Imigranti neintegrējas 43
Neskatoties uz Zviedrijas valdības optimismu, arvien vairāk tiek runāts par neveiksmēm viendabīgas zviedru sabiedrības veidošanā un imigrantu integrācijā. Lai gan Zviedrijas valdība pēdējos gados ir palielinājusi finansējumu imigrantu integrācijai, kas nodrošina zviedru valodas apguvi un palīdzību darba meklēšanā, šī programma nav devusi pozitīvus rezultātus. Saskaņā ar Zviedrijas Nodarbinātības aģentūras datiem, pērn tikai 30% no visiem iebraucējiem, kas piedalījās integrācijas programmā, spēja atrast darbu vai turpināja izglītību, vēsta BBC. Jau 2013. gadā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ziņojumā norādīts, ka Zviedrijā bezdarba īpatsvars imigrantu vidū ir gandrīz trīs reizes lielāks attiecībā pret vietējiem iedzīvotājiem. Analītiķi atzīmē, kas tas ir viens no biedējošākajiem rādītājiem starp attīstītākajām pasaules valstīm, kuru Zviedrijai nav izdevies lauzt. Piemēram, Britānijā šādas atšķirības nav. Tas nozīmē, ka imigranti spēj iekļauties valsts darba tirgū. “The Globe and Mail”, atsaucoties uz zviedru ekonomista teikto, raksta, ka 48% iebraucēju darba spējīgā vecumā nestrādā un dzīvo no Zviedrijas valdības dāsni piešķirtajiem pabalstiem, kas ir vairāk nekā 700 eiro mēnesī. Zviedru valodas zināšanu trūkums ir galvenais šķērslis darba iegūšanai. Tikai retais no iebraucējiem var lepoties ar labu valodas prasmi, ko pieprasa Zviedrijas darba devēji. Tāpat tiek minēts, ka iebraucējiem ir grūti iekļauties kolektīvā atšķirīgās darba kultūras dēļ. Bez grēka nav arī uzņēmumi. Zviedrijā ir spēcīgas arodbiedrības un likumi darba ņēmēju aizsardzībai, tāpēc uzņēmumi nereti baidās ņemt darbā imigrantus. Turklāt ne visiem imigrantiem, kas nonāk Zviedrijā, ir augstākā izglītība. Zviedrijai joprojām nav skaidrs, kā efektīvāk izmantot potenciālu darba ņēmēju ar zemu kvalifikāciju, kāda joprojām ir lielākajai daļai migrantu.
Rodas jaunas geto paaudzes
Zviedrijas priekšpilsētas, kurās pārsvarā izmitināti imigranti, laika gaitā izveidojušās par sava veida izstumto zonām, kurās valda bezdarbs, bet dzīve rit pēc saviem likumiem un noteikumiem. Nereti etniskajiem zviedriem šādos rajonos uzturēties ir bīstami. Arī jauniešiem, kas dzīvo šādos rajonos, izglītības līmenis un valodas zināšanas nav pietiekamas, lai turpinātu izglītoties ģimnāzijās vai augstskolās. Tādējādi Zviedrijā rodas arvien jaunas geto rajonu paaudzes. Situāciju Zviedrijas priekšpilsētās pētījis analītiķis Jans Edlings. Viņš analizējis dzīves kvalitāti trīsdesmit astoņos Zviedrijas rajonos, kuros pārsvarā mitinās imigranti. Secinājumi ir skarbi. Viņš uzskata, ka Zviedrijas esošā integrācijas politikas pieredze ir drūma, tāpēc valdībai būtu jāatzīst šīs problēmas un jāmaina esošā situācija: “Stāvoklis šajos rajonos ir šausmīgs. Zviedrija nevar lepoties ar labu imigrantu integrāciju. Tā no acīm nostūmusi imigrantus piepilsētās, jo tiem neatradās vieta normālā sabiedrībā,” viņa teikto citē Zviedrijas sabiedriskā televīzija STV. Sabiedrība ir sadalījusies divās daļās: “savējos” un “svešajos”, kas ir novedis pie imigrantu sociālās izolācijas, uzskata pētnieks. Arī nevalstiskās organizācijas “Kompis Sverige” integrācijas projektu vadītāja Sofija Tomarka uzskata, ka imigrācijas problēma Zviedrijā sasniegusi kritisko masu: “Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas tiek dalīta zviedros un iebraucējos. Viņiem ir maz kopīga. Mēs cenšamies to mainīt. Pretējā gadījumā integrācijas nebūs. Šobrīd mēs dzīvojam vienā valstī, bet divās dažādās pasaulēs.”
