“Imants vairāk rīkojās “kā vajag”, bet Gido – “kā vēlas”!” Brāļu Kokaru leģendārais dzīvesstāsts 7
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gadsimta kordiriģentu spēka paaudzē, kurai piederīgas tādas izcilas personības kā Haralds Mednis, Daumants Gailis, Ausma Derkēvica, Jānis Dūmiņš, Dziesmu svētku virsdiriģenta augstā tribīne Mežaparka Lielajā estrādē vērās tikai izredzētajiem. Šai plejādei pieder arī harismātiskie un tautas mīlētie kordiriģenti, dvīņu brāļi Imants un Gido Kokari. Viņiem nupat būtu apritējuši apaļi simts gadi.
Ar Imantu un Gido Kokariem saistās globāls skatījums uz koncertprogrammām. Imants Kokars ar kori “Ave Sol” vienā koncertā spēja atskaņot tikai un vienīgi dažādu pasaules komponistu sacerētās “Ave Maria”, savukārt Gido Kokars ar savu “Daili” veidoja vienam vienīgam Imantam Kalniņam veltītas koncertprogrammas.
Brāļu nodibinātais “Ave Sol” bija pilnīga novitāte, tāda kora nebija nekur pasaulē. Ar “Ave Sol” ienāca kamerkori, līdz tam visi bija lielie, ar simt un pat vairāk dziedātājiem. Ar Kokariem aizsākās skolotāju koru kustība, kuras viens no spilgtākajiem pārstāvjiem bija Cēsu novada skolotāju koris “Beverīna”.
“”Beverīnā” aizvadītie piecpadsmit gadi bija vieni no skaistākajiem manā un mana vīra Gunta Leitāna dzīvē,” stāsta ārste endokrinoloģe Inta Leitāne, “apbrīnojami, kā Imants Kokars prata likt dziedātājiem justies kā uzvarētājiem. Koru karos uz podestiem kāpām ar sajūtu, ka visu zinām, un, ja arī ko nezinām, tad diriģents parādīs, uzliks vajadzīgo punktiņu uz “i” īstajā brīdī ar savu precīzo un trāpīgo žestu. Mēs ar vīru pat nopirkām mašīnu, lai sestdienās varētu no Rīgas braukt uz mēģinājumiem Cēsīs. Tieši Imants Kokars no Raimonda Paula dziesmas “Manai dzimtenei” radīja himnu.”
Viens no Imanta Kokara audzēkņiem ir Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais: “Kokaru unikālums slēpjas ļoti daudzu lielisku, cilvēcisku īpašību un ārkārtīgi izteiktu līdera pozīciju sakausējumā. Vēl savienojumā ar lauku puišu atklātību un aizrautību… Abi divi bija ārkārtīgi šarmanti, pilni humora, viņi mācēja svinēt dzīvi.
Tāpēc viņus ārkārtīgi mīlēja cilvēki, viņus mīlēja sievietes. Brāļi Kokari bija fiziski ārkārtīgi spēcīgi, tas arī nāca no lauku dzīves, toties viņos nebija ne kripatiņas uzpūtīgā pilsētnieciskuma, bet gan neviltots lauku sirsnīgums līdz ar milzīgu pienākuma apziņu un ārkārtīgu gribasspēku.
Tas ir prātam neaptverami, ar kādu mērķtiecību Imants Kokars gāja cauri savai dzīvei, dibinot kori “Ave Sol”, kas bija kā radošā laboratorija un pirmoreiz visai pasaulei pa īstam pieteica latviešu kora skaņu, par ko mūs šodien kaut kādā ziņā joprojām apbrīno. Pirmais bieži uzdotais jautājums: kāpēc latviešu koriem ir tik īpaša skaņa?
