“Ilze, tu biji viss kaut kas, tikai ne Džuljeta!” 0
Sākam jaunu rakstu sēriju “Mana dzīve”. Tajā veldzēsimies nevis jaunu piecminūšu zvaigžņu mirdzā, bet patiešām vērtīgu personību stāstījumā par savu dzīvi un darbu, par kuru vērtību nav nekādu šaubu. Jo to pārbaudījis gan laiks, gan cilvēki. Vārdu sakot, baudīsim nevis šampanieša šļakatas, bet kārtīgu, vecu konjaku ar spēku, stiprumu un noturīgu garšu. Šos rakstus publicēsim turpinājumā – divos žurnāla numuros.
– Vai, nē, es taču visiem visu jau esmu izstāstījusi! – iesaucās Dailes teātra aktrise IZE VAZDIKA, aicināta startēt mūsu jaunajā rakstu sērijā. Tā jau ir – gan TV seriāla “Ugunsgrēks” Mildas lomas sakarā, gan nesenās jubilejas reizē, gan topošajai grāmatai, ko par aktrisi raksta Inga Jēruma, viņa ir jau daudz stāstījusi. Bet ko lai dara, ja Ilzei Vazdikai kā retam aktierim tieši mūža otrajā pusē iegadās spilgtākās lomas, popularitāte un tautas mīlestība!? – Jā, tas ir ļoti dīvaini, ļoti dīvaini, es nezinu – kāpēc… – piebilst aktrise. Un aiz cieņas pret “Latvijas Avīzes” un “Mājas Viesis” lasītājiem piekrīt gan. Turklāt sarunājam tā, ka viņa vairāk stāstīs par nozīmīgiem cilvēkiem savā dzīvē. Apmēram tā – es un skolotāji, es un skatuves partneri utt. Ilze Vazdika gan brīdina, ka viņas dabā nav kādu izcelt vai dievināt, viņai nav nedz elku, nedz pielūgsmes objektu. Interesanti!
Es un lomas. “Tā ir iznācis, un viss!”
Es sevi pavisam mierīgi uzskatu par raksturlomu tēlotāju. Kurš to savulaik ievēroja? Nē, manā jaunībā neviens to neievēroja. Es taču biju tieviņa! Biju jauna, tāda pussmuka, es jau skaista nekad neesmu bijusi. Spēlēju Zani “Pūt, vējiņos”, Solveigu “Pērā Gintā”… Ko gan es sākumā varēju nospēlēt? Tikai sevi. Tu jau vari sākt spēlēt tikai tad, kad tev ir dzīves pieredze. Tā tas viss aizgāja. Esmu pateicīga liktenim, ka netiku izmesta no teātra. Kad ar savu šodienas pieredzi atskatos – es taču pirmos desmit gadus tikai plāju tās lomas, nesapratu, ko daru. Un tad pēc trīsdesmit gadiem sāku apvelties. Nu, tā bija. Sevišķi nesekoju ēšanai un figūrai, man bija pilnīgi vienalga. Kad kļuvu tāda mollīga, tad arī nonācu līdz raksturlomām, kas man izdevās spoži. Tā es to savu vietu, kā saka, paņēmu. Pēc četrdesmit gadiem man bija Trīnes loma “Trīnes grēkos” (1989) un Edītes loma izrādē “Sievietes, sievietes” (1986). “Sievietēs” es biju tā dzemdētāja – tas jau arī bija figūras dēļ, es to apzinājos, un tas mani nesatrauca. Mani vēl tagad nesatrauc, nu, kā ir, tā ir. Ne jau apzināti tas notika, es jau netiecos, lai būtu resna. Un, cik tas dīvaini, – nav mums tādu figūru aktrišu. Vienīgi Dzintra Klētniece arī varēja soļot vareni, ļoti laba aktrise, es nezinu, kāpēc viņa ir atteikusies no spēlēšanas. Tā tas ir iznācis ar manām raksturlomām. Un tās man padodas. Tādu vājprātu spēlēt, tādus pārdzīvojumus – nē, tas nav man. Lai gan man ļoti patīk dziļās lomas. Man jau arī dažas ir bijušas. Varētu teikt – es varu arī to. Piemēram, izrādē “Zemes nodoklis”. Vai, tas mums ar Pauku (aktieris Jānis Paukštello) bija burvīgi! Mēs satuvinājāmies. Uz mūžu.
