Ingrīda Stroda: Aizbraucēji saviem bērniem atņem dzimteni un valodu 94
“Ar Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA) parakstītais memorands veicinās diasporas attīstību…” (Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete – no Latvijas preses materiāliem) “Ārlietu ministrijas darba grupa drīzumā pabeigs izstrādāt rīcības plānu “Par sadarbību ar Latvijas diasporu 2015. – 2017. gadā”.” (No presē publicētā ĀM preses dienesta paziņojuma)
To un vēl vairākus citus līdzīgus paziņojumus izlasīju presē, kad šogad pēc samērā ilgstošas viesošanās Kanādā atgriezos tēvzemē. (Starp citu, tur man bija iespēja vērot un kaut nedaudz arī piedalīties 14. latviešu Dziesmu svētkos Kanādā, Hamiltonā.)
Bet tagad par latviešu diasporu un par bērnu audzināšanu latviskā garā tur – svešumā. Skaitļi ir dramatiski. Pērn Latviju atstājuši 22 600 Latvijas iedzīvotāju, bet pēdējo 13 gadu laikā – 259 000. Uzdrošinos teikt, ka lielākā daļa – uz neatgriešanos. Tikos ar vairākām pēdējos gados no Latvijas izbraukušajām ģimenēm. Pat ne domas par atgriešanos!
“Mēs Latvijai nebijām vajadzīgi,” viņi kā mantru skaita atbildi uz jautājumu “kāpēc”. No kurienes šāds secinājums? Latvijai vajadzīgs katrs latvietis – liels vai mazs. Tikai svarīga ir cilvēka iekšējā motivācija. Un, ja šī motivācija nav “Latvija”, tad ir bēdīgi.
Rakstnieks Arnolds Apse savā romānā “Klosterkalns” vēstulē Jānim Jaunsudrabiņam raksta jau sešdesmitajos gados: “Ar Latvijas pieminēšanu kaut kas nav kārtībā. Tas Tevi apbēdinās, jo Tu mūs ikvienu sirsnīgi aicināji: Piemini Latviju! Pašreiz ir tā: jo vairāk mums auto un namu, jo vairāk Latvijas pieminēšana kļūst par pieminēšanu tikai ar muti. Protams, nav nekāda vajadzība tik ļoti iespītēties, ka mēs ietu kājām vai dzīvotu salmu būdās tikai tādēļ, ka esam latvieši, bet ir negods namu un auto dēļ no sirds izmest ogli, ko esam paņēmuši līdzi no dzimtenes pavarda. Ja šo ogli izmet, tad sirds vairs nav latvieša sirds.”
Cik trāpīgi! Vēl jo vairāk tāpēc, ka situācija šobrīd šai ziņā nav mainījusies. Vīrs spēka gados, burtlicis, zaudējis Latvijā darbu, pat nedomā apgūt kādu citu arodu. Tie laiki ir pagājuši, kad valsts cilvēku it kā nolika pie vietas – te, lūk, tev darbiņš. Tagad, kā zināms, viss ir katra paša rokās. Ak, maz maksā? Strādā no sirds, nevis imitē darbu, kā radis padomju laikos! Man zināms fantastisks sliņķis gandrīz bez izglītības kaut kur Anglijā ar traktoru tagad šķūrē vistu mēslus un kā liels kungs šad tad parādās Latvijā, tā sacīt, “paspīdēt”. (Šeit es nerunāju par augstas klases profesionāļiem: ārstiem, medicīnas māsām un vēl dažu profesiju pārstāvjiem, kuri nudien būtu pelnījuši pienācīgu atalgojumu.)
Šādās latviešu ģimenēs dzimušie un augušie mazuļi, protams, nav vainīgi, ka pieaugušie viņiem ne tikai atņem dzimteni, bet, kas ir nepiedodami – valodu. Latviešu valodu! To ogli, par kuru raksta Arnolds Apse.
Aiz okeāna ir samērā daudz latviešu skoliņu. Tikai jautājums, cik skolēnu tajās mācās. Jo ir vajadzīgs liels gribasspēks, lai ik sestdienu vecāki vestu savas atvases uz reizēm pat simts kilometru attālo latviešu skolu. Ne reizi vien esmu dzirdējusi, ka latviešu mamma, līdz pat klases durvīm savu lolojumu vezdama, ar viņu runā angliski. Bet latviešu valoda taču ir tava bērna mātes valoda! “Tā viņam būs vieglāk iekļauties citos bērnos,” saņemu skaidrojumu uz savu neizpratni šādai rīcībai.
Kā tautā sauc – veco trimdinieku ģimenēs latviešu mēle vēl ir saglabājusies. Viņu bērni lielākoties latviešu valodu zina. Taču viņu bērni… Protams, kā ikvienā lietā ir patīkami izņēmumi. Un tomēr… Dziesmu svētku kamermūzikas koncerta mēģinājumu laikā man bija laime iepazīties ar diviem skaistiem puišiem, muzikāli ļoti apdāvinātiem brāļiem – vijolniekiem Ernestu Brusubārdi IV un Kristiānu Brusubārdi no Milvokiem ASV. “Mēs esam latvieši,” angliski teic Kristiāns, “taču latviski nerunājam un arī saprotam tikai dažus vārdus. Sveiks!”
Brāļi Brusubārdas un pārējie šeit vārdos nenosauktie latvieši ir tikai viens mazs raksturīgs piemērs latvietībai ārpus Latvijas, tāpēc ministrijās tapušie un topošie memorandi un rīcības plāni, manuprāt, ir vēja ķeršana klajā laukā. Patiesās dzīves nezināšana vai arī negribēšana to zināt. Un tad iznāk – darbības imitācija.