Kas ir tās noslēpuma pamatā? Domāju, ka iedīgļi sākās jau ar Teodoru Kalniņu, ar Ausmu Derkēvicu, kas savu kori “Dzintars” veidoja kā orķestri, un šī estētika atšķīrās no ierastiem Eiropas un pasaules, īpaši profesionāliem koriem, kas balstījās uz vokāli pareizu akadēmisku dziedāšanu, pieļaujot zināmu brīvu vibrato, kas diemžēl savā ziņā traucēja kora ansambliskam dziedājumam, kora saskaņai, saliedētībai…”
Imants Kokars bijis virsdiriģents desmit Latvijas Dziesmu svētkos pēc kārtas kopš 1965. gada. Viņa pēdējie Dziesmu svētki bija 2008. gadā. Viņš ir arī Baltijas un Ziemeļvalstu Dziesmu svētku iniciators, organizators un virsdiriģents.
Gido Kokars Dziesmu svētku kopkori kā virsdiriģents kopš 1965. gada vadījis vienpadsmit reizes. Pēdējoreiz 2013. gada svētkos. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētku virsdiriģents bijis četras reizes, skolotāju koru salidojumu virsdiriģents piecas reizes.
Imants Kokars vienojis latviešu tautu, izkaisītu pa visu plašo pasauli. Tā tautas daļa, kas, nevēlēdamās nonākt okupācijas varā, 1944. gadā devās prom no Latvijas kā kara bēgļi, izvērsa savās mītnes zemēs nacionālu kultūras dzīvi. Pusgadsimta laikā bija sazarojusies koru kustība ārzemēs, gadu no gada notikušas Dziesmu dienas vai Dziesmu svētki Amerikā, Lielbritānijā, Austrālijā, Kanādā. Imants Kokars 1989. gadā bija ASV Rietumkrasta XI Dziesmu svētku virsdiriģents, bet 1990. gadā aicināja uz Latviju Dziesmu svētku kopkori diriģēt Viktoru Bendrupu, Andreju Jansonu, Liliju Zobens, Robertu Zuiku un citus ārpus Latvijas dzīvojošos ievērojamos latviešu mūziķus.
No Gulbenes, no Svelberģiem
Bet no kurienes leģendārajos vīros tāda kordziesmas dzirksts, talants iedvesmot ikvienu dziedātāju un tūkstošbalsīgu kopkori? Nenoliedzami, kāda liktenīga, laimīga zvaigžņu sakritība. Un varbūt atbildi var meklēt arī pavisam ikdienišķos ierakstos Gulbenes novada vēsturē.
Tur lasāms, ka visi četri (jā, četri!) brāļi Kokari dziedāja Blomes dziedāšanas biedrības “Klints” korī. Un vēl pirms viņiem turpat kā soprāns dziedājusi Viktorija Marija Galviņa (1891–1971), nākamā dvīņubrāļu Kokaru māte, izturīga un valdonīga zemnieku sieva, kura savus dēlus viena izvadīja cauri Otrajam pasaules karam un vēl sirmā vecumā, pa kārtai dzīvodama pie viņiem, ņēma līdzi savu sivēnu, ko pa ziemu Buļļu salā turēja pie diriģentu Kokaru kaimiņienes Anniņtantes.
…1922. gada pavasarī Svelberģu muižas priekšstrādniekam Aleksandram Kokaram (1887–1938), kurš no Pirmā pasaules kara atgriezās uz balta zirga Balteņa, iedalīja 14 hektārus zemes Blomes apkārtnē, kur ģimene apmetās jau uzceltajā bijušās muižas kalpu koka mājā “Avotiņi”.
Bet vēl pirms gada – 1921. gadā – Marija un Aleksandrs gaidīja meitu, jo ģimenē taču jau auga divi puikas Valfrīds un Arturs. Taču notika citādi. Gulbenes luterāņu draudzes baznīcas grāmatā rakstīts: “1921. gads. Augusta sešpadsmitajā (16.) plkst. 11 naktī Vecgulbenes “Svelberģī” – Imants Edgars; 1921. gads. Augusta septiņpadsmitajā (17) plkst. 3 naktī Vecgulbenes “Svelberģī” – Gido Vilmars.”
