Ilzes Avotiņas spožās gaismas zīmes 0
Māksliniece Ilze Avotiņa ar krāsu burves smalko vēzienu gleznās pulcina tuvu un tālu zemju mītiskos tēlus, maģiskas zīmes, tomēr, pavisam negaidot, eksotiskajā varavīksnes krāsu salikumā uztaustīta piederības sajūta latviešu tautai, saknēm. Pie tām māksliniece atgriežas savā jubilejas izstrādē „Sapņu ķērājs”, kas no 26. septembra aplūkojama galerijā „Daugava”.
Ja cilvēka mūžu varētu ietvert pulksteņa rādītāja stundas ceļā pa ciparnīcu, Ilze Avotiņa teic – viņa būtu mazliet tālāk par pusceļu. „Tagad eju atpakaļ, uz augšu. Sev uzdodu jautājumu, kādēļ tagad tik ļoti jādomā par saviem senčiem, vecmammu, vecvecmammu, tēvu un māti? Pēc pulksteņa shēmas atbilde nav tālu jāmeklē – cilvēks piedzimst, viņš ir bērnībā, klāt pie vecākiem. Tad viņš aiziet prom. Tagad ir periods, kad atkal tuvojos sākumam, sajūtu to. Izstāde veltīta vispirms manai ģimenei, kurā meklējama mana identitāte, ģimenei, kas ir pamatā arī mūsu, latviešu, tautai.”
Izstādes stāsts gan sācies, noskatoties amerikāņu režisora Ričarda Atenboro 1999. gada filmu „Pelēkās pūces”. Tur aci un prātus piesaistījusi Ziemeļamerikas tautu etnogrāfiskā zīme – sapņu ķērājs. Tas, līdzīgi kā daudzas latvju rakstu zīmes, aizsargājot cilvēkus no ļauna, vairojot cilvēkos labo, cilvēcisko, mīlestību. „Pasaulē ir kodi, zīmes, kas mūs visus vieno. Tās ir valoda, kurā varam saprasties visā pasaulē. Manuprāt, šīm zīmēm ir liela nozīme, kļūstot vecākai to sajūtu arvien vairāk.”
Latvju rakstu sastopami jau mākslinieces vecmāmiņas – igaunietes Ellas Kārkliņas Petss izšuvumos – viņai un vecvecmāmiņai Maijai Petss veltīta arī gaidāmā izstāde.
„Ella savā dzīvē tamborēja “kilometriem”, aizkarus, galdautus, mežģīnes spilvendrānām izšuva mazmeitām kleitiņas, arī ainavas krustdūrienā, ieadīja rakstus cimdos, zeķēs un jakās. Esmu uzaugusi šajos rakstos, neapzinoties uzņēmusi to informāciju. Pēdējos gados tās pamazām eju šajās zīmēs iekšā, esmu pasākusi iezīmēt savās gleznās,” stāsta gleznotāja.
Gaidāmajā izstādēs darbos šoreiz priekšplānā Saules zīme. Izstādē māksliniece iedzīvinājusi pārdomas par cilvēka mūža ritumu, par piederību savai tautai, par latviešu tautas tradīciju pārmantojamību no paaudzes paaudzē, par cilvēka uzdevumu šajā Saulē. Gleznas „Maijas saule” motīvi smelti Parīzē, Klinī muzejā, kur skatāms Luāras ielejas gobelēnu cikls „Jaunava un vienradzis”. Glezna veltīta vecvecmāmiņai, audējai Maijai Petss. Te māksliniece vienā simbolu tīklā līdzās jaunavai un auglības simbolam, vienradzim, „saaudusi” gan Igaunijas un Latvijas karoga krāsas, gan Austras koka zīmi, Māras līkloci, Laimas „slotiņu” un latvisko rakstu pamatelementus.
