsno atalgojumu.
Speciāla istaba neķītrajiem mīlas priekiem
Tāpat gan no dažādiem avotiem, gan atsevišķu personu atmiņām esot zināms, ka Katrīna II varējusi ļauties mīlas priekiem jebkurā diennakts laikā. Šim nolūkam valdnieces pilī bija ierīkota plaša gulta, kas ar speciāla mehānisma palīdzību sadalāma divās daļās. Ja bija nepieciešams acumirklī risināt neatliekamas valsts lietas kopā ar kādu no valstsvīriem vai ierēdņiem, tā gultas daļa, kurā tobrīd atradās imperatore, izbīdījās laukā no aizsega, kas no liekām acīm slēpa tā brīža viņas favorītu, un “sarunas varēja sākties”.
Vēlākos gados imperatores īpašumos Carskoje Selo viņas mīlas prieku vajadzībām bija ierīkota speciāla istaba, kuras sienas rotāja frivola satura gleznas un ķermeņa intīmās daļas imitējoši sadzīves priekšmeti. Zināms, ka tieši tur Katrīna II ļoti daudz laika pavadījusi kopā ar vienu no saviem pēdējiem aktīvākajiem favorītiem Platonu Zubovu. Saistībā ar šo faktu parasti mēdz arī uzreiz piebilst, ka tajā laikā jaunajam vīrietim bija 22, bet imperatorei Katrīnai II – jau apaļi 60 gadi…
Vēstīts, ka mūsdienās pazīstamajā Sotheby’s izsolē bijis izlikts vairāksolīšanai galdiņš ar fallu formā izpildītām kājiņām, kas esot atradies minētajā imperatores mīlas prieku istabā Carskoje Selo. Rezultātā galdiņš novērtēts ar itin iespaidīgu summu – 26 000 ASV dolāru.
Bet, arī neskatoties uz absolūto neizvēlību un izvirtības ārkārtīgi augsto līmeni, dažos no saviem favorītiem Katrīna II esot no sirds iemīlējusies, turklāt bijuši arī tādi, ar kuriem viņa labprāt stātos likumīgā laulībā. Visilgākais intīmais sakars viņai esot bijis ar jau pieminēto Grigoriju Orlovu – viņi kopā pavadījuši vismaz 12 gadus, lai gan visu šo laiku viens otru negausīgi krāpuši, kā mēdz teikt, pa labi un pa kreisi.
Pēc galma apvērsuma 1762. gadā viņi pat ļoti nopietni grasījušies apprecēties, taču lietpratīgi padomdevēji tomēr ieteikuši imperatorei atturēties no tāda soļa. Valsts padomes sanāksmē tādu kā kopīgo lēmumu paudis senators Ņikita Paņins, ka Orlovas kundze krievu tautai nekādā gadījumā nebūs nekāda imperatore…
Otrs ilgstošākais imperatores Katrīnas II mīlas romāns bija ar Grigoriju Potjomkinu, kurš pēc galma apvērsuma saņēma kambarjunkura amatu, bet vēlāk jau ātri vien caur imperatores gultu aizkalpojās līdz ģenerāļa–feldmaršala pakāpei, kā arī kļuva par vistuvāko imperatores padomnieku. Atsevišķi avoti pauduši, ka 1775. gadā viņi pat esot slepus saderinājušies kādā mazā baznīciņā Viborgas apkaimē.
Tiesa, vēlāk viņu intīmais sakars pilnībā pārtrūka, taču Potjomkins uz visiem laikiem palika Katrīnas II visuzticamākais draugs un līdzgaitnieks. Turklāt tieši viņš iepazīstināja imperatori ar viņas dzīves lielāko un galveno mīlestību – tobrīd 21 gadu veco gvardu Aleksandru Lanski (kārtējo reizi jāpiebilst, ka pašai Katrīnai II tad jau bija vairāk nekā 50 gadi). Jau ļoti drīz vēl ļoti jaunais Lanskis kļuva par ģenerālporučiku. Vēstīts, ka imperatore esot uzvedusies gluži kā prātu zaudējusi – tik ļoti viņa bija samīlējusies ārēji pievilcīgajā jauneklī.
Turklāt vairāk nekā savdabīgi esot bijis tas, ka Lanskis itin nemaz neesot rāvies ne pēc ievērības, ne mantības un, visdrīzāk, arī no visas sirds iemīlējis sievieti, kura diemžēl izrādījās lielas impērijas valdniece. Katrā ziņā viņu aizrautīgais romāns turpinājās vairākus gadus, turklāt Lanskis jau mitinājās tieši Katrīnas II apartamentos un sabiedrībā praktiski nerādījās. Viņus abus šāda attiecību forma pilnā mērā apmierināja.