Kopš tā laika Imants Kokars bieži sacīs – es esmu vecākais, Gido klusējot pamās, bet kādreiz atjokos – “bet es labākais…” Imants Kokars stingru, valdniecisku raksturu, Gido romantisks, piekāpīgāks, bet ne vienmēr. Mēdza, kā pats teica, oponēt brālim.
Kad divatā nodibināja amatieru kori ar mūziku studējušiem dziedātājiem “Ave Sol”, kur pirmo 26 dziedātāju vidū arī vēlāk pazīstami mūziķi Ilgvars Matrozis, Juris Kļaviņš, Ludmila Pismennaja, Uldis Stabulnieks, visi muzikāli skoloti, izņemot TV diktoru Valdi Čukuru ar brīnišķīgo tenoru, bija skaidrs, ka Imants Kokars būs šā, vēlāk par profesionālu kļuvušā kora mākslinieciskais vadītājs, bet liela loma tajā arī Gido, dziedātājam, diriģentam, kora direktoram, un Imanta dzīvesbiedrei Edītei.
Kad Gido dzima ideja, kurai Imants, visticamāk, tā uzreiz diez vai piekristu, brālis rīkojās diplomātiski – vispirms pačukstēja Edītei, viņa aprunājās ar vīru, un pēc laiciņa Imants skaļi teica – o, cik lieliska doma! Arī kora braucienos autobusa pirmajā solā vienmēr sēdēja Imants Kokars ar Edīti, bet tūlīt aiz viņiem otrajā Gido.
Imants Kokars vairāk bija kā matemātiķis, jaunā meklētājs, rosinātājs – tieši “Ave Sol” jaunu mūziku radīja Pauls Dambis, Pēteris Plakidis, Juris Karlsons, Pēteris Vasks, bet Gido, kā jau romantiķim, mīļāks bija klasiķis Pēteris Barisons un Imants Kalniņš, kurš, tieši Gido rosināts, uzrakstīja brīnišķīgo dziesmu “Jau ziediem rotātas pļavas”.
Abi dvīņubrāļi bija dažādi cilvēki, kuru likteņi krustojās, taču pamatā viņi gāja vienu, dziesmas ceļu. “Visu mūžu tēvs bija noteicējs, un tikai pēdējos gados, pirms deviņdesmit, viņš tā kā zaudēja savu lielo pašpārliecinātību,” atceras Imanta Kokara jaunākais dēls Uldis Kokars. “Viņam palika bail, ka diriģējot var kaut ko sajaukt. Pirms lielkoncerta “Rīgai – 810 “Meistars. Dziesma. Leģenda”” Gido nāca uz mūsu mājām “Buļļos” pārbaudīt, kā tēvam sokas, iedrošināja, skatījās notīs – nu kā tu, Imant, nevari šito vietu atcerēties!”
Kad no dzīves aizgāja Imanta sieva Edīte, Gido sāka rūpēties par brāli. Koncertmeistare, šā gada Mūzikas akadēmijas pedagogu Gada balvas laureāte Ilze Dzērve, kura ar Imantu Kokaru sadarbojas kopš 17 gadu vecuma un ar kuru gadu gaitā bija izveidojušās draudzīgas attiecības, atceras: “Imants savos pēdējos Dziesmu svētkos 2008. gadā uz mēģinājumu bija ieradies jaunajā virsdiriģenta gaišajā uzvalkā tieši no drēbnieka. Gido skatījās, noteica – paklau, Ilze, tās bikses brālim desmit centimetrus par garu. Tad nu es turpat estrādē atlocīju, piešuvu, piegludināju…”
Lidojumi un kritieni
Imants Kokars vairāk rīkojās “kā vajag”, bet Gido – “kā vēlas”. Viņš, protams, nebija disidents, bet drosmīgs un nacionāli noskaņots jauns vīrietis. Un par to tika sodīts. 1962. gadā Latvijas Universitātes jauktais koris “Daina” svinēja desmit gadu jubileju ar trim koncertiem, ar Tālivaldi Ķeniņu, Aspaziju, Akurateru, Raini.
