Imants Parādnieks par šogad gaidāmo ģimenēm: “Veidojam sistēmu, lai pienācīgu atbalstu saņem katra ģimene” 73
“Neviena institūcija nekad, ne ar kādiem resursiem nebūtu varējusi izdarīt to, ko Covid laikā ir izdarījušas ģimenes. Krīzes brīdī ģimene kā svarīgākā sabiedrības pamatšūniņa spēja iznest to, ko neviens cits nespēj izdarīt,” sarunā par to, kāds ģimenēm ir bijis aizvadītais un kāds būs jaunais gads, teic Imants Parādnieks, sadarbības platformas “Demogrāfisko lietu centrs” vadītājs un iepriekšējo Saeimas sasaukumu Demogrāfijas lietu apakškomisijas priekšsēdētājs. Viņš uzsver: ģimenēm ir jābūt valsts pirmajai prioritātei.
Pandēmijas laiks no ģimenēm ir prasījis daudz – ne vien pacietības, bet arī izdomas, fiziska spēka, emocionālas noturības. Arī spēku atzīt, ka vairs nav spēka un ir vajadzīga palīdzība, tostarp finanšu. Tāpēc “Mammamuntetiem.lv” uz interviju aicināja Imantu Parādnieku – Ministru prezidenta padomnieku demogrāfijas jautājumos –, lai vaicātu, vai un kāds atbalsts ģimenēm ir paredzēts šajā un tuvākajos gados. Jo atbalsts ģimenēm šobrīd ir vajadzīgs, iespējams, vairāk nekā jebkad pēdējo desmit gadu laikā.
AIZVADĪTĀ GADA IZAICINĀJUMI
Kā tu vērtē – kā ģimenēm ir gājis pagājušajā gadā?
No privātā skatpunkta – visiem ir gājis gana sarežģīti, pat smagi. Jo apstākļi noteica pilnīgi citu ikdienu – tas bija milzīgs pārbaudījums visā, gan personiskajās attiecībās, gan brīvā laika pavadīšanā. Tādas lietas nevar atsvērt finansiāli. Finansiālais atbalsts ir svarīgs, bet ir lietas, kuras nekādi nevar izmērīt naudas izteiksmē. Tāpēc šis atbalsts, ko pandēmijas laikā panācām, – 500 eiro par katru bērnu –, manuprāt, ģimenēm bija nozīmīgi, zinot, ka šajos apstākļos vajadzības ir būtiski pieaugušas.
Arī jūs, “Mammamuntetiem.lv”, veicāt vecāku aptauju, kā šī nauda ir likta lietā, un aptauja liecināja, ka vismaz 90 % šo atbalstu novērtē.
Un, kas būtiski, normatīvajos aktos bija noteikts, ka šo atbalsta naudu var saņemt tie, kas saņem ģimenes valsts pabalstu; atbalsta naudu skaitīja uz to pašu kontu. Tobrīd par 10 % pieauga ģimeņu skaits, kas pieprasīja ģimenes valsts pabalstu! Tas apliecina, ka šis 500 eiro atbalsts ģimenēm tobrīd bija ļoti svarīgs. Tātad 10 % ģimeņu, kas nāca klāt, iepriekš ģimenes valsts atbalstu nesaņēma, negāja pakaļ nelielajai ikmēneša naudai. Tādējādi ģimenes valsts pabalsta reforma izmaksāja vairāk, nekā plānots – sākotnēji lēsu, ka vajadzēs 82,5 miljonus. Labklājības ministrija rēķināja 81,5 miljonus, beigās ģimenes valsts pabalsta reforma izmaksāja 90 miljonus, jo aprēķinu veikšanas laikā 10 % ģimeņu pabalstam nemaz nebija pieteikušās.
Mūsu valstī sistēma šobrīd ir tāda, ka pabalstam ir jāpiesakās, un tikai tad to var saņemt. Kas man nešķiet īsti pareizi, un ceru, ka mums izdosies to pārskatāmā nākotnē mainīt. Ģimenēm valsts atbalsts ir jāsaņem automātiski – jā, var atteikties, ja to nevēlas, bet nevajadzētu būt tā, ka ir jānāk atbalstam pieteikties. Tas nav korekti, valstij ir jāparāda sava attieksme – nevis nāciet, ģimenes, lūgt, bet mēs, valsts, sniedzam un jūs pieņemat vai atsakāties.
Ceru, ka ģimenes novērtēs arī valsts atbalsta reformu ietekmi – vairāk nekā 200 000 ģimeņu saņem lielāku ģimenes valsts pabalstu; vienām tie būs par 165 eiro vairāk, citām par 50, vēl kādām tikai par dažiem eiro lielāks. Blakne ir tā, ka padsmit tūkstoši ģimeņu turpmāk saņems nedaudz mazāku pabalstu, jo ģimenē ir palicis viens nepilngadīgs bērns, vecākie ir izauguši ārpus ģimenes pabalsta. Tāpēc tika iestrādāts kompensējošais mehānisms – sociālā stipendija “Studētgods”, ko daudzbērnu ģimenes īpaši novērtē. Jo atbalsts ir nepieciešams arī pēc tam, kad bērns ir pabeidzis vidusskolu, – par vidusskolu ģimenēm nav jāmaksā, arī ēdināšana daudzviet ir apmaksāta, taču augstskola prasa izmaksas, pat ja jaunietis ir ticis budžeta grupā.
