Imantam Ramiņam 80. Gandarījums un pārdomas 3
Autors: Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Komponists, diriģents, pedagogs un vijolnieks Imants Ramiņš 2023. gada 18. septembrī svinēja astoņdesmito dzimšanas dienu.
Savulaik viņa mūziku zināja tikai Kanādā un citās trimdas latviešu mītnes zemēs, kopš 90. gadiem – arī Latvijā. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka ar Ramiņu ir tāpat, kā ar viņa skolotāju Tālivaldi Ķeniņu un dažādu paaudžu līdzgaitniekiem (Eduards Šēnfelds, Longīns Apkalns un Jānis Norvilis kā trīs zīmīgi piemēri) – daudzas šo autoru partitūras, it īpaši simfoniskas vai vokālsimfoniskas formas, Latvijā atskaņotas tikai vienreiz vai pat vispār nekad, un šejienes interpretiem priekšā vēl virkne atklājumu. Pirmām kārtām ceru klātienē kādreiz dzirdēt Ramiņa monumentālo “Psalmu simfoniju”, ko komponists 2001. gadā rakstīja Ņujorkas un Maiami atskaņotājiem un publikai, bet vēl jau ir arī “23. psalms”, “100. psalms” un “Gadalaiku kantāte”, ko latviešu klausītāji varētu pievienot savai pieredzei līdzās 2018. gada uzvedumam bērnu operai “Lakstīgala”.
Rīgas Domā 20. oktobrī Airas Birziņas vadītā meiteņu kora “Tiara” balsīs skanēja Imanta Ramiņa pirmais jubilejas koncerts “Spēka dziesmas”, kas sakrita ar pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī. Tad nu 10. novembrī noteikti bija jābrauc uz otru jubilejas programmu Ventspils koncertzālē komponista dzimtajā pilsētā. Pirmajā daļā a cappella kormūzika, otrajā daļā – 104. psalmā balstītais 1988. gada vokāli simfoniskais opuss “Es dziedāšu uz to Kungu”, un pirms tam – vijoļkoncerts.
Līdz ar solistēm Oksanu Nikitjuku un Viktoriju Majori Ramiņa partitūras izdziedāja Māra Sirmā vadītais Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, un gan diriģentam, gan korim komponista mūzika ir labi zināma no iepriekšējiem priekšnesumiem; programmas otrajā daļā uz skatuves kāpa Liepājas simfoniskais orķestris, kam ir teicama reputācija ar Latvijas, tostarp trimdas latviešu autoru darbu daudzskaitlīgiem atskaņojumiem; Ramiņa vijoļkoncerta solopartiju spēlēja Laura Zariņa, kura savulaik interpretējusi Jāņa Kalniņa vijoļkoncertu.
Pirmais brīdinājuma signāls, ka viss tomēr neies tik labi, kā paredzams – atgādinājums par 2014. gadu. Toreiz tika svinīgi paziņots, ka Jāņa Kalniņa opusu Laura Zariņa un diriģents Ainārs Rubiķis pirmatskaņos, un tikai pēc tam klusām piebilda, ka patiesībā pirmatskaņojums noticis jau 1948. gadā ar solistu Jāni Kalēju un pašu komponistu pie Lībekas simfoniskā orķestra diriģenta pults.
Arī šoreiz izziņoja vēsti par pirmatskaņojumu, un tobrīd nodomāju – kādēļ gan ne? Ja reiz Pauls Dambis un Romualds Jermaks strādā vēl tagad, kādēļ gan Imants Ramiņš savos astoņdesmit gados nevarētu būt uzrakstījis jaundarbu? Taču tikai vēlāk parādījās kautrīgs papildinājums – Ramiņa vijoļkoncertu 1997. gadā pirmatskaņojis Roberts Davidoviči un Vankūveras simfoniskais orķestris Serdžu Komisionas vadībā, kam turpmāk sekojuši arī citi. Kādēļ jau pašā sākumā nevar pateikt divus vārdus “pirmatskaņojums Latvijā”, Dievs vien zina. Kādēļ Ramiņa vijoļkoncertu divdesmit piecu gadu laikā nespēja nospēlēt Gidons Krēmers vai kāds cits no Latvijas nācis solists, Dievs vien zina.