Sarunā ar Potjomkinu imperatore bija arī paudusi, ka beidzot tomēr vēloties padarīt pilnībā likumīgas savas attiecības ar jauno ģenerālporučiku. Visdrīzāk, viņa cerēja saņemt padomu, kādā veidā vissekmīgāk varētu anulēt faktisko laulību ar pašu Potjomkinu. Esot grūti spriest, tieši kā un kurā virzienā risinājusies šī imperatores un Potjomkina saruna, taču pētnieki norādījuši uz aizdomīgo faktu, ka jau drīz pēc tās pilnībā neizskaidrojamā kārtā Lanskis saslimis un “operatīvi” nomiris.
Tas notika 1784. gadā. Aizgājēja ķermeni apsekojušais ārsts Adams Veikarts ziņojis, ka jauno vīrieti kapā iedzinusi pārlieka aizraušanās ar potenci uzlabojošu līdzekļu lietošanu, kas acīmredzot tomēr bijis vienīgais veids, kā viņš spēja apkalpot gados jau krietni vien veco kundzi. Mūsdienu speciālisti pauduši – principā tā tas arī varētu būt bijis…
Mēģinot noķert aizejošo jaunību
Pēc Lanska aiziešanas imperatores bēdas esot bijušas tik lielas, ka viņa veselus divus mēnešus pat ne reizi (!) tā arī neesot iznākusi no saviem apartamentiem. Taču drīz dzīves nepieciešamības tomēr ņēma virsroku.
Tostarp Katrīna II jau arī bez lielās bēdāšanās radītajām sekām bija sākusi pamanāmi novecot, tāpēc kādā brīdī izlēma izmisīgi pretoties šim dabiskajam procesam. Un neko citu labāku viņa nespēja izdomāt, kā mesties vēl jo trakulīgāku mīlas prieku baudīšanā. Turklāt kopš laika Katrīna II stājās seksuālajos sakaros ne tikai ar vīriešiem, bet arī ar sievietēm.
Esot zināms, ka Potjomkins viņai sagādājis amizantu čigānu meiteni, ar kuru imperatore kaislīgi izklaidējusies vairākus mēnešus, tādējādi aizmirstot ne tikai bēdas un skumjas, bet vispār visu citu uz pasaules. Un tad kādā Smoļnija institūta izlaiduma eksāmenā imperatore pievērsa uzmanību ievērojamā krievu karavadoņa Aleksandra Suvorova meitai, tūlīt pat liekot meiteni nogādāt pie viņas uz pili, lai tur padarītu par preileni jeb galmadāmu.
Taču ievērojamais karavadonis atteicies izpildīt viņas lūgumu, sakot: “Māmuliņ, par tevi jebkurā mirklī nolikšu galvu, taču savu Suvorovieni tev neatdošu!” Imperatore jutusies pamatīgi saniknota, tāpēc uz līdzenas vietas likusi izsūtīt Suvorovu kopā ar viņa meitu uz viņu lauku īpašumu, aizliedzot abiem parādīties galma tuvumā.
1789. gadā Katrīna II iepazinās ar savu pēdējo oficiālo favorītu Platonu Zubovu. Šis jaunais cilvēks absolūti neesot izcēlies ar īpašām prāta spējām, taču bija apbrīnojami pievilcīgs, stalts un iznesīgs. Viņu attiecību laikā imperatore vārda vistiešākajā nozīmē esot apzeltījusi savu jauneklīgo mīļāko (22 gadi pret 60 gadiem tātad!), kurš, iztiekot pilnībā bez jebkādiem kaujas nopelniem, vienā acumirklī kļuva par ģenerālfeldceihmeisteru (galvenais artilērijas priekšnieks).
Turklāt šā romāna rozīnīte bija tā, ka Zubovam nebija tiesību pamest Ziemas pili, iepriekš nesaņemot personīgu pašas imperatores atļauju. Turklāt viņam bija aizliegts vispār sarunāties ar citām sievietēm. Un tajā gadījumā, ja viņš kopā ar imperatori brauca uz kādām mājām, viņu viesošanās laikā visām mājās esošajām sievietēm vajadzēja palikt savās istabās.
Katrīna II nomira 1796. gada novembrī. Par viņas nāves oficiālo iemeslu nosauca apopleksisko trieku, kas iestājusies mirklī, kad imperatore sēdējusi uz atejpoda. Diennakti vēlāk viņas dzīvība izdzisa. Atbilstoši viņas mantinieka Pāvela I pavēlei Katrīnu II apglabāja Petropavlovskas katedrālē līdzās viņas vienīgajam likumīgajam vīram Pēterim III. Proti, šie divi pilnībā pret savu gribu saprecinātie un viens otru faktiski nīstošie un neieredzošie cilvēki beidzot un uz visiem laikiem atkal atradās kopā.
