Ilze Valce: Jauno cilvēku trūkums tieši atspoguļojas koru kustībā 0
Cik skanīga divpadsmit tūkstošu lielajā kopkorī būs Liepājas novada – deviņpadsmit koru un gandrīz tūkstoš – precīzāk, būs ap 700 dziedātāju – balss? Tas lielā mērā atkarīgs no profesores Liepājas Universitātē, vairākkārtējas Baltijas valstu dziesmu svētku “Gaudeamus” virsdiriģentes Ilzes Valces, kurai kopš 2009. gada uzticēts Liepājas koru apriņķis.
Ilze Valce ir mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģente Liepājas Universitātes sieviešu korim “Atbalss” un Liepājas pilsētas domes Tautas mākslas un kultūras centra jauniešu korim “Intis”. Šovasar Mežaparka Lielajā estrādē Dziesmu svētku vainagojumā no-slēguma koncertā Ilze Valce pirmoreiz kāps virsdiriģenta tribīnē.
– Kāda jūsu kā virsdiriģentes skatījumā ir Liepājas puse?
– Bijušā Liepājas rajona teritorija ir viena no lielākajām Latvijā, bet vienlaikus viena no vismazāk apdzīvotajām. Tā tomēr ir Latvijas mala – leišmale. Tomēr lielākajos novadu centros – Aizputē, Vaiņodē, Grobiņā, Durbē – ir izdevies saglabāt vai pat atjaunot labu koru darbību. Kādreiz manā bērnībā, jaunībā padomju valsts politika bija piepildīt laukus obligātā kārtā. Tā, piemēram, laikā, kad absolvēju Konservatoriju pie profesora Daumanta Gaiļa, mums bija nepieciešams tā saucamais nosūtījums jeb pieprasījums no darba vietas. Profesors mani aizveda uz Rīgas 1. ģimnāziju, kur bija vakance diriģenta amatam. “Pieprasījumu” dabūju, bet, lai varētu strādāt Rīgā, bija vajadzīgs Rīgas “pieraksts”. Taču es, “lauku bērns”, neesmu tāds cilvēks, kurš par katru cenu spiestos, censtos ko pirkt, pārdot, ieprecēties galvaspilsētā.
– Vai tagad nožēlojat, ka tikāt norīkota uz Liepāju?
– Tas nozīmēja citas perspektīvas, bet to jau novērtē tikai ar gadiem. Mūsu paaudzes likteni ietekmēja to laiku likumi.
– Kāds bija sākums?
– Rajona virsdiriģents Egils Ķepītis viendien ierunājās – zini, vajag aizbraukt apskatīties, kas tur Gaviezē par kori. Abi ieradāmies, viņš nostāda mani dziedātāju priekšā un, iepriekš ne ar vārdu nepabrīdinājis, nosaka – te būs jaunā diriģente.
Kad 2009. gadā, sākoties krīzei, Jēkabs Ozoliņš aizgāja pensijā, tika īstenota novadu reforma, likvidējās centralizētās kultūras nodaļas, manā rīcībā bija vien personīgais tālrunis, personīgais dators, automašīna un kājas. Tagad kultūras dzīve ir sakopta, priecājos par novadu kultūras ļaužu radošumu.
Tāpēc man gribētos ieteikt politiķu ķildu, intrigu, pārpratumu, amatpersonu komandējumu apspriešanas vietā vairāk uzmanības sabiedrībā veltīt ne tikai aizbraukušajiem, bet Latvijā izdzīvojušajiem cilvēkiem. Un nevis tiem, kuri negrib strādāt vai vēlas dzīvot tikai no pabalstiem jeb jau iemācījušies no tiem iztikt, bet runāt par daudziem tūkstošiem darītāju, Latvijas labāko iedzīvotāju daļu.
Kā viņi iemācījās izdzīvot? Par to pašu naudu vai bez tās nācās strādāt desmit reižu vairāk…
– Bet diriģentam taču nav desmit reižu vairāk koru.
– Būšu godīga. Šos trīs krīzes gadus man un maniem bērniem palīdzēja pārlaist mamma, pensionāre ar lauku saimniecību, kura, tāpat kā daudzi citi vecāki, atvasēm gatavi atdot pēdējo.
– Cik skanīga Dziesmu svētkos šovasar būs Liepājas balss?