Taču lielākais grēks, ko Gido nostrādāja liktenīgajā koncertā, bija Pētera Barisona dziesmas ar Kārļa Ieviņa vārdiem “Zilie sapņu kalni” nodziedāšana divas reizes, bet “Latvijā” ar Jāņa Akuratera vārdiem – trīs reizes. Latvija! Un vēl vakarā ballītē koris nodziedāja “Gaudeamus Igitur”, šo buržuāziskās Latvijas korporeļu dziesmu, kā toreiz pārmeta varas vīri. Gido padzina no universitātes un kora.
Bet, par brīnumu tā laika varai, lielākā daļa dziedātāju aizgāja Gido līdzi, jo palīdzīgu roku pasniedza profesionāli tehniskās izglītības sistēmas vadītājs Jānis Brodelis, savā paspārnē ļaujot Gido izveidot jaunu kori. Tā radās slavenā “Daile”, ar kuru vēlāk Gido Kokars apbraukās vai visu Padomju Savienību. Bet “Dainas” vārdu sāka nest Bauskā izveidotais skolotāju koris. Otra reize, kad bija cieši jāsakož zobi, – Dziesmu svētki 1985. gadā. Estrādē maršēja kareivji, bija jādzied “Djeņ pobedi”(Uzvaras diena – tulk. no krievu val.), un to nācās diriģēt tieši Gido Kokaram. Vēla vakara stunda, un, lai viņu labāk redzētu, diriģents uzvilka baltus cimdus.
Par šiem brīžiem brāļi nekad nerunāja, jo tādi bija laiki. Ja vēlējies, lai Dziesmu svētku tradīcija izdzīvo, nācās maksāt nodevas. Vajadzēja izturību.
Arī Imantam Kokaram, vadot Mūzikas akadēmiju (1975–1990), nebija viegli laiki. Tuvojās atmoda, studentu Dziesmu svētkos uzvijās nacionālie karogi, bet padomju vara tik viegli atkāpties negribēja.
“Imants Kokars kā rektors nevarēja iztikt bez valdonīguma, stingrības un vīrišķības,” atceras Māris Sirmais, “viņš to darīja ar krampi, kas nāk no tā lauku zēna.”
“Kādreiz Imants teica, ienāc, Ilze, pie manis kabinetā… ” atceras Ilze Dzērve, “zināja, ka esmu klusējoša būtne un nerunāšu tālāk, tāpēc šad tad izkratīja sirdi, vēl pa malciņam konjaka… Par tā laika konjuktūru Imants Kokars prata pasmaidīt ar viņam raksturīgo humoru. Atvilktnē viņš turēja mazu Ļeņina galvas skulptūriņu. Kad nāca kāda svarīga persona no partijas loka, pārlaidis ar plaukstu vadoņa pakausim, viņš to uzlika uz galda.”
Stundās ar studentiem valdīja dzelžaina disciplīna, par piecu minūšu nokavēšanos varēja dabūt diezgan pikantu, šķelmīgu, bet tomēr aizrādījumu. Visi ieradās laikā, lai kas arī būtu noticis iepriekšējā dienā. Un arī Imants Kokars pats ieradās laikā.
Imants ļāva studentiem izteikt savas domas, saviem audzēkņiem viņš deva tikai tādus skaņdarbus, kurus pats bija pilnīgi līdz galam izpētījis. Tā kā viņš pēc rakstura bija matemātiķis un ikvienai mūzikai ir sava forma, tad Imants bija šīs formas atklāšanas meistars. “Man ļoti patika spēlēt no Imanta notīm, jo viņam viss bija atzīmēts ar krāsām – tenori vienā, soprāni citā, alti un basi arī katrs savā, viss iezīmēts, kuru balsi kurā brīdī jāizceļ, nopietns darbs,” stāsta Ilze Dzērve.