No valsts puses – vienmēr var gribēt vairāk, taču tas, ko mēs aizvadītajā gadā paveicām, bija milzu solis; ģimenes valsts pabalsta reforma pēdējās desmitgadēs bija finansējuma apjoma ziņā lielākais atbalsts ģimenēm, kāds jebkad ir bijis. Protams, krīzes brīža 500 eiro par katru bērnu arī bija milzīgs atbalsts – tie bija ģimenēm veltīti aptuveni 200 miljoni.
Kā tev pašam gāja? Vai ir bijis arī kas tāds, par ko jāpacīnās?
Es biju gan kā kontaktpersona, gan, neraugoties uz to, ka vakcinēts, kovidu biju noķēris. Tas bija periods, kad visi atradāmies mājās 14 dienas, ar diviem maziem bērniem esot kopā nepārtraukti, bez atelpas brīžiem un paralēli strādājot. Tas bija liels izaicinājums, prasīja lielu piepūli, jo darbi jau nekur nepaliek. Man ir piecgadīgs dēls un trīsgadīga meita, un šādā vecumā bērnu neinteresē, ar ko tu tobrīd nodarbojies, viņš deg par to, kas viņam ir vajadzīgs. Viņam svarīgākā lieta pasaulē ir parādīt, ko ir uzzīmējis, un tu kā vecāks saproti, ka bērnam jāvelta uzmanība tieši tajā brīdī. Protams, ka mēs grēkojam – viss jau būtu ideāli, ja mēs darītu pēc labākajiem priekšrakstiem, bet ne vienmēr tā sanāk.
Kad neesmu bijis pietiekami uzmanīgs pret savu bērnu, sevi veltot darbam, tad mēģinu situāciju atrisināt pēc tam – lai bērns nejūtas tā, ka ir bijis nesvarīgs vai nevajadzīgs, vai tas, ko viņš ir darījis, ir bijis nenozīmīgs. Jo bērnam mēs esam pirmās autoritātes, un tas, kā mēs it kā nenozīmīgos brīžos pret bērnu izturamies, atstāj ietekmi. Paši no savas bērnības atceramies: ir palikuši arī tādi iespaidi, par kuriem ir sajūta, ka ir nodarīts pāri. Taču esmu pārliecināts, ka tobrīd vecāks to tā neizjuta. Tagad, kad pats esmu vecāks, reizēm nodomāju: šī varētu būt tā situācija, kurā mans bērns varētu justies, kā savulaik bērnībā slikti jutos es. Mums jāspēj piefiksēt šādas situācijas, es pat teiktu, ka jāpiespiež sevi paanalizēt, vai kādā brīdī savam bērnam neesam nodarījuši pāri. Un labāk lieku reizi apliecināt viņam mīlestību, veltot viņam sevi visu.
Šķiet, tieši “Mammamuntetiem.lv” lasīju ieteikumu: uzdodiet sev jautājumu, cik no laika, ko pavadāt sabiedrībā ar bērnu, jūs veltāt uzmanību tikai un vienīgi savam bērnam. Tas ir svētīgākais, kas ir vajadzīgs, – prast nolikt visu malā, lai būtu tikai kopā ar bērnu. Bērns jūt.
Kas attiecas uz valsts atbalsta lietām ģimenei – uz to vienmēr esmu skatījies caur attieksmes paušanas prizmu. Sākot ar to, ka no valsts puses pret ģimeni ikdienā, mazās lietās ir jāparāda cienīga, pienācīga attieksme. Piemēram, kad kāds vēršas pēc padoma, atbalsta. Domāju, šajā jomā mums ir ļoti daudz darāmā. Ir vajadzīga personīga komunikācija, ir vajadzīgs informāciju nodot proaktīvi; gluži kā minēju par pabalstiem – nevis ej un prasi, bet mēs tev visu maksimāli sniedzam, paskaidrojam, pirms jautājumi ir radušies, lai ģimenes bez īpašas meklēšanas zina, kāds atbalsts viņiem ir pieejams, tostarp krīzes situācijās. Jo krīzes ir katrā ģimenē, tikai jautājums – kad, cik lielas un kā tās ir iespējams atrisināt. Tieši tāpēc valsts atbalstam ir jābūt plašam un visos līmeņos.