(Māras Zālītes traģikomēdija “Zemes nodoklis” (2003), režisors Juris Strenga. Hermanis (J. Paukštello) ir atguvis staļiniskā režīma laikā atņemto māju un zemi. Savulaik viņš bijis gulaga nometņu ieslodzītais. Viņa šķirtā sieva Zenta (I. Vazdika) padomju laikā bijusi Kompartijas centrālkomitejas bufetniece, tagad ir invalīde. Rūpes par to, kā no niecīgās pensijas samaksāt zemes nodokli, kā arī meksikāņu seriāli ir viņu vienīgais sarunu temats. Tā kā Zentai ir sabojājies televizors, Hermanis par samaksu atstāsta Zentai “jaunākos notikumus”. Vēlāk izrādās, ka Zentas TV nemaz nav bojāts, bet Hermanis nemaz seriālus nav skatījies, tikai atstāstījis TV programmu anotācijas.)
Un mana Mega “Līnenas skaistumkaralienē”, par ko es to prēmiju dabūju Vai, tā vecene man šausmīgi patika! Un, kad tiki viņai klāt, jā, tad bija labi. Nav tā, ka es tikai, kā saka, pa virsu. Man ir liels prieks arī par šīm lomām.
(M. Makdonas “Līnenas skaistumkaraliene”, režisors M. Gruzdovs, ir izcila traģikomēdija par mātes un meitas mīlestību un naidu, kas ātri pārvēršas no viena otrā.
Kādā mazā pilsētiņā Līnenā dzīvo Morīna ar savu māti Megu. Meitai nākas nevarīgo māti kopt. Bet tad uzrodas Pato, kurš pēc vienas nakts sakara varētu aizvilināt Morīnu uz ārzemēm. Taču Megas dzīvības instinkts atrod veidu, kā paturēt meitu mājās. Un tādējādi uz kārts ir likti abu likteņi.)
Es un skolotāji. “Robis man iedeva ticību”
Roberts Ligers (1931–2013) ir mans pirmais skolotājs. Kad es ienācu Dailes teātrī, viņš bija aktieris. Tagad, dzīves otrajā pusē, visu atšķetinot atpakaļ, es saprotu – Robis man iedeva ticību. Ko tas nozīmē? Man bija kādi piecpadsmit sešpadsmit gadi, kad aizgāju uz būvīšiem (Būvstrādnieku klubs), kur jau mans brālis Uldis Vazdiks darbojās Ligera drāmas ansamblītī. Vēl tur bija Juris Strenga, Rasma Garne, Anda Zaice… Tā nebija pantomīma, mums bija jātaisa visādi skeči un etīdes. Un Ligers tā priecājās par to, ko es tur daru. Un tas iedod tādu sajūtu, ka šķiet – nu, redz, laikam tiešām tu kaut ko vari!
Robertam Ligeram bija izteikts pedagoga talants (aktiera mazāk), vai citādi viņš visu mūžu varētu “Pantomīmu” noturēt. Tas nav viegli – savākt jaunus cilvēkus un panākt to, ka viņi grib nākt un darboties. Vēlāk mēs, daudzi viņa drāmas ansambļa dalībnieki, gājām stāties aktieros, Ligeram ir liels nopelns, ļoti liels.
Mans skolotājs, bez šaubām, ir izcilais Pēteris Pētersons. Dailes teātra III studijā mūs sadalīja trīs grupās – pie Ventas Vecumnieces, Felicitas Ertneres, es biju Pētera Pētersona grupā. Katrs ar saviem audzēkņiem strādāja. Apguvām lomas. Visas bijām Džuljetas, un visi puiši – Romeo. Un tad pēc noskatīšanās Pētersons man teica: “Ilze tu biji viss kas, tikai ne Džuljeta!”. (Smejas.) Bet tātad es tur kaut kā darījos, ja reiz viņš teica – tu biji viss kaut kas. Tātad kaut kas bija! Bet kas? Nu, te parādījās tas raksturs. Raksturotājs, kur viņš sākas, kur viņš nāk? Šī studija pie teātra diemžēl nebija nekāda izcilā, to varēja pielīdzināt šūšanas kursiem vai kā tagad – datorkursiem. Jo šai izglītošanai nebija nekāda likumiska spēka. Bet gala dokuments man ir ar Smiļģa parakstu, biju teicamniece, nobeidzot visu to vājprātu. Pēc tam Pētersons mudināja, lai ejam uz Konservatoriju dabūt augstāko izglītību. Daudzi aizgāja par režisoriem, bet es tur neiesaistījos. Krievu laikā jau tam bija nozīme, bet es domāju – kā būs, tā būs, ko es tur. Tik spilgtu galveno režisoru kā Pēteris Pētersons teātrī vairs nav, un es nezinu – vai vispār kādreiz būs. Es nevarēju samierināties ar tiem, kas nāca pēc viņa, jo man acu priekšā bija tāda personība, ar tādu pasauli… Žēl, ka es nebiju Pētersona aktrise. Viņš no manis tā kā atteicās. Tā tas bija. Sāpēja ļoti. Mums jau teātros ik pa brīdim ir jāpiedzīvo sāpes. Viņam bija tikai kādi pieci seši aktieri, kuriem viņš regulāri deva lomas. Bet to taču var saprast. Nāk nākamais režisors, tam atkal ir savi aktieri. Man arī laikam būtu savējie, ja es ko vadītu. Tā ir aktieru darba nežēlība.