Imantam bija brīnišķīgas idejas, kā tikt galā ar drošības kungiem. Ar vīru kori “Dziedonis” koncertmeistare Ilze Dzērve padomju laikā vairākas reizes braukusi uz Grieķiju, Spāniju, Vāciju. Arvien līdzi kāds drošībnieks no Maskavas. Kungam par godu uzrīkoja ballīti kādā viesnīcas numurā. “Vienam, kas brauca līdzi uz Grieķiju, visu laiku lēja glāzītē. Vakaru viņš pabeidza ļoti lielā eiforijā, no kuras sev par kaunu netika vaļā arī nākamajā rītā,” stāsta Ilze Dzērve, “visi zināja, kas tas ir par biedru, kāpēc tik sirsnīgi uzcienāts, un par rezultātu kora vīri bija ļoti priecīgi.”
Bet Kokari paši, lai kāds arī būtu bijis vakars un nakts, otrā rītā visu novērtēja vēsu skatu. “Ar “Ave Sol” astoņdesmito gadu sākumā braucām no Maskavas,” atceras Uldis Kokars, “Krievijā lēts degvīns, tēvs nopērk kasti, ceļš garš… Jaunā paaudze autobusa aizmugurē, vecākā priekšā. Tosti, jautrība, bet otrā rītā, kad daudzi jūtas saguruši, Imants saka par grādīgā taisnīgu sadali atbildīgajam – Pēter, viena pudele pazudusi! Pilnīga kontrole!”
Kokaru mīlestības
Imants un Gido Kokari bija intriģējoši vīrieši, kam pie dāmām liela piekrišana. Imantam ārkārtīgi laimējās ar studiju laikos iepazīto Edīti, ar kuru viņi nosvinēja zelta kāzas. Edīte mācēja sevi nostādīt, būt blakus Imantam. Ģeniāla dzīvesbiedre – “Ave Sol” korī Edīte bija tikai un vienīgi dziedātāja, nevis Imanta sieva, tomēr sievišķīgi gudri mācēja saprast, kurā brīdī kas vīram jāpačukst, jādod kāds padoms vai atbalsts. Un Imants Edīti vienmēr ir cienījis, bijis labs vīrs.
Bet Gido acis vienmēr skrējušas uz visām pusēm, arī tad, kad bija apprecējis jau otro dzīvesbiedri Benitu. Tā nu Gido Kokara visas trīs sievas – Līga, Benita un Daina – nāca no kora “Daile” pirmās rindas… Un visas trīs dāvājušas Gido pa meitai.
Imanta un Edītes laulībā piedzima divi dēli Juris un Uldis. Par to, vai viņi ies uz mūzikas skolu, vispār nebija divu domu, jo pats galvenais pasaulē taču ir mūzika. “Tēvs kādreiz mēdza teikt – ir mūziķi un ir trolejbusa vadītāji, kas mūziķus ved uz mēģinājumu,” atceras Uldis Kokars, “vai tu vēlies būt trolejbusa vadītājs…?” Juris kādu brīdi bija čellists, Uldis vijolnieks, pēc tam pārgāja uz diriģentiem. Pilnīgi likumsakarīgi, jo viņu mamma Edīte bija diriģēšanas skolotāja skolā, kur abi mācījās. Un nav nekāds brīnums, ka Imants Kokars vēlāk savam dēlam Jurim uzticēja vadīt “Beverīnu” (1980–1990), savukārt Uldim – “Ave Sol” un vēlāk “Dziedoni”, kura mākslinieciskais vadītājs Uldis Kokars ir joprojām.
