Nolēma palikt vecvecāku dzimtenē ilgāk. Saruna ar Imantu no “pasaules piecīšiem” 0
ASV dzimusī un augusī Imanta Nīgale ir Latvijā kopš 2011. gada rudens. Pērn viņa ar grupu “Imanta Dimanta un draugi” devās sešu nedēļu koncerttūrē pa ASV latviešu centriem. Imantu izvaicāju par to, kādas priekšrocības jauna cilvēka skatījumā ir dzīvei Latvijā un kam viņa velta spēkus, lai veicinātu pārmaiņas izglītības sistēmā. Pirmo reizi Imantu satiku pirms sešarpus gadiem Kandavā “3×3” saietā, un saietu noteikums ir uzrunāt vienam otru ar tu, tāpēc intervijā ir šī uzrunas forma.
Kā izlēmi pārcelties uz Latviju?
I. Nīgale: Jau kopš vidusskolas laikiem vēlējos apskatīt pasauli un zināju, ka gribēšu padzīvot Latvijā. ASV biju ieguvusi bakalaura grādu franču valodā, mūzikā un Eiropas Savienības studijās. Pēc studijām pastrādāju Francijā, mācot angļu valodu. Pēc tam vēlējos pamēģināt, kā veiksies Latvijā. Mani piesaistīja Latvijas Universitātes maģistrantūras programma – Baltijas jūras reģiona studijas. Divi gadi aizritēja ātri, un nolēmu palikt vecvecāku dzimtenē ilgāk.
Toreiz tas bija viegls lēmums. Tagad, atskatoties un domājot, ko attālums izdarījis manām attiecībām ar draugiem tur un kā tās mainās, un kā veidot attiecības un draudzību šeit, secinu, kas ir palaists vaļā un kas iegūts.
Kas ir zaudēts un kas iegūts?
Bērnības draudzenes ir apprecējušās, viņām piedzimuši pirmie bērni, un neesmu varējusi atļauties vai nav bijis laika aizbraukt, satikt un svinēt viņu priekus kopā. Tas ir sāpīgi. Labi, ka ir internets, varam regulāri sarakstīties un uzturēt informācijas plūsmu.
Bet iegūts ir daudz. Esmu atradusi ļoti interesantu darbu izglītības jomā jaunuzņēmumā “Edurio”, kur varu radoši izpausties. Dziedu un spēlēju mandolīnu folkloras kopā “Laiksne”, un esmu ļoti daudz tur iemācījusies.
Ar ko jaunuzņēmumā nodarbojies?
“Edurio” veido aptaujas skolām un skolu tīkliem – gan Latvijā, gan Anglijā. Noder mana divu gadu skolotājas pieredze – tiku mācījusi angļu valodu Rīgas Lietuviešu vidusskolā. Tā kā bija pieejams dažādu fondu finansējums, divus gadus “Edurio” pakalpojumus klienti varēja izmantot bez maksas. Latvijā visciešāk sadarbojamies ar pašvaldībām, izdomājam, kāda informācija tām nepieciešama, ko vēlētos uzzināt par cilvēkiem, kas iesaistās skolas vidē.
Dodam iespēju iegūt atgriezenisko saiti no skolēniem, analizēt, kā viņi jūtas mācību stundās, ko novērojuši par skolā notiekošajiem procesiem.
Piemēram, vai mācību temps ir labs vai varbūt par lēnu vai ātru. Ja puse saka, ka pārāk lēns, bet otra puse, ka pārāk ātrs, mēs iesakām, ko skola var darīt ar šo informāciju. Aptaujājam arī skolotājus par profesionālo attīstību, par to, kā viņi sadarbojas cits ar citu.
Tas pašlaik ir ļoti aktuāli, jo “Skola 2030” virza uz kompetencēs balstīto izglītību. Skolotājiem tas ir liels izaicinājums. Varam palīdzēt ar aptaujām, kā skolotāji jūtas pārmaiņu laikā. Tās dod izpratni, kā pedagogi jūtas, un var sākt vajadzīgas sarunas, kas vēl nav notikušas.
Pieņemu, ka sastopat pieredzējušus skolotājus, kuri raugās ar aizdomām uz jūsu aptaujām, jo tāpat darba pietiek!
Tā notiek. Tāpēc manā ziņā ir ne tikai aptauju saturs, bet arī veidoju atbalsta materiālus un vadu seminārus. Stāstu, ka būtiski ir analizēt aptauju rezultātus un nebaidīties no sliktiem rezultātiem, un padomāt, kā darbu var izdarīt citādi vai labāk. Arī skolas vadība var izvērtēt: “kā veicas mums kā kolektīvam”, vai kā vecāki vērtē procesus, skolas notikumus, tāpat – ko der izmēģināt jaunu.
