Imants Lancmanis: “Brīnos, ka uz simtgadi nebija programmas, kas atbrīvotu Latviju no padomju graustiem.” 3
Aizritējis aptuveni gads kopš Rundāles pils saimnieks un dvēsele, par hercogu dēvētais, – Imants Lancmanis – pēc pils atjaunošanas darba beigām nodevis savas pilnvaras jaunajai direktorei un devies pensijā.
Ko bijušais pilskungs šajā gadā darījis, par kultūras mantojuma jautājumiem, mūžībā aizgājušā mecenāta Borisa Tetereva devumu, kā arī citiem jautājumiem Imantu Lancmani plašā intervijā iztaujāja LNT raidījums “900 sekundes”.
“Šis gads pagāja ļoti spraigi un reizē – ļoti komfortabli. Tas bija tā interesanti, ka daži iedomājās, ka Lancmanim nu būs šausmīgās dvēseles mokas, bet, man jāatzīstas, ka nekādu moku nav. Es patiešām baudu šo periodu, bet – ne kā brīvības periodu. Man prātā nav iet makšķerēt vai sauļoties. Es to neprotu, un mani tas neinteresē, bet es varu darīt to, ko es gribu.”
Lancmanis atzīst, ka viņa ikdiena šobrīd tiekot dalīta starp rakstīšanu un gleznošanu.
Īpaši gleznošanu līdz aiziešanai pensijā nācies atstāt otrajā plānā, veltot visu laiku un uzmanību Rundāles pilij, bet tagad pēdējā pusgada laikā tapušas trīs gleznas.
Arī pēc došanās pensijā, Lancmanis ir saistīts ar Rundāles pili kā brīvprātīgais: “Es nejaucos nekādās lietās, ja man nejautā. Es esmu redzējis, cik grūti ir muzeju, īpaši pils direktoriem iziet no statusa, cik bieži viņi grib būt klāt un dot padomus. [..] Man tā nav, man nav vēlēšanās to darīt, jo es redzu, ka viss notiek normāli.”
Imants Lancmanis uzskata – jebkura vieta Kurzemē, Vidzemē, Latgalē var piedāvāt spožu programmu ceļotājiem, ja to dabisko, ekoloģisko, ko cilvēki meklē, papildinātu ar kultūras piedāvājumu: pilīm, muzejiem, vecpilsētām.
Pēc viņa domām, patlaban galvenais, kas traucē, ir naudas trūkums, jo šobrīd “uz daudzām muižām nedrīkst ļaut braukt nevienam ārzemniekam, lai viņi neieraudzītu, kādas murgainas ainas var ieraudzīt”.
“Tās nav pat skaistas drupas, bet pamesti midzeņi, ieauguši krūmos un kokos.
Nav vēlmes attīrīt Latviju; [daudzās vietās] ir silikāta ķieģeļu korpusi un mežonīgi elementi, kas Latviju degradē.
Es brīnos, ka uz simtgadi nebija programmas, kas atbrīvotu Latviju no padomju graustiem,” saka Imants Lancmanis, piebilstot gan, ka arī vecajā Eiropā kultūras mantojuma un mūsdienu arhitektūras neveiksmīgāko paraugu līdzāspastāvēšana nav visur atrisināta.
Vai jums traucē padomju laika industriālais mantojums?
Viņš gan aicina nesalīdzināt mūsdienu celtnes un mākslu ar Leonardo da Vinči un Mikelandželo laikmetu, lai neiegūtu mazvērtības kompleksus: “Manās acis tomēr milzīgs sasniegums ir demokrātiskās sabiedrības un šībrīža civilizācijas attīstība, kāda izveidojusies.
Neesmu gatavs teikt – ak, šīs brīnišķīgās pilis un brīnišķīgās gleznas, kas bija kādreiz, jo tās tomēr bija nesaraujami saistīta ar netaisnības sabiedrību.
[..] Ja man jāizšķiras, netaisnība un spoža māksla vai sociāli atbildīga sabiedrība un mazliet mazāk lielās mākslas, tad labāk pēdējais,” saka mākslas zinātnieks.
Plašo sarunu ar Imantu Lancmani skatieties LNT sižetā.