– Tā kā tieši krīzes laikā Liepājas apkaimē savu darbību no jauna ir atsākuši vairāki kori, piemēram, Pāvilostas sieviešu koris, Aizputes un Vaiņodes jauktie kori un lielajam kopkorim gatavojas pievienoties trīs vidusskolu kolektīvi, domāju, ka mūsu balsis būs pietiekami skanīgas. Vēsturiski gan izveidojusies situācija, ka otrpus Daugavas kora muzicēšanas kultūra kopta aktīvāk jau kopš Cimzes semināra laikiem un vēl senāk, bet šaipus Daugavai vairāk attīstījusies instrumentālās muzicēšanas tradīcija. Atsevišķiem reģioniem, lielajām pilsētām, tai skaitā Liepājai, pašlaik liela problēma ir lielais pensionēto iedzīvotāju īpatsvars, kas saistīts arī ar pienākumu novirzīt lielu daļu budžeta sociālajām vajadzībām un attiecīgi samazina iespējas citās jomās.
Jauno cilvēku trūkums tieši atspoguļojas koru kustībā. Pirms diviem gadiem diriģentu sanāksmei biju sagatavojusi pētījumu pēc valsts statistikas datiem par demogrāfijas situācijas ietekmi uz Dziesmu svētku procesu – jaunā paaudze pašlaik visvairāk dzīvo tādās pilsētās kā, piemēram, Talsi, Saldus, Jelgava, 100 km rādiusā ap Rīgu.
Šī īpatnība atspoguļojas arī tradicionālo koru skašu rezultātos. Interesanti, ka arī pilsētu ražotnes un attiecīgi nodarbināto cilvēku profesionālā ievirze nosaka muzikālās gaumes īpatnības. Kāpēc Liepājā cieņā smagais roks? Pilsētā no padomju laikiem lielos apmēros attīstīta rūpniecība, tai skaitā smagā metalurģija. Mūzikas psihologi sen izpētījuši – tehniskiem cilvēkiem patīk ziņģe, šlāgeri, roks, humanitāri izglītotajiem vairāk pie sirds tautasdziesma, akadēmiskā mūzika.
– Kā vērtējat repertuāru, cik tas pieejams, sarežģīts?
– Salīdzinājumā ar 2008. gadu šā gada Dziesmu svētku repertuārs ir vieglāks. Mans viedoklis ir, ka profesionālam diriģentam jāvar sagatavot arī simfoniju. Taču, ja konkrētā kora diriģenta pamatizglītība ir mūzikas skolotājs, tad atsevišķi skaņdarbi ar izvērstu daudzbalsību, sarežģītu harmoniju vai ritma zīmējumu, kā, piemēram, Ārija Šķepasta latviešu tautas dziesmas apdarē “Līgo”, var sagādāt zināmas grūtības. Un, būsim godīgi, nelielus korīšus Latvijas lauku nostūros bieži vien vada tieši ārkārtīgi noslogotie mūzikas skolotāji. Bet nevienam diriģentam nav pilnas slodzes, bet no tām trešdaļslodzēm un ceturtdaļslodzēm iztikt neiespējami.
Esmu ievērojusi vēl kādu nelāgu tendenci – sākot ar 90. gadiem, kad dziedāšana vidusskolās kļuva par izvēles priekšmetu un kopumā samazinājās koru skaits vispārizglītojošās skolās, vidusskolu absolventi, tai skaitā topošie pedagogi, kuriem augstskolā pārbaudu balsis, lielākoties nespēj tautasdziesmai nodziedāt vairāk par pirmo pantiņu un kopumā uzrāda vājas dziedāšanas iemaņas.
Tas liek apstāties un padomāt ne tikai par nozares attīstību, bet ir arī kā indikators latviešu kultūras pastāvēšanas problēmai.
– Kāda ir sajūta, pirmoreiz nonākot Dziesmu svētku virsdiriģentes godā?
– Priecājos. Nezinu visus izvirzīšanas smalkumus, taču šogad diriģenti izpildīja anketas, arī es – ieteicu savu Konservatorijas pasniedzēju Juri Kļaviņu un citus kolēģus. 1993. gada virsdiriģentu vēlēšanās paliku pirmā vai otrā aiz svītras. Taču jau toreiz saņēmu Ausmas Derkēvicas svētību. Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Īstajā laikā. Kā liktenis piepildās un zvaigznes iegrozās. Tā sanācis, ka visi mani bērni dzimuši Dziesmu svētku laikā – 2001. gada Rīgas astoņsimtgadē, nākamais 2003., jaunākā, Elīziņa, pasaulē ieradās mēnesi pēc 2008. gada Dziesmu svētkiem.