Un, protams, Ilzes Avotiņas pazīstamais rokraksts – luminiscējošās krāsās smalki gleznoti tēli un laukumi. Tie liecina – ne jau smilšu palsajā, sūnu zaļajā, laukakmens pelēkajā vai zemes brūnajā vien ir izsakāma latviskuma sajūta – māksliniece iebilst, tā esot padomju laika klišeja.
Trīs rozā, violetais, salātu zaļais vai zeltainais – skanīgos toņos gaidāmās izstādes darbos izgaismojas pašas mākslinieces saknes. Ellas Petss vaibstus ieguvis viens no izstādes centrālajiem darbiem – „Eņģelis Ella”. Te Viduslaiku meistara Van der Veidena iedvesmots, sakrālās glezniecības manierē radītais portrets saplūdis gan ar simbolisku (Māras krusts, kamoliņa aplis), gan dziļi personisku vēstījumu. Koši rozā klātbūtni netieši skaidro pirms septiņiem gadiem tēva māsīcas Kaijas Petss dāvātais, no igauņu tautiskas segas šūdināts spilventiņš.
„Mani pārsteidza luminiscējošais tonis šajā segās. Pati sev vienmēr esmu uzdevusi jautājumu – no kurienes man šīs krāsas? Iespējams, tās nāk no igauņu puses, bet, nenoliedzami, arī latviešiem segās krāsas ir ļoti krāšņas.
Ģimenē esmu audzināta kā latviete nevis igauniete, tā laikam vēlējās mans vecaistēvs Ādolfs Kārkliņš. Tomēr igaunisku, „mazliet dīvainu” fonu esmu izjutusi vienmēr. Tas ir patīkams un vieš sajūtu, ka manī ir kaut kas vairāk,” smaida māksliniece.
Savdabīgu ģenealoģiju, pēctecību, Ilze Avotiņa ievēro arī iekārtojot savas izstādes. Tajās allaž atrodam pa kādai atsaucei uz pašas mākslinieces radošo vēsturi. Arī šoreiz stāstā „ierakstījušies” pirms 8 gadiem gleznoti ziedi – radusies sajūta, ka tie gleznoti tieši vecmāmiņas portretam. Tur, Salacgrīvā pie vecmāmiņas pavadītas 15 bērnības vasaras, tieši tur „uzsūkta” Ziemeļvidzemes lauku ainavas bagātība, dabas mikropasaules tuvplāns. Vecmāmiņai nestās, uz smildziņas savērās zemenes, ganu gaitas, lielie akmeņi, kas bērna iztēlē kļūst par kuģiem un zāle, kas pārvēršas jūrā. Salacgrīvas jūrmalas motīvs rodams trīsdaļīgā lielformāta darbā “Sapņu ķērājs”. „Tajā ir manas atmiņas – saule, osta, ģimene, Salacgrīvas baznīca”.
Ilze stāsta, viņas gleznas izvēlas cilvēki, kas pasauli sajūt līdzīgi. „Cilvēkiem vajadzīga gaisma. Manas krāsa ļauj vieglāk attēlot saules gaismu. „Krāsainas” ir arī abas manas meitas (mākslinieces Kristīne Luīze Avotiņa un Katrīna Avotiņa, aut. ). Tas ir Maijas un Ellas nopelns. Mēs viena paaudze otrai nododam šo gaismu.” Ilzes Avotiņas ģimenes mākslinieciskās dzirksts liecības vairāku paaudžu fotogrāfijās un mākslas darbos drīzumā varēs aplūkot apjomīgā katalogā „Ģimenes zelts”, kas veltīts Ilzes Avotiņas tēvam, māksliniekam Harijam Kārkliņam, kurš šogad svinētu 85. dzimšanas dienu. H. Kārkliņa piemiņas izstādi atklās 22. oktobrī, galerijā „Istaba”, bet katalogs, kurā apkopoti vairāk nekā 300 viņa darbi un piemiņas izstādes plašāka versija līdz ar Avotiņu ģimenes mākslinieču darbiem skatāma no 29. oktobra tirdzniecības centrā “Galerija Rīga”, septītajā stāvā.