Tas, uz ko es savā darbā tiecos, – lai lietas ir sakārtotas sistēmiski pareizi. Piemēram, ģimenes valsts pabalsts šobrīd ir pārveidots tā, lai būtu sistēmiski pareizs – vairs netiek maksāts par bērna kārtas skaitli, bet atkarībā no faktiski aprūpējamo bērnu daudzuma. Tā kā algu vecākiem darba devējs nemaksā lielāku atkarībā no bērnu skaita ģimenē, ir liela atšķirība, vai algu tērē tikai sev vai diviem, trīs, četriem vai vairākiem ģimenes locekļiem. Jo vairāk bērnu, jo ienākumi uz vienu cilvēku mājsaimniecībā ir būtiski atšķirīgi. Tad šeit atbalsts ir jāsniedz valstij, piemēram, ar nodokļu atvieglojumu – šobrīd tie ir 50 eiro par bērnu – un ar ģimenes valsts pabalstu, kas pieaug aritmētiskā progresijā, atkarībā no bērnu skaita ģimenē.
Tas, par ko esmu īpaši lepns, – izdevās pārliecināt Labklājības ministrijas ekspertus, citu institūciju ierēdņus un pēc tam arī Saeimā deputātus, ka šobrīd laulātajam būs iespēja saņemt ģimenes valsts pabalstu par visiem ģimenē audzināmiem bērniem, arī ja kāds no bērniem nav abu kopīgā atvase. Pabalsta nosaukums taču ir “ģimenes valsts pabalsts”. Tātad ģimenei šis pabalsts pienākas arī, ja ģimenē aug un tiek aprūpēts kāds bērns no iepriekšējām attiecībām. Tādējādi arī tiek stiprināts laulības institūts.
Būtu pareizi šo iespēju attiecināt arī uz ģimeni, kura nav reģistrējusi laulību, taču tam mums valstī ir vajadzīgs mājsaimniecības reģistrs – korekta sistēma, kur varam objektīvi konstatēt, ka tā ir mājsaimniecība ar atbilstošu atbildību un konkrētām tiesiskām sekām. Tas nepieciešams arī tāpēc, ka, izejot no šīs mājsaimniecības ienākumiem, būtu pieejami arī citi atbalsta veidi. Tad dažādus atbalsta veidus būtu iespējams saņemt arī, ja attiecības nav reģistrētas laulībā. Ceru, ka šogad pie šāda regulējuma nonāksim.
Valsts politikā lielākā problēma ir tā, ka mums trūkst datu. Jā, mums šajā digitālajā laikmetā trūkst datu, lai mēs varētu veidot – šeit runāšu tikai par politiku attiecībā uz ģimenēm ar bērniem – mērķtiecīgu valsts atbalsta politiku. Ja ir dati, ir iespējams, tos analizējot, ieraudzīt problēmu un secināt, ar kādu instrumentu to var risināt. Dati ir ļoti būtiski. Piemēram, lai aprēķinātu, cik būs studentu no daudzbērnu ģimenēm, kam pilna laika klātienes studijām būs nepieciešams saņemt “Studētgods” stipendiju. Tāpēc šobrīd tiek strādāts pie datu ieguves sistēmas, un domāju, ka pārskatāmā nākotnē to atrisināsim.
Vēl vēlos atklāt, ka ir uzsākts darbs pie jaunas sociālās platformas koncepta, kur ģimenes varēs reģistrēties un saņemt to aktuālo informāciju, kas attiecas tieši uz viņiem. Lai nav jāiet meklēt Latvija.lv, bet šajā platformā, kurā var atzīmēt bērnu skaitu, vai ir laulāts vai viena vecāka ģimene un citus datus, persona saņem visu to informāciju, kas attiecas uz viņa ģimeni – arī, ja tiek pieņemti jauni lēmumi. Ceru vasarā varēs atrādīt sabiedrībai pilotprojekta versiju.
Ir nepieciešams maksimāli atvieglot informācijas pieejamību ģimenēm, kas šobrīd ir liela problēma. Pie tā norit darbs, un man ir prieks, ka mums ar labklājības ministru Gati Eglīti ir kopēja izpratne par šīm lietām; arī par citiem projektiem. Piemēram, visai drīz Saeimā nonāks ģimenes pirmsskolas reforma – lai sakārtotu pirmsskolas vecuma bērnu uzraudzības un izglītības pieejamības nodrošināšanu. Tās ir vienas no lielākajām galvassāpēm vecākiem! Ekonomiski aktīvajiem vecākiem pēc bērna kopšanas atvaļinājuma gribas atgriezties darbā, un, lai to darītu, viņiem ir jābūt drošiem, kur šajā laikā atrodas viņu bērns, – lai ir stabilitātes sajūta, nevis satraukums, vai būs iespēja samaksāt auklītei, vai būs iespēja saplānot bērna pieskatīšanas laikus ar vecvecākiem. Un galu galā, ja vecāki paši vēlas parūpēties par savu mazuli līdz trīs gadu vecumam, tad arī šai vecāku izvēlei ir jābūt finansiāli atbalstītai.