Mums Latvijā ir ļoti daudz diriģentu, kuri būtu pelnījuši kāpt virsdiriģenta tribīnē. Liepājas mūzikas vidusskolā bija skolotāja Skaidrīte Kuplā. Vienmēr esmu vēlējusies, lai viņa būtu Dziesmu svētku virsdiriģente. Lieliska, fantastiska mūziķe, tāpat kā Jēkabs Ozoliņš, savulaik Leonīda Vīgnera kora dziedātāja. Biju padsmitniece un mācījos mūzikas skolā, kad Ausma Derkēvica ar Valsts kori brauca sniegt koncertus Liepājā, un man ārkārtīgi patika viņas interpretācijas. Kopš tā laika manī ir viena pārliecība – var strīdēties, kura kora skaņa vokāli labāka, perfektāka, kāds ir amatieru profesionālisms… Taču vienmēr vajag paturēt prātā, ka mēs strādājam ar cilvēkiem, kuri korī dzied savā brīvajā laikā un kuriem dziedāšana nav maizes darbs.
Tāpēc mani vairāk uzrunā ne tik daudz dziedājuma perfektums, skaņas atbilstība etalonam – tas lielā mērā ir tieši proporcionāli atkarīgs no dziedātāju inteliģences, izglītības, tai skaitā mūzikas izglītības pakāpes –, bet interpretācija. Tā atklāj visbūtiskāko – diriģentam ir vai nav ko teikt.
– Kāds būs vēstījums, ko šovasar Dziesmu svētku noslēguma koncertā, kāpjot virsdiriģenta tribīnē, vēlēsieties pateikt klausītājiem ar jums uzticēto latviešu tautas dziesmu Jura Vaivoda apdarē “Caur sidraba birzi gāju”?
– Kad biju maziņa, mamma dziedāja – caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu. Domāju, ka dziesmai ir tikai divi pantiņi… Nu biju pārsteigta, atklājot dziesmu no jauna. Dziesmā liela gudrība. Par asarām, par paladziņu, par ābeli, pie kuras pieglaužos kā pie savas māmulītes. Mana vecmāmuļa nomira dzemdībās ar tikko pasaulē nākušo puisīti, kad manai mammai bija septiņi gadi. Šī dziesma ir arī par manu mammu. Dziesmā ietverta mūsu tautas dzīvesziņa – gan tikums, gan noslēpums, kur smeļamies spēku. Nav tā, ka jau šajā brīdī varu pateikt, kā skaņdarbs izskanēs, kad kāpšu Dziesmu svētku estrādē. Mēģinājumi un koncerti cits no cita ļoti atšķiras. Nav divu vienādu izpildījumu. Arī tad, kad savā fantāzijā desmit reižu esi izdomājis skaņdarba interpretāciju, koncertā var dzimt jauna atklāsme. Tieši šo brīžu dēļ daudzi mūziķi visu mūžu paliek profesijā. Mēdz būt arī otrādi: vari būt izdarījis visu, bet brīnums nenotiek. Tas, vai “brīnumi” dzims, ir atkarīgs no mums visiem kopā. Ja tas notiek, šo mirkļu dēļ arī vērts dzīvot. Atceros, kā mēs ar kori “Juventus” cīnījāmies 1985. gada skatē ar E. Dārziņa “Lauztajām priedēm” Daumanta Gaiļa vadībā. Un, kad svētki jau bija izskanējuši, visi dalībnieki aizgājuši, publika pametusi Mežaparku, mēs vieni paši, juventieši, tukšajā estrādē sēdējām un dziedājām tautas dziesmas vēl un vēl… 2011. gadā Viļņā Baltijas valstu studentu dziesmu svētkos piedzīvoju līdzīgu mirkli. Mēs, liepājnieki, palikām Viļņā pēdējie, stāvējām zem tilta upes krastā, ar “Atbalsīm”, “Inti” un “Bangas” dejotājiem dziedājām Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesmu”… Tādi mirkļi dzīvē ko nozīmē.
Radošā biogrāfija Ilze Valce No 2007. g. – profesore Liepājas Universitātē; 2001. – 2007. g. asociētā profesore Liepājas Pedagoģijas akadēmijā; No 2009. g. – Liepājas pilsētas un astoņu novadu koru virsdiriģente; Baltijas valstu studentu dziesmu svētku “Gaudeamus” virsdiriģente Ogrē, Tartu, Viļņā un Rīgā. 2008. g. – Liepājas Sarkanā kora diriģente TV3 šovā “Koru kari – 1” – izcīnīta 3. vieta un naudas līdzekļi 10 000 eiro apmērā Liepājas Reģionālās slimnīcas bērnu nodaļai; vokālā pedagoģe izrādēm: J. Lūsēns, P. Brūvers opera melodrāma “Agrā rūsa”. |