Pašreiz pētu publikācijas par skolēnu uzvedību, jo rakstām jaunu aptauju. Autori uzsver, ka jāveido pozitīva vide un jāpalīdz bērniem iemācīties pareizos ieradumus un sociālo uzvedību. Jo skola ir ne tikai vieta, kur nododam zināšanas, bet mācāmies būt labi līdzdalībnieki sabiedrībā vispār. Ja tikai soda, pārmet – “tu neizdarīji, ko lūdzu!”, tad veido cilvēku, kas sabiedrībā ir kā aita, kas seko baram.
Jāmāca tā, lai bērns nevis automātiski paklausa, bet izprot, kāpēc jānoliek telefons malā un kāpēc jārunā ar klasesbiedriem mīļi, pieklājīgi.
Atskatoties uz saviem skolotājas gadiem, es domāju – o, ko es vēl būtu varējusi izdarīt, ja toreiz man būtu tagadējās zināšanas.
Interesanti salīdzināt, kas notiek izglītības sistēmā Latvijā un Anglijā. Visur izglītība ir joma, kas sabiedrībai rūp. Arī Anglijas skolām rakstām aptaujas par vecāku lielāku iesaisti skolas dzīvē, kā vecākus piedabūt izturēties kā partneriem izglītības procesā.
Vai Latvijā sadarbojies arī ar mazākumtautību skolām?
Rīgas skolu vidū bijušas arī mazākumtautību skolas. Es nerunāju krieviski, tā ka man ir sarežģītāk komunicēt ar šiem klientiem. Bet cenšamies nodrošināt, lai visi var izmantot mūsu aptaujas.
Pagājušogad mūzikas grupā “Imanta Dimanta un draugi” devies simtgades tūrē pa ASV.
Es vienmēr esmu nodarbojusies ar mūziku un sapņojusi par mūziķes dzīvi. Tagad esmu to izdarījusi – koncertējusi vairāk nekā mēnesi pēc kārtas! Mūs uzaicināja Amerikas Latviešu apvienības (ALA) kultūras nozares vadītāja Līga Ejupe, piekritām kā interesantam izaicinājumam sešu nedēļu garumā. Grupā esam pieci. Es uzaugu Amerikā, mans vīrs Krišjānis piedzima Vācijā, bet viņa vecāki ir dzimuši ASV, pārējie trīs jaunieši ir dzimuši Latvijā. Katrīna Dimanta man ir bijusi līdzi Amerikā vasaras nometnēs, tā ka ir iepazinusi ārzemju latviešu vidi.
Mums ir gan tautasdziesmu apdares, gan oriģinālgabali. Visi ir dainu teksti. Bija prieks redzēt Amerikas latviešu sabiedrības lielo atsaucību. Daudzviet mums teica, ka apmeklētāju vidū ir tautieši, kas šajos latviešu centros nebija parādījušies gadus desmit.
Muzicējām arī tādās vietās, kur nav latviešu centru, piemēram, Teksasas štata pilsētā Hjūstonā. Koncertējām krodziņā, kur mūs klausījās gan latvieši, gan arī amerikāņi. Tūres pirmais mērķis bija ieskandināt simtgadi Amerikā, otrais – parādīt citiem, ka ir valsts Latvija, kura svin jubileju.
Braucāt busiņā gluži kā savulaik “Čikāgas piecīši”…
Vienā žurnālā bijām nosaukti par “pasaules piecīšiem”.
Savulaik ASV dziesminieks Ilmārs Dzenis stāstīja, ka sapratis – ar mūziku vien maizi nenopelnīs, tāpēc izmācījies par būvinženieri un dziedāšanu izkopis kā vaļasprieku.
Jums ir tāpat?
Dažam grupas biedram tas ir maizes darbs, citam hobijs. Man ir vajadzīgs līdzsvars starp darbu un muzicēšanu. Patīk, ka Latvijā ir iespējas spēlēt, un arī darbs ir tāds, kurā radoši attīstīties.
Par ārzemju latviešu un šejieniešu attiecībām Baiba Rubesa 2000. gadā teica: “Domai un vārdam dažāda dzīves pieredze dod dažādu kulturālo saturu.” Viņa sprieda, ka atmodas laikā visiem palīdzēja mīlestība pret Latviju, bet “pēc tam trimdas un Latvijas latviešu medusmēnesis izplēnēja”. Tagad, manuprāt, plaisa starp diasporu un šejieniešiem ir samazinājusies.
Ārzemju latviešu sabiedrībā joprojām ir savas tradīcijas un izpratne par Latviju. Bērnībā tiku dzirdējusi daudz stāstu no manu vecvecāku paaudzes par sapņu pasauli, kāda bija Latvija trīsdesmitajos gados. Šo stāstu atskaņas tur ir joprojām.