Risinājums pirmsskolas bērnu uzraudzības sistēmas sakārtošanai ir izveidots, ceru, ka šajā gadā to ieviesīsim. Katrā ziņā budžetā tam ir iedalīti līdzekļi demogrāfijas pasākumu sadaļā.
SISTĒMAS SAKĀRTOŠANA DAŽĀDU ĢIMEŅU ATBALSTAM
Tātad virziens ir uz to, ka politikai ir jābūt datos un pētījumos balstītai.
Jā, viens ir dati, kuru arī pētniekiem pietrūkst. Un otrs – pietrūkst pastāvīgu pētījumu. Demogrāfijas politika ir dinamiska, tajā ir jāreaģē operatīvi, jāspēj pielāgoties. Procesi ir jāvirza, un, lai to darītu, ir nepieciešami dati un pētījumi, kā tas ir citās valstīs. Ar labu izpratni un labu sajūtu vien nepietiek; demogrāfijas jautājumi ir jāvirza profesionāli, mērķtiecīgi, nevis kampaņveidīgi. Taču mēs diemžēl visbiežāk dzēšam ugunsgrēkus.
Ir ļoti svarīgi panākt, lai katrs, kurš vēlas, var laist pasaulē bērniņu. Un arī – lai mēs šos bērnus varam nosargāt. Latvijā ir ļoti augsti bērnu mirstības rādītāji. Piemēram, pie mums bērni vasaras periodā iet bojā ūdenstilpēs vairāk nekā citās valstīs! Valstiskā līmenī tie ir neiedomājami zaudējumi, bet ko tas nozīmē katrai ģimenei… Arī šajā – bērnu drošības jautājumā – valstī ir jābūt precīzai programmai, kas ir sakārtota visos līmeņos. Nav jau tā, ka nekas nenotiek, – katrs kaut ko dara. Tomēr sistēmai ir jābūt vienotai un mērķtiecīgai, sākot no bērna piedzimšanas brīža. Arī šajā virzienā ir rūpīgi jāstrādā.
Minēji plānu attiecībā uz mājsaimniecību reģistrēšanas sistēmu. Vai varētu būt, ka šīs ieceres ietvaros beidzot būtu atrasts veids, kā sniegt valsts atbalstu arī viena vecāka ģimenēm?
Jā, tieši tā. Kad mājsaimniecībā tiek konstatēts viens vecāks, kurš rūpējas par noteiktu bērnu skaitu, tad varam šai mājsaimniecībai organizēt atbilstošu atbalsta vai pabalstu veidu. Un te nevar būt runa par cilvēkiem, kas uz īsu brīdi kādā vietā ir piedeklarēti, bet gan par pastāvīgu vienību. Mums ir jāsniedz šis mērķtiecīgais atbalsts, kur centrā ir bērna intereses, kuras, protams, īstenojam caur vecāku vai vecākiem.
Ja ir sakārtota sistēma, ir iespēja organizēt dažāda veida atbalstus, piemēram, arī jaunajiem vecākiem, palīdzot, lai viņi spētu vislabākajā veidā veikt savus vecāka pienākumus. Arī es pats 18 gadu vecumā kļuvu par tēvu. Kāda pieredze šajā vecumā var būt? Tu pats nupat esi bijis bērns. No valsts puses ir jābūt atbalstam arī tiem, kas šādā situācijā nesaņem atbalstu no pašu vecākiem.
Varbūt kādam jaunietim nācās aiziet no vecākiem, jo izvēlējās par labu bērnam. Tas ir stereotipiski maldīgs priekšstats, ka bērns varētu būt traucēklis. Nē. Bērns ir motivators. Ja jauniešiem ir pieteicies mazulis un viņi ir izdarījuši izvēli par labu bērnam – vienīgo dabisko izvēli –, tad no valsts puses ir jābūt visa veida atbalstam, lai šie jaunieši ar bērnu justos pasargāti. Ģimenes ir dažādas, un arī valsts atbalstam ir jābūt dažādam.
Prevencija valstij izmaksā lētāk. Daudzkārt lētāk, nekā pēc tam paņem problēmu risināšana, kad tās ir samilzušas. Tāpēc atbalsta instrumenti un veidi ģimenes veidošanās pirmsākumos ir jo īpaši būtiski.
Atgādināšu, ka demogrāfisko situāciju veido trīs sastāvdaļas – dzimstība, mirstība un remigrācija. Jā, svarīgi ir panākt augstu summāro dzimstības koeficientu, taču ar to vien ir par maz; mums ir jāpanāk, ka bērni aug vislabākajā un drošākajā vidē. Tāpēc demogrāfijas joma Latvijā ir jāsakārto atbilstoši pasaules labākajai praksei. Uzskatu, ka ir tiešām daudz izdarīts. Lai virzītos tālāk, ir nepieciešams, lai valsts augstākā amatpersona – šajā gadījumā izpildvarā premjers – saprot, ka šī ir viena no valsts nozīmīgākajām lietām, un tam tiek atvēlēts gan atbilstošs resurss, gan risinājums.