Otrais brīdinājuma signāls – vijoļkoncerta lasījuma pirmās taktis, kas atsauca atmiņā Imanta Kalniņa obojas koncertu un Septīto simfoniju Cēsu koncertzālē ar to pašu diriģentu un to pašu orķestri. Soliste pilnībā aizēnota, skaņuraksta slāņi bez kādas diferenciācijas, diriģents izvēlējies konkrēto opusu sev vien zināmu iemeslu dēļ. Par laimi, pēc kāda brīža mūzika aizgāja vēlamajās sliedēs, bet kādēļ vajag tā biedēt klausītāju?
Trešais brīdinājuma signāls – ja iespējams definēt kaut ko tik netveramu kā jūtu ķīmijas trūkums starp kori un koncertzāli, starp diriģenta vadīto priekšnesumu un zāles akustiku, tad tas bija tieši šis gadījums. Valsts akadēmiskais koris “Latvija” skanēja kā kamerkoris, un tas pavisam noteikti nav vēlamais virziens, it īpaši tad, ja diriģenta pārraudzītajām interpretācijām ir problēmas ar frāzējumu, ar precīzu mūzikas artikulāciju.
Tālāk par labo, kur atbilstoši cerībām vislielāko gandarījumu un valdzinājumu sniedza Imanta Ramiņa vijoļkoncerts – izvērsta, prasmīgi būvēta, postromantiska partitūra, kur autors atradis piemērotus mākslinieciskās dramaturģijas parametrus un stilistiskos skatpunktus.
Tā rezultātā šis skaņdarbs saistīja ar piesātinātu un visa cikla vēstījumā būtisku solokadenci (galu galā komponists, pats būdams vijolnieks, zina, ko dara) un ar daudzām kolorītām niansēm vijoles un orķestra grupu saspēlē; tikpat veiksmīgs atradums bija arī soprāna dziedājuma (trāpīgs Viktorijas Majores solo) iekļaušana vijoļkoncerta liriski dramatiskajā stāstā, kas aicināja domāt par tā norisēm mūsdienīgā pilsētas telpā. Tātad – šī mūzika spēj pievērst uzmanību un raisīt asociācijas, un par to liecināja arī iekšēji koncentrētā un izteiksmīgā Lauras Zariņas spēle kā interpretācijas centrālā vērtība.
Opusa “Es dziedāšu uz to Kungu” stils un raksturs atgādināja par Džonu Rateru. Savukārt a cappella darbi – “Ave verum corpus”, “Ubi caritas”, “Ave Maria”, “Alleluia, Amen”, “Stabat mater”, “Jūrai” un apdare “Jau sauļeite” – vēstīja par gara radniecību ar Ēriku Ešenvaldu un Jēkabu Jančevski. Neteiktu, ka šie trīs autori būtu manas kompozicionālās vadzvaigznes, taču vienojošās īpašības te ir arī kora rakstības profesionalitāte, mērķtiecīgs radošās domas izklāsts un emocionālie pretstati, ko Valsts akadēmiskais koris “Latvija” uztvēra un iedzīvināja izjūtu daudzveidībā, nopietnībā un detalizācijā.
Skaidrs, ka Ramiņa kormūziku Latvijā dziedās arī turpmāk. Mazāka skaidrība ir par komponista skaņdarbiem citos žanros, tādēļ nepavisam negribētu, lai viņa vijoļkoncertu atkal aizmirstu uz nezināmu laiku, jo šis opuss katrā ziņā pelnījis arī otro, trešo un ceturto atskaņojumu Ventspils, Liepājas, Rīgas koncertzālēs – lai varētu salīdzināt Lauras Zariņas, Paulas Šūmanes un Kristīnes Balanas interpretācijas, lai varētu dzirdēt vijoļkoncerta tembru, faktūru un harmoniju izgaismojumu simfoniskā orķestra diriģenta vadībā.
