Imantam Kalniņam ir visas iespējas tikt pie lomas nākamajā Kremļa izrādē 0
Tie, kuriem nav mākslinieka talanta, var tikai minēt, kādas iekšējas vētras plosa garadarbu radīšanas laikā. Ļoti bieži pašu mākslinieku dzīvesstāsti ar savu traģismu izrādās romāna, lugas vai skaņdarba vērti. Mākslinieku radītie darbi raisa apbrīnu, bet dzīvesstāsti drīzāk līdzjūtību.
Nereti tas notiek arī brīžos, kad šie cilvēki nokļūst politikā, kur apmaldās, krīt kārdinājumā ar varu vai top izmantoti.
Nu jau gandrīz mēnesi pasaule plaši apspriež gadījumu ar franču aktieri Žerāru Depardjē, kurš aizvainojumā bija paziņojis par atteikšanos no dzimtās Francijas pilsonības. Turklāt sākotnēji to vadīja pat diezgan pragmatiski apsvērumi, jo aktieri neapmierināja savas valsts nodokļu politika un viņš nolēma pārcelties uz netālo Beļģiju, par ko saņēma rājienu no atsevišķām amatpersonām. Bet tad Depardjē aizvainojumu pamanīja Kremlī, un viņam uzreiz tika iedalīta traģikomiska loma labi sagatavotā propagandas izrādē.
Arī vienam no latviešu izcilākajiem komponistiem Imantam Kalniņam ir visas iespējas tikt pie šādas lomas kādā no nākamajiem Kremļa priekšnesumiem. Varbūt ne tik slavenā un pasaules presē plaši izreklamētā, bet vietējā mēroga viencēliena lugā gan. Tam par iemeslu varētu kalpot tas pats aizvainojums un neapmierinātība, kas kā īlens lien ārā no nupat “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicētās vēstules, kurā Kalniņš asi kritizē Eiropas Savienību, bet kā pozitīvu piemēru nosauc Vladimiru Putinu, kurš Krievijā “neļauj savu valsti pārvērst par iebraucamo vietu, par krogu vai spēļu namu”.
I. Kalniņa vēstule ir kā dīvaina zupa, kurā viņš sametis visu, kas bijis pa rokai, – gan vērtīgus uzturlīdzekļus, gan iepuvušus produktus, gan kaitīgas vielas, kas atstāj dīvainu pēcgaršu un jautājumu: – bet uz ko īsti te velk?…
Māksliniekam nepatīk eiro un tas, ka Brisele mums par daudz norāda, kā jādzīvo, bet mūsu politiķi tam neiebilstot. Nepatīk Eiropas “vērtības” (gan netiek precizēts, kuras tieši, jo bez dažām no šīm vērtībām tāda I. Kalniņa vēstule presē vispār nekad nebūtu publicēta). Vispār – pie velna Eiropas Savienību – tāds secinājums rodas, lasot šo pietiekami daiļrunīgo tekstu, un tiktāl nostāja vēl būtu saprotama, pat ja tai nepiekrīt. Bet ko tad vietā?
Un te nu sākas dīvainas atkāpes – attaisnojums nostalģijai pēc padomju laikiem (“…tautas gars uzplauka neredzētā spožumā – tādu kultūras un mākslas uzplaukumu kā pagājušā gadsimta 60. – 90. gados Latvija vēl nebija pieredzējusi. Jūs ironizējat par nostalģiju pēc tiem laikiem. Taču akli ir tie, kas neredz, ka slavenais dzelzs priekškars lielā mērā pasargāja mūsu apziņu no tās kloākas, kas tagad dāsni gāžas pār mums no Rietumiem.”), latviešu patriotisma izsmiešana (“Patriotismu – to nu gan mums nevar pārmest. Tās mantas mums ir gana, brīžiem tik daudz, ka aizmiglojas acis un maz kas ir skaidri saskatāms.”) un jau pieminētā jūsma par Putinu un Lukašenko. Sakiet, ko gribat, bet šī kombinācija nelāgi smird, atceroties, ka Krievijai ir pat īpaša ārpolitikas doktrīna un bagātīgi finansētas programmas ar mērķi atgriezt “aizklīdušās avis” savā aplokā.
Lai I. Kalniņš nebrīnās, ja tuvākajā laikā saņems interviju piedāvājumus no krievu avīzēm un televīzijām, kur viņam laipni izsniegs spaini – nu, lūdzu, te ir iespēja liet ūdeni uz mūsu propagandas dzirnavām, jums labi sanāk, komponista kungs! Un, kā zināms, labas iespējas tikt pie dzīvokļa Mordovijā…
Bet labāk tomēr laikus apstāties, pirms neesi sapratis, ka sēdi tajos pašos ratos, kur 1940. gadā jau atradies cits dižgars – rakstnieks Vilis Lācis.
I. Kalniņš nav kaut kāds malā stāvētājs, kas pēkšņi pamodies un atklājis, kas te notiek. Viņš ilgus gadus bijis Saeimas deputāts, veidojis likumus, balsojis par tiem, tātad aktīvi veidojis to sistēmu, ko tagad pats tik nežēlīgi šausta. Pēdējās Saeimas vēlēšanās viņš piedalījās no Zaļo un zemnieku savienības saraksta, taču netika ievēlēts, vēlētāji viņu izsvītroja. Viņš ir bijis starp tiem, kurus sabiedrība nežēlīgi nosvilpusi no politiskās skatuves, bet nu svilpj pats.