Piemēram, Ungārija 2010. gadā pateica: mēs būsim ģimenei draudzīgākā valsts pasaulē. Viņi mērķtiecīgi iet uz to, veltot 4,5 % no IKP ģimeņu atbalstam. Tā ir valsts, kurai ir skaidrs mērķis.
Pareizs lēmums, jo īpaši, ja runājam par kovida situāciju: es teiktu, ka tieši ģimenes uz saviem pleciem ir iznesušas visu valsti.
Eksperti to arī ir pateikuši: neviena institūcija nekad, ne ar kādiem resursiem nebūtu varējusi izdarīt to, ko Covid laikā ir izdarījušas ģimenes. Krīzes brīdī ģimene kā svarīgākā sabiedrības pamatšūniņa spēj iznest to, ko neviens cits nespēj izdarīt. Redzot šo, ikvienam būtu jāsaprot, cik ļoti mums šī šūniņa būtu jāstiprina. Ja ģimene ir novājināta, tajā brīdī visai sabiedrībai tas izmaksās dārgi. Šai pieredzei ir jābūt par pamatu tam, ka tieši šī institūcija – ģimene – ir jāstiprina īpaši; šādai apziņai ir jābūt arī visaugstākajām valsts amatpersonām. Jā, mums var atšķirties priekšstati par to, kas ir ģimene, taču mēs noteikti varam būt vienisprātis, ka ģimene ir arī mājsaimniecība, kaut arī ne katra mājsaimniecība ir ģimene. Tāpēc rosinu turpmāk skatīties uz atbalstu plašāk – mājsaimniecību kontekstā.
Jā, ģimenes ir tik dažādas, un liels atbalsts ir nepieciešams, piemēram, tām, kur mājsaimniecībā dzīvo viens vecāks ar bērnu un vecvecāku, kurš varbūt pat ir aprūpējams. Dati liecina, ka parasti par šo vecvecāku rūpējas sieviete. Un šī arī ir ģimene, un šobrīd iztrūkst mehānisma, kā šādu ģimeni valstiski atbalstīt.
Jā, un sanāk, ka sieviete viena rūpējas gan par savu bērnu, gan par savu vecāku, kurš, iespējams, ir pat rīcībnespējīgs cilvēks.
Mana pārliecība ir tāda, ka šis mājsaimniecības institūts ir jāizveido. Mājsaimniecības reģistrācijai ir jābūt vienkāršai. Tai jābūt caurredzamai un tādai, kas sniedz pilnu priekšstatu par mājsaimniecību veidiem, un tad šo mērķtiecīgo atbalsta politiku varam veidot. Protams, kamēr to ieviesīs, būs dažādas situācijas, varbūt kādam tas prasīs vēl kādu papildu iesniegumu uzrakstīt. Viens piemērs, ko man atrakstīja kāds tēvs. Daudzbērnu ģimenēm šobrīd ir 20 eiro atlaide elektrībai. Tēvam ir Goda ģimenes apliecība, kas apliecina daudzbērnu ģimenes statusu, un viens no viņa bērniem augstāko izglītību iegūst ārzemēs. Tomēr elektrības atlaidi nesaņēma, lai gan tam bija it kā jānotiek automātiski. Datu bāzes nav savietotas, un attiecīgi aizsargātā lietotāja statuss netiek nofiksēts. Bērna studēšanai ārzemēs neko teorētiski nevajadzēja ietekmēt, bija jāpietiek ar derīgu Goda ģimenes apliecību. Taču šajā gadījumā tā vis nenotika, nācās pieslēgties un ar Ekonomikas ministrijas atbildīgajām personām atrisināt, ka vismaz uz iesnieguma pamata atlaides piemērošanu varēs saņemt.
Katra šāda lieta, pat maza nianse, prasa milzu laiku, līdz nonāc pie vēlamā rezultāta. Tāpat arī ar stipendijas “Studētgods” ieviešanu daudzbērnu ģimenēm; tur vēl gana daudz paveicamā pilnveidei, piemēram, jāpanāk, ka šī stipendija attiecas arī uz tiem bērniem, kas studē ārvalstīs. Nākamais solis – lai paši daudzbērnu ģimeņu vecāki varētu saņemt “Studētgods” stipendiju, lai iegūtu augstāko izglītību, kura varbūt atlikta, vairāk domājot par mazo bērnu audzināšanu.
BĒRNI SPĀRNUS IEDOD, NEVIS APGRIEŽ TOS
Vai esi ievērojis, ka šobrīd pasaulē un pamazām arī Latvijas sabiedrībā parādās arvien vairāk ģimeņu, kurās nav bērnu vai kuras atliek lēmumu par bērna ienākšanu ģimenē? Ko tas nozīmē valstij?