Abi puikas – Juris un Uldis – Mūzikas akadēmijā mācījās pie Imanta, un, kad viņi atvēra klases durvis, aizmirsa, ka priekšā stāv tēvs. Pedagogs Imants Kokars bija nenormāli prasīgs pret visiem, bet pret saviem dēliem varbūt pat skarbāks nekā pret citiem, jo viņam gribējās, lai Juris un Uldis visu izdarītu vislabāk, lai būtu piemērs pārējiem studentiem.
Uldis Kokars atceras: “No rīta stunda specialitātē pie tēva, loģiski, pirmajam. Bet jutos saslimis. Izmēru temperatūru – ir! Trīsdesmit astoņi. Tā, saka tēvs, ģērbies, braucam uz augstskolu, pēc stundas atvedīšu mājās. Nodarbībā man raibs gar acīm, nekas nesanāk, tieku izmests no klases. Kad tēvs nāk lejā no auditorijas, ierauga mani, prasa – ko tu te dari? Tu taču apsolīji aizvest uz mājām, ar pēdējiem spēkiem nomurminu… Nu tad ejam ar uz mašīnu!”
Taču dzīvē notiek arī izņēmumi. Bet tie jau tikai apstiprinot likumu. Vienu tādu Imantam Kokaram neraksturīgu gadījumu atklāj Ilze Dzērve. “Astoņdesmitajos gados starptautiskā jauno kordiriģentu konkursā Latviju toreizējā Ļeņingradā pārstāvēja divi Imanta Kokara audzēkņi – Sigvards Kļava (tagad Radio kora mākslinieciskais vadītājs) un Uldis Kokars. Bija jāstrādā ar pavisam svešu, Ļeņingradas kori, jāiemāca sarežģīts skaņdarbs. Nozīmīgs konkurss, uztraukums visiem… Imants Kokars nespēja aiziet uz rezultātu paziņošanu. Tos viņam pavēstīja draugs, kolēģis no Lietuvas.”
Traģēdija notika pēc 1990. gada Dziesmu svētkiem. Uldis atceras: “Tēvs lūdza, lai palīdzam uzņemt viesus – Venecuēlas kori ar latviešu diriģentu Guntaru Geduli. Mums ar Juri bija sarunātas “dežūras”, kurš kurā dienā ar viesiem strādās. Rīkojām koncertus, parādījām Latviju. Todien Jurim vajadzēja aizbraukt piezvanīt uz četrus kilometrus attālo divkapeiku automātu, uz salas Buļļos jau telefona tolaik nebija. Atpakaļceļā Jura golfiņa stiklā pagriezienā astoņsimt metrus no mūsu mājām iebrauca motocikls. Brālis nomira slimnīcā. Viņam bija trīsdesmit divi gadi.”
Imants un Gido Kokari, tāpat kā Imanta dzīvesbiedre Edīte un dēls Juris, apglabāti Pirmajos Meža kapos netālu no pirmā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica. Skaistā piemineklī simboliski abu brāļu paraksti.
Arī par vēžiem un cūku pupām
Uldim Kokaram ir trīs bērni, visi beiguši bērnu mūzikas skolu. Vecākais Edvards Kokars izveidojis Latvijā pirmo vokālo studiju, kur māca dziedāt attālināti, un abiem ar Londonā studējušo dzīvesbiedri Anniju ir studenti no Vācijas, Izraēlas, Somijas un citām valstīm.
Ulda Kokara mājās viena no mīļākajām lietām, kas saglabājusies no tēva, ir mākslinieka Oša glezna ar Imantu Kokaru. “Tajā darbā ir liela jauda,” saka Ulda sieva Inga, “acis, rokas, Imanta žests, skatiens, un saproti, viss notiks tā, kā šis cilvēks vēlas. Gido pēc dabas bija sirsnīgāks, jautrāks, vienkāršāks. Imants Buļļu mājās varēja sēdēt caurām dienām pie notīm, bet Gido mierīgi sauļojās.” Re, kāpēc brūnāku vaigu!