Ko apbrīnoju? Apbrīnošana un otra glorificēšana – man tas nav dots, un tāpēc es ļoti reāli skatos. Es ņemu otru pretī, kāds viņš ir, un mēģinu strādāt un mēģinu sadzīvot. Teātrī jau ir ārkārtīgi svarīgs arī aktiera raksturs. Ja tu cepsies, ja tu šausi pretim, nenoturēsi dusmas sevī, nekas liels neiznāks. Ir ļoti daudz kas jāsagremo. Nē, nekādu zvaigžņu man nav. Es ļoti skeptiski skatos uz visām tām zvaigznēm. Ne jau tikai jaunajām. Man nav apbrīnas ne pret vienu.
Es un ģimene. “Vecāki izliecās pa logu: mājās, mājās!”
Jā, visi bijām aktieri. Reiz papa jubilejā izrādē “Stepančikovas ciems” visi četri bijām uz skatuves. Reizēm man jautā, vai tad nu mājās arī par teātri runājāt? Nu kā tad ne! Vecāki noskatās izrādi, vakarā mājās dzeram tēju un viņi izsaka savu spriedumu – nu, paklausies, tā taču nevar! Es atkal pretī – man režisors lika! Bet tie bija ļoti pozitīvi strīdi. Bet citādi vecāki neiejaucās, viņi pat nezināja, ka abi ar brāli ejam stāties Dailes teātra studijā. Domāju, ka viņi ne visai gribēja, ka mēs esam aktieri. Kas tad? Nē, es domāju, ka viņiem vispār nebija nekādu plānu attiecībā uz mums. Viņi strādāja, paps spēlēja daudzas galvenās lomas. Bet mēs ar brāli no rīta līdz vakaram dzīvojāmies pa sētu Antonijas ielā. Tur komunālajā dzīvoklī nodzīvojām kādus trīsdesmit gadus. Vakarā pēc izrādes vienpadsmitos vecāki pārnāca mājās un kliedza, izliekušies pa logu: mājās, mājās! Atceros, kādreiz mēs abi ar Uldi gaidījām vecākus mājās, apgūlušies viņu lielajā laulības gultā. Es Uldim pieteicu – ja viņš mana, ka es iemiegu, lai tricina manu roku. Ne viņš tricināja, nekā – bez šaubām, abi bijām aizmiguši. Bērni tur viens otra roku, gaida vecākus mājās. Bērnība bija diezgan skarba, bet brīnišķīga. Brālis bija divus gadus vecāks, un bija laba sajūta, ka ir kas mani aizstāv. Ja kādi huligāni uzmācās, es tikai pateicu Uldim, tas kļuva bāls un gāja viņiem sadot pa purnu. (Smejas.)
Manam papam bija kolosāls humors. Viņš bija ļoti atbildīgs un kārtīgs ģimenes cilvēks. Un mamma viņam gatavoja siltas pusdienas jebkuros apstākļos, cik nu varēja. Tēvs bija skaistulis, mamma ar vasaras raibumiņiem. Atceros, kā viņa stāstīja – Daugavpils teātrī tēvs spēlējis visas galvenās lomas, reiz viņš pienācis pie mammas kulisē un teicis – kā man patīk jūsu vasaras raibumiņi! Mamma domājusi – vai zemē jālien no kauna. Un, lūdzu, – tā viņi Daugavpilī saskatījās, un tā viņi palika visu mūžu kopā. Viņi bija radīti viens otram. Mammai bija reta prasme – noturēt vīrieti. To ne katra māk. Kādreiz paps kaut ko atļāvās, tad mamma viņu tik mierīgi un sievišķīgi nolika vietā, ka viņš bija kā jēriņš. Atceros, citreiz viņi kliedza guļamistabā – es šķiršos no tevis! Un es skrienu naktskrekliņā: tikai nešķirieties, lūdzu, lūdzu, tikai nešķirieties! Tagad saprotu – ārprāts, es taču viņiem traucēju. Viņi bija jauni cilvēki, un, kas mīlējas, tas ķīvējas, tā jau tas ir. Kad izaugām, Uldis momentā rāvās prom no mājām, viņš bija trakas dabas. Es visu mūžu nodzīvoju kopā ar vecākiem. Tā kā man nekad nav bijis citas ģimenes, es to uzskatu par savu ģimeni. Paps bija 11 gadus vecāks par mammu, bet mamma nomira pirmā, tas mums bija šoks. Ziemassvētkos braucām pie Ulda uz Baltezeru, un mamma saļima pie vārtiņiem. Un viss. Paps cīnījās līdz 87 gadiem. Vecāki līdz pēdējam brīdim spēlēja, neviens no teātra nebija aizgājis.