Manuprāt, latviešiem ģimenes bez bērniem nav raksturīgas. Mēs esam pietiekami stabili savā vērtību izpratnē. Protams, katrs gadsimts ievieš savas korekcijas, tomēr pamatvērtības mums nemainās. Lai vai kā cilvēki gribētu eksperimentēt ar jaunām ideoloģijām, trendiem, tas viss ir pārejoši.
Nereti tiek tiražēts maldīgais stereotips, ka bērns varētu būt traucēklis karjeras izaugsmei, pretstatot, ka it kā izvēle būtu “bērns vai karjera”, vai arī norādot, ka bērns ir tas, kas atņem brīvību. Esmu pārliecināts un zinu, ka bērns ir motivators. Jo bērna dēļ ir vairāk jācenšas. Ja kaut ko dari tikai sevis dēļ, tad vari atļauties arī neizdarīt. Taču, ja ir bērns vai ja bērns tev lūdz, tu darīsi viņa dēļ. Un nevis tāpēc, ka tas ir tavs pienākums vai esi spiests to darīt, bet tu gribi to darīt viņa dēļ, tev dabiski rodas šī vēlme darīt savu bērnu dēļ. Matemātiski nav iespējams aprēķināt, kā bērns mūs veidos kā personību un kā viņa dēļ panāksim vai esam panākuši vairāk, esam vairāk cīnījušies, domājuši, bijuši atbildīgāki.
Manuprāt, šis ir jāpadara redzams, jārāda bērns patiesajā gaismā. Tāpat agrāk vai vēlāk mēs katrs piedzīvosim brieduma gadus un domāsim par atpūtu, nebūsim vairs tik aktīvi sabiedriskajā dzīvē. Ar ko tad mēs gribēsim pavadīt savu laiku? Suns un kaķis, protams, ir skaisti. Tomēr cilvēka dabā ir būt sabiedrībā, būt kopā ar kādu sev tuvu cilvēku. Kurš var būt tuvāks par paša bērnu? Un kas var darīt laimīgāku, kā tas, ka redzi – tas, ko esi veltījis “savai miesai un asinīm”, ārpus tevis ir izaudzis kā personība, kā vienkārši izcils cilvēks.
Es nespēju iedomāties savu dzīvi bez bērniem. Tagad tā ir jēgpilna, piepildīta!
Tavā skatījumā, bērni nevis apgriež spārnus, bet iedod tos.
Tas ir ļoti precīzi teikts. Par tēvu es kļuvu 18 gados, ne es biju to tā domājis, ne plānojis, bet toreiz es biju laimīgs, ka “tā sanāca”, un sapratu, ka tā ir Dieva dota dāvana. Man tas visai drīz arī palīdzēja izdzīvot padomju armijā – zināju, ka mani gaida mājās. Tas deva spēkus, un pēc tam, atgriežoties no armijas, man piedzima otrā meita, man bija 21 gads, kad man jau bija divi bērni. Tajā brīdī, tieši tā, man atauga spārni, es sapratu, ka gribu sasniegt ko vairāk, darīt ko lielāku, gribu jaunus izaicinājumus, sāku veidot savu uzņēmumu. Protams, šie spārni man nebūtu iespējami vienam pašam, tikai ar bērniem. Mana sieva bija tā, kas man ļāva šos spārnus izplest. Tāpēc ir tik svarīgi, ka ir divi, kas rūpējas par bērnu, jo viņi viens otram grūtākajos brīžos – kas vienmēr iestāsies, arī man uzņēmējdarbības sākumos likās, ka viss vienkārši sabruks, – ir tie, kas spēj noturēt rāmjos un caur otru var atrast jaunus spēkus. Bērni noteikti ir tie, kuru dēļ var tikt uz priekšu, lai vai kas nāktu ceļā.
ŠO JĀIZSLUDINA PAR JAUNO ĢIMEŅU GADU
Tu esi tas, kurš iestājas par 3+ bērniem, – vismaz pēc publiskajā telpās pieejamās informācijas. Kā tev šķiet, vai šobrīd Latvijā diviem vecākiem ir viegli izaudzināt trīs bērnus?
Noteikti vieglāk, nekā bija agrāk. Tas bija un ir tas, uz ko personīgi mērķtiecīgi eju. Esmu izvirzījis tādu vienkāršotu uzstādījumu, ko solīti pa solītim arī realizēju: ka tad, kad ienāk ģimenē trešais bērns, vecākiem ir jābūt sajūtai, ka kļūst vieglāk. Valsts politikai ir jābūt tādai, lai vecākiem, kad ir divi bērni, ir pārliecība, ka tad, kad būs vēlme pēc trešā, viņi varēs to atļauties un ne tikai nepaliks grūtāk, bet varēs baudīt privilēģijas.