Kad ierados Latvijā, bija jāsaprot, kas ir sapņi un kāda ir realitāte.
Tagad Amerikas Latviešu apvienība ar prakses projektu aicina vasarās ārzemju latviešu jauniešus braukt uz Latviju pastrādāt. Lieliski! Tāpat “2×2” nometnes, “3×3” saieti ļauj šīm abām pasaulēm sanākt kopā neitrālā vidē, iepazīties, sadraudzēties, justies labi. Ir brīnišķīgi, ka ministrijas atbalsta ārzemju latviešu skoliņas, kuras saņem skaistas jaunas grāmatas. Ir iespēja parādīt jauniešiem, ka Latvija ir īsta, dzīva, moderna pasaule, uz kuru var braukt.
Savulaik piedalījos ALA projektā “Sveika, Latvija!”. Atceros, kā apskatīju Jaunsudrabiņa māju un Blaumaņa “Brakos” noskaitīju “Tālavas taurētāju”.
Par to, cik varētu nopelnīt, dzīvojot Amerikā, tu nedomā?
Par to var vienmēr domāt, bet nav vērts! Dzīvesveids te ir ļoti labs. Cilvēkam ļauts arī atpūsties. Plānojot nākotni, man ir svarīgi, ka šeit ir atbalsts māmiņām – apmaksāts garais atvaļinājums pēc bērna piedzimšanas. Tāda ASV nav; tur knapi var dabūt mēnesi atvaļinājuma, varbūt kādā darbavietā drusku vairāk. Latvija var ļoti lepoties, ka atbalsta ģimeni posmā, kad bērnam ļoti vajag blakus vecākus.
Vai sajuti atšķirību, ka ASV latvieši ir kopiena, šeit – tauta?
Jā, Amerikā būt latvietim ir hobijs, ar ko aizpildīt brīvo laiku vasarā un nedēļas nogalē. Šeit esi plūsmā un piedalies.
Savu maģistra darbu rakstīji par kolektīvo atmiņu. Kādi bija secinājumi?
Man bija jāsalīdzina, kā kolektīvā atmiņa par izglītību ir attīstījusies Somijā un kā tā attīstās Latvijā. Pētīju, kā sabiedrība ar rīcību veido izpratni par izglītības lomu. Somija pēc Otrā pasaules kara ļoti strauji izvirzīja izglītību par prioritāti. Tagad daudzi pasaulē zina, ka Somijā ir ļoti laba izglītības sistēma. Pašu kolektīvajā atmiņā vairs nav uzsvara uz to, ka izglītība ir prioritāte, bet galvenais, ka tauta var ar to lepoties. Bet cits jautājums: ja sasniegta tik augsta kvalitāte, vai viegli ir turpināt attīstīties?
Latvijā tas cikls ir aizkavējies. Šeit to, kādu izglītību vēlamies, sāka izvērtēt tikai pēc neatkarības atgūšanas. Ir bijuši vairāki izglītības reformu mēģinājumi. Kompetenču projekts ir nākamais vilnis. Latvijā vecāka gadagājuma pedagogu vidū izpratnē par izglītību joprojām jūtama bijušās PSRS ietekme; ir frontālā zināšanu nodošanas stratēģija, ka galvenais ir skolotājam klases priekšā izklāstīt vielu.
Vai Latvijā vairāk centies uzzināt par Latvijas vēsturi, nekā dzīvojot ASV? Piemēram, par barikāžu dienām, par citiem vēsturiskiem notikumiem?
Atcerēties, cienīt un pieminēt pagātni ir ļoti svarīgi. Esmu par to, lai mēs vienlaikus domātu, kur esam šobrīd, kur esam nonākuši kā sabiedrība un ko vēlamies turpmāk izdarīt.
Kādu Latviju nākotnē tu vēlētos redzēt?
Tādu, kas novērtē savas priekšrocības un labās lietas. Esam bagāta tauta – ar mūsu dziesmām un Dziesmu svētkiem, valodu. Vēlos, lai Latvija turpina attīstīties un kļūst par modernu, atvērtu valsti, kas pieņem arī dažādību. Man Amerikā skolā iemācīja, ka valsts ir spēcīga savā dažādībā.
Svarīgi, lai ne tikai mēģinām caur pagātnes traumas bailēm aizstāvēt sevi, bet arī padomājam, ka Latvija ir plašāka nekā tikai mūsu valsts robežās – mums ir aktīva un darbīga diaspora. Latvieši ir dažādās vietās, un arī tā varam just savu spēku. Varam baudīt un svinēt to, ka Kristaps Porziņģis teicami spēlē basketbolu, un priecāties, ka mums ir izcili mūziķi, diriģenti. Vēlu, lai atbalstām cits citu un kopā svinam mūsu uzvaras.