Es un režisori. “Tas ir mans rumpis, tā ir mana galva”
Es uzklausu režisoru, bez šaubām, pazemīgi, bet cenšos nekad nepazaudēt sevi, to, ko es domāju. Nav jau teikts, ka tas vienmēr ir pareizākais, nu bet es nevaru citādi – tas ir mans rumpis, tā ir mana galva. Mani vairāk ir “piemīlējuši” viesrežisori, piemēram, Andris Blekte no Zviedrijas, kas Dailes teātrī iestudēja farsus. Režisoram ir jādabū no manis ārā tas, kāda es vēl neesmu bijusi. Tam jābūt viņa galvā – prast dot man tādu uzdevumu, lai es nebūtu tāda, kāda līdz šim. Tas ir augstākais, ko režisors no aktiera var panākt. Uzskatu, ka teātra zinātnieki Blekti velti kritizēja.
Nu ja, tagad nāk vesela plejāde jauno režisoru, un tas ir labi. Gan jau kāds no viņiem iznāks labs režisors. Patiesībā viņi ir vēl bērni, pirmais iestudējumiņš…Viņi nāk ar jaunības pompu, ka tagad es tikai parādīšu…To jau var saprast. Bet kas mums jau ir aiz muguras. Viss redzēts…
Es un skatītāji. “Te es atnāku, aiz tēla aizslēpjos…”
Jaunībā man nebija tā kā tagad, kad cauru ziemu mājās ir kāda skatītāju dāvāta puķīte. Man ir jāatvainojas savam skatītājam, jo man nepatīk ne braukāt, ne tikties, ne skaitīt dzejoļus. Man nekad nav bijusi ne misijas apziņa, ne mācīšanas tieksmes, ka man kādam kaut kas jāsaka. Tā man ir, un es tur neko nevaru padarīt. Teātris ir mans darbs, te es atnāku, aiz tēla aizslēpjos… Bet tautas mīlestību es ārkārtīgi jūtu. Vasarās atpūšos jūras malā Kaltenē. Kas tur darās!? Bērni nāk klāt fotografēties ar Mildiņu, nes savus zīmējumus, puķītes… Tas jau ir televīzijas nopelns. Bet nevajag ne ar to dzīvot, ne ar to kaifot. Filmēties “Ugunsgrēkā”, paldies Dievam, nav grūti, jo es tur neko nedaru. Ticamības robežās atveidoju to, ko Milda dara jau desmit gadu. Tas taču ir ārprāts, cilvēks gandrīz ir novecojis ekrānā!
Aktrise Ilze Vazdika
dzimusi 1943. gada 3. augustā Rīgā,
mācījusies Rīgas 3. vidusskolā,
1959. gadā iestājusies Dailes teātra III studijā, kuru beigusi 1962. gadā,
Dailes teātrī kopš 1960. gada.
Jaunākās lomas:
Krustmāte Pitipata Hamiltone/Fonteinu vecmāmiņa (M. Mičelas “Vējiem līdzi” (2013); Čigāniete/Dāma/tauta (K. Lāča, J. Elsberga, E. Mamajas “Oņegins” (2013); Buķiene/baltās mājas saimniece A. Upīša “Sūnu ciema zēni” (2012), Šarlote Ē. Hānberga “Pirmā grēka līcis” (2012).
Lomas televīzijā:
Piedalījusies daudzos televīzijas iestudējumos, “Vakara pasaciņas” raidījumos u.c., loma seriālā “Laikmetu grieži” (1981), režisors Gunārs Piesis; Milda seriālā “Neprāta cena”, “Ugunsgrēks”, režisore Inta Gorodecka).
Apbalvojumi:
“Triju Zvaigžņu ordenis” (2010), “Spēlmaņu nakts” balva nominācijā “Labākā otrā plāna aktrise” (2007), Latvijas Profesionālo aktieru apvienības balva “Āksta cepure” (2006)
Ģimene:
Tēvs – aktieris Hermanis Vazdiks (1907–1994), māte aktrise Vilma Lasmane (1917–1991), brālis aktieris Uldis Vazdiks (1941–2006).