Latvijā šobrīd trešie un nākamie bērni kopumā dzimst stipri vairāk nekā agrāk – no 2020. gadā piedzimušajiem bērniem 24,05 % ir pasaulē nākuši kā trešais vai ceturtais bērns ģimenē. Tas ir nebijis rādītājs! Faktiski ceturtā daļa bērnu Latvijā šobrīd dzimst kā trešais vai ceturtais bērns ģimenē. Šī tendence ir jāturpina, taču vajadzētu, lai bērni dzimst arī jaunākiem vecākiem.
Lai dzimst arī pirmie bērni. Vai arī šeit būtu jāpiekopj kāda īpaša politika?
Noteikti. Arī šeit es varētu plaši stāstīt, kādi ir darāmie darbi, bet tikai daži ieskicējumi: vajadzīgs visa veida atbalsts brīdī, kad jaunam cilvēkam piesakās bērniņš, kaut vai studiju laikā. Jābūt tādam atbalstam, lai studenti, kam mazulis pieteicies, izjūt – bērns nebūs papildu slogs, bet gluži otrādi, varbūt zināma nasta viņiem no pleciem tiks noņemta. Piemēram, noņemts studentu un studējošo kredīts. Šobrīd studējošo kredīts, pirmajam bērnam piedzimstot, tiek samazināts par 30 %. Tas ir nepietiekami ne tikai apjoma ziņā, bet arī gadījumā, ja studentam ir studiju kredīts – šobrīd tas paliek nemainīgs.
Jāveido apziņa, ka tu vari atļauties laist pasaulē bērnu, piemēram, ja laidīsi pasaulē otru bērnu, tad savas studiju kredītsaistības ar valsti pilnībā būsi nokārtojis. Šobrīd tā nav, un tas ir jāievieš.
Otrs virziens ir tāds – sniegt atbalstu tiem jaunajiem vecākiem, kas pēc izglītošanās vēl nav paspējuši sākt strādāt. Gluži kā bija manā gadījumā – par tēti kļuvu medicīnas skolas pēdējā kursā. Šādā gadījumā ir jāsaņem pienācīgs bērnu kopšanas pabalsts. Šobrīd bāze ir 171 eiro, un no sociālās apdrošināšanas iemaksām nāk klāt vecāku pabalsts. Taču jaunie vecāki, kas šīs sociālās apdrošināšanas iemaksas vēl nav veikuši, saņem tikai 171 eiro. Šī ir summa, ko izdevās ieviest tālajā 2012. gadā pēc tā sauktā Nacionālās apvienības “demogrāfijas ultimāta”.
Toreiz vienojāmies, ka bērna kopšanas pabalstam ir jābūt vismaz 70 % no minimālās algas. 2017. gadā gan izstrādāju citu metodiku, pēc kuras šo pabalstu vajadzētu aprēķināt, – izejot no minimālā ienākumu līmeņa divām personām mājsaimniecībā, kas ir objektīvs lielums, tas ik gadus mainās, un šobrīd veidotu 396 eiro. Nesaku, ka tas ir pietiekami, bet ko var izdarīt ar 171 eiro mēnesī? Īpaši, ja māmiņa ir izvēlējusies laist pasaulē bērnu pretēji sava drauga vai vecāku ieskatiem – visādi dzīvē mēdz būt. Māmiņai ir nepieciešams valsts atbalsts, lai izdarītu šo vienīgo pareizo izvēli, ja bērns jau ir viņas klēpī, – tas ir, laist bērnu pasaulē un mīlestībā par viņu rūpēties. Lai mīlestībā varētu par bērnu rūpēties, nevar visu laiku domāt, kā es izdzīvošu un ko mazulim došu ēst.
Atbalstam ir jābūt dažādam. Ja nu ir gadījies, ka sieviete ir pamesta viena savas dilemmas priekšā, lai var aiziet pie speciālista konsultēties – pie jurista, sociālā darbinieka –, lai saprastu savas iespējas. Piemēram, situācijā, kad bērna tēvs negrib uzņemties atbildību un jāizmanto Uzturlīdzekļu garantiju fonda palīdzība.
Biju strādājis pie tā, ka sievietei grūtniecības laikā būtu pieejamas valsts apmaksātas visa veida konsultācijas pēc sievietes brīvas izvēles, bet Saeimā to neizdevās panākt; to noreducēja uz medicīnas speciālistiem. Tas nav pareizi, jo varbūt mammai ir nepieciešams tieši psiholoģisks atbalsts. Izdarīt šo izvēli – jā vai nē bērnam – ir mūža lēmums. Tāpēc politiķiem, noraidot vai pieņemot kādu lēmumu, ir jāiemācās aiz tā saredzēt cilvēku.
LATVIJĀ VĒLAS DAUDZ BĒRNU
Tu arī esi teicis, ka demogrāfijas politikai ir jābūt tādai, lai cilvēks var atļauties tik bērnu, cik viņš vēlas.