Uldis Kokars atklāj, ka tēvs pieradinājis viņus pie sēņošanas, vēžošanas, laivu braucieniem. Reiz Dziesmu svētku mēģinājuma starpbrīdī diriģents Jānis Erenštreits izstāstījis Imantam Kokaram par kādu bagātīgu vēžu ezeru Daugavpils rajonā. Otrā dienā tikai pēc šī stāstījuma visi četri – Imants, Edīte un abi puikas Juris ar Uldi – devušies norādītajā virzienā, taču ezeru nekur nemana! Imants ne dusmīgs, bet apņēmības pilns sazvana Daugavpils pedagoģisko institūtu, kur viņam strādā draugs, tas sameklē Ģeogrāfijas katedras vadītāju, tiek sasaukta komisija, un galu galā noskaidrots, kur ezers īsti atrodas.
Katru gadu 16. augustā tuvākie Kokaru draugi brauca uz Buļļiem, kur svinēja Imanta jubileju, bet tā dabiski pārgāja Gido dzimšanas dienā. Imants cienāja – kā jau nojaušams – ar paša saķertajiem vēžiem, bet Gido delikatese bija vārītas cūku pupas. Un vēl var atklāt, ka abu brāļu kaislība bija latviešu nacionālā kāršu spēle zolīte. Gido šim nolūkam turēja īpašu maciņu rozā krāsā.
Svētī debesīs šo zemi
Kad Imanta vairs nebija, brālim likās, ka tagad viņš ir atbildīgs par Dziesmu svētkiem. Gido cēlās un gūlās ar programmu un nākamo svētku idejām. Dažas no tām bija neprātīgas, citas aizraujošas. Gido sapņoja dzirdēt Dziesmu svētkos Zigmara Liepiņa “Svētī debesīs šo zemi”. Savulaik bija to dzirdējis mūziklā, rosinājis aranžēt korim, virzījis Dziesmu svētku repertuārā… 2013. gada Dziesmu svētkiem šai dziesmai bija grūti atrast tādu solistu, kurš varētu nodziedāt tā, kā vēlējās Gido. Un tas izrādījās Mārtiņš!
Diriģents Mārtiņš Klišāns solo nodziedāja dievišķi, daudzi koristi apraudājās. Tie bija pēdējie Dziesmu svētki, kad virsdiriģenta tribīnē kāpa Gido Kokars. “Mēs ar Gido vēlāk daudzas reizes noskatījāmies to svētku ierakstu,” stāsta Ilze Dzērve, “un Gido bija laimīgs.”
Dzīve un darbs
Imants Kokars
• 1921. gada 16. augusts (Gulbenē) – 2011. gada 24. novembris
• Kordiriģents, mūzikas pedagogs
• Cēsu skolotāju kora “Beverīna” mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (1965–1980)
• Vīru kora “Dziedonis” mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents * No 1969. gada kamerkora “Ave Sol” mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents
• Kopš kora dibināšanas izdotas astoņpadsmit skaņuplates un audio kasetes, 27 kompaktdiski
• Starptautiskā kamerkoru festivāla “Rīga dimd” iniciators
• Bijis daudzu starptautisku koru konkursu žūrijas loceklis, dalībnieks un vadītājs, starptautiskajās diriģentu meistarklasēs Kanādā, Vācijā, Nīderlandē, Beļģija, Norvēģijā un Izraēlā
• Fundamentālā projekta “Latviešu kordziesmas antoloģija” (12 sējumos un kompaktdiskos) vadītājs
• Mūzikas akadēmijas rektors (1975–1990)
• Kopš 1994. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis; apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
Gido Kokars
• 1921. g. 17. augusts (Gulbene) – 2017. g. 9. marts
• Kordiriģents, mūzikas pedagogs
• Tautas kora “Daile” mākslinieciskais vadītājs un diriģents no 1951. līdz 1990. gadam
• Ar “Daili” Gido Kokars bijis dažādās pasaules valstīs gan koncertturnejās, gan koru skatēs, saņemdams dižas balvas.
• 1996. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