Jā, un Latvijā šis vēlmju slieksnis ir augsts – 2,5 bērni. Un tā robeža starp 2,5 un pašreizējo 1,55 ir milzīga! Vienu brīdi rādītājs bija 1,74, bet tad mēs gājām ar mērķtiecīgu valsts atbalsta politiku ģimenēm.
Esmu pārliecināts, ka, veidojot atbilstošu attieksmi no valsts puses un īstenojot tādu vīziju, kāda ir Ungārijā – ka mēs gribam būt ģimenei draudzīgākā valsts pasaulē – , tā agrāk vai vēlāk dod rezultātus. Jo ģimenes sajūt, ka par viņiem parūpēsies, lai tur vai kas.
Kad pats ienācu politikā 2010. gadā, bija krīzes gadi un budžeta “lielā griešana”, un ģimeņu atbalstam nogrieza 100 miljonus. 100 miljonus! Šos 100 miljonus izdevās atgriezt atpakaļ tikai aptuveni četru gadu laikā. Turpretī Igaunija tolaik pateica, ka ģimeņu atbalstam paredzētā nauda būs pēdējā, kurai viņi ķersies klāt. Pret ģimenēm no valsts puses nedrīkst būt attieksme: jūs, ģimenes, taču šo izturēsiet. Jā, viņas izturēs. Taču par nākamajiem bērniem, visticamāk, vairs nedomās un savu vēlmi pēc noteiktā bērnu skaita nekad neīstenos.
Ģimenes atbalstam un ģimenes drošības sajūtai valstī ir jābūt svarīgākai par visu.
Noslēdzot jautāšu – kāds šis gads būs ģimenēm?
Cerības vieš fakts, ka šogad ir Saeimas vēlēšanas (smejas). Un, kā zināms, uz vēlēšanu tuvumu atveras visas čakras arī tiem, kas pirms tam varbūt bija kaut kur nolīduši savā alā. Tāpēc varētu sagaidīt lielāku pretimnākšanu arī dažādiem ģimenes valsts atbalstam paredzētiem priekšlikumiem (smejas).
Kopumā uz šo gadu es raugos cerīgi. Šogad vēlos vēl ieviest trīs lietas: ģimenes pirmsskolas reformu, lai tā stājas spēkā ar nākamā gada 1. septembri, vēlākais ar 2023. gada 1. janvāri. Saskaņā ar to, arī pašām mammām būs iespēja parūpēties par savu bērnu līdz 3 gadu vecumam un saņemt par to tādu pašu atbalstu, kāds pienāktos auklēm. Tātad sakārtot sistēmiski, lai pašvaldībai ir pienākums atbalstīt vecāku viņa brīvajā izvēlē. Arī, ja vecāks izvēlas savam bērnam privāto bērnudārzu. Otra lieta ir mana lielā sāpe, un sāpe tāpēc, ka gadiem man nav izdevies pārliecināt premjeru un finanšu ministru veikt iemaksas mammām pensiju kapitālā par bērna kopšanas atvaļinājuma periodu. Tas ir taisnīguma jautājums. Joprojām mūsu valstī ir situācija, ka sievietei bez bērniem pie vienādas algas būs lielāka pensija nekā sievietei ar bērniem. Šī iemesla dēļ neviens nepieņems lēmumu laist pasaulē vēl kādu bērnu, taču šis ir valsts attieksmes apliecinājuma jautājums. Un trešais – vēlētos panākt, ka tautas ataudzes stratēģiju, ko esam izstrādājuši kopā ar ekspertiem, to skaitā ar jums, “Mammamuntetiem.lv”, varētu drīzumā prezentēt un varētu šo gadu izsludināt par “Jauno ģimeņu gadu”. Veidot precīzi mērķētu jauno ģimeņu atbalsta politiku, kas nākamajos gados tiks ieviesta. Šajā gadā tas varētu vairāk būt attieksmes jautājums – izcelt, parādīt, apliecināt. Ar jaunajām ģimenēm domājot gan tās, kuras laulājas – pat ja tā ir otrā laulība –, gan arī tās, kurās ienāk bērns – pat ja tas ir ceturtais.
Gribētu izziņot šo par jauno ģimeņu gadu un realizēt arī starptautisku forumu. 2018. gads bija Goda ģimeņu gads, veltīts daudzbērnu ģimenēm. Daudzbērnu ģimenes teica, ka beidzot sajutās pamanītas un novērtētas. Tagad vektors būtu virzāms uz jaunajām ģimenēm, sniedzot sajūtu, ka valsts ir parūpējusies par pienācīgu atbalstu un drošības sajūtu. Protams, Goda ģimeņu būtība turpināsies ar palielinātu jaudu.
Viss pārējais ir atkarīgs no vēlēšanu rezultāta. Cerot, ka būs valdības vadītājs, kurš pasaka: jā, ģimenes ir valsts pirmā prioritāte. Mums ir daudz prioritāšu, un šī ir pirmā.
