Ilze Strenga: Ziedonis mācīja saskatīt jēgu Latvijā 0
3. maijā dzejniekam Imantam Ziedonim būtu apritējuši 80. 4. maijā LTV1 programmā rādīja jaunu dokumentālu filmu “Man pietiek ar Latviju”. Imanta Ziedoņa “Kurzemīte” pēc 45 gadiem”. Viena no filmas autoriem ir televīzijas žurnāliste un producente ILZE STRENGA.
Viņas sūtība ir iemūžināt kultūras un mākslas vērtības un to radītājus, un vēl viņai atliek spēka savu krāšņo, temperamentīgo enerģiju veltīt sabiedrībai. Par to arī runājam. Lasot, lūdzu, iztēlojieties Ilzes suģestējošo balsi un lielos smieklus!
“Viedie vārdi jānes sevī”
– Kā filmai atradi puiku no Imanta Ziedoņa “Kurzemītes”?
– Imants Ziedonis “Kurzemītē” (1970) apraksta, kā tveicīgā dienā Dzejnieks un Unigunde iet cauri Usmas skaistajiem mežiem, lai nokļūtu Moricsalā. Tur viņi ierauga piecgadīgu puisīti ar mazāku māsiņu. Odu nokostie bērneļi, vienos krekliņos, plikiem dibeniem, mērcējas ūdenī, lai paglābtos no odiem. Ne bērnu vārds, ne uzvārds nav nosaukts. Ziedonis raksta, ka pēc gadiem gribētu puisīti satikt un uzzināt, kas ar viņu ir noticis. Šoziem sāku viņu meklēt, aptaujāju vietējos un atradu. Juris Lukša ir fantastisks cilvēks – un viņam ir septiņi bērni. Kopā ar režisori Maiju Smildziņu un operatoru Egilu Kurpnieku gribējām nofilmēt, kā Juris Lukša kopā ar sievu un bērniem atgriežas savā bērnības zemē. Domādami, ka pavasaris Latvijā nekad neatnāks, dabūjām visas dabas lieguma apmeklējuma atļaujas un pārgājām uz Moricsalu pa ledu. Pirmatnējās dabas valstībā mūs pavadīja Slīteres nacionālā parka pētnieks Vilnis Skuja. Ārkārtīgi skaists piedzīvojums tas bija arī Imanta Ziedoņa mazdēlam Edvardam, 12. klases skolniekam.
Piecas dienas pirms Imanta aiziešanas mūžībā saskaņojām ar viņu filmas ideju no sākuma līdz beigām, runājām par viņa paša dokumentēto (fotografēto) Latviju, tās skaistumu, un dzejnieks bija tik laimīgs. Šī filma ir kā garīgā parāda atdošana Imantam Ziedonim.
“Koku grupā” Imants mums iemācīja – saskatīt parastajā neparasto. Un nekur nav skaistāk to izdarīt kā savā Latvijā. Tikai te. Varbūt esam pārāk akli un neredzīgi, varbūt šķiet, ka tas skaistais ir kaut kur citur?
– “Koku grupa” jeb Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupa darbojās gandrīz 20 gadus. Kā tajā nokļuvi?
– 1976. gadā pēc kādas teātra izrādes VEF Kultūras pilī dzejnieks Imants Ziedonis pienāca man klāt un teica – mēs braucam kopt dižkokus, tu brauksi? Biju tā apstulbusi, ka uzreiz teicu – jā! Tikai tagad varu novērtēt, cik garīgi spriegā vidē esmu bijusi, cik lieliskus cilvēkus esmu sastapusi. Imants mums visiem iedeva garīgo potenciālu, tas ir parāds, kas mums jāatdod.
– Kā viņš varēja to iedot?
– Darbībā. Kopjot Latvijas dabu, vērojot Latvijas ainavu, iekopjot piemiņas vietas tautai nozīmīgiem rakstniekiem, dzejniekiem. Pēc talkām mums bija kolosāli priekšlasījumi – gan viņa dzejoļi, gan citu cilvēku pieredze. Mežkopis Staņislavs Saliņš stāstīja par kokiem, bioloģijas doktors Andris Zvirgzds – par dabas aizsardzību, matemātikas doktors Andris Buiķis – savas atklāsmes, Guntis Eniņš – par Latvijas dabas retumiem, un vēl un vēl. Sarunas savā starpā mūs paņēma un uzlādēja. Tolaik jau retais bija bijis ārzemēs, un ar mutēm vaļā klausījāmies, kā cilvēki pasaulē dzīvo. Ziedoņa un Noras Ikstenas grāmatā “Nenoteiktā bija” dzejnieka vectēvs saka: “Kā tur dzīvo!” Par “koku grupu” man gribas teikt – kā tur domā! Un to Latvijas sajūtu, ko viņš mums iedeva…
“Koku grupas” jēga bija, ka vari darīt kaut ko alternatīvu, citādu, nekā to dara padomju iekārtā – reizi mēnesī divas dienas kopt dabu. Iedomājos, ja mēs visi tagad mobilizētos kaut ko izdarīt sabiedrības labā vai savas vietas sakopšanas labā. Tas būtu tik skaisti!
– Šodien jau nav neviena tik diža gara, kas spētu ap sevi pulcināt, rosināt ko labu paveikt. Kāpēc?
Vairāk nekā divdesmit gadus, braucot cauri Ragaciemam, domāju – kā gan tas iespējams, ka vienā zvejnieku ciemā rodas ģeniāls domātājs, pasakains dzejnieks? Man nav atbildes. Mums šķiet, ka mums vajag inteliģences līderus, jo ir bijusi šāda pieredze. Bet uz kapitālismu tendētajiem jaunajiem cilvēkiem, vai viņiem tādi vispār ir vajadzīgi? Es tev nepiekrītu, ka šodien nav garīgu līderu. Tāds ir Renārs Kaupers. Viņam Dievs ir devis spēju aizraut cilvēkus ar savu ārkārtīgi lielo pozitīvo enerģiju. Līderi uzrodas, bet šaubos, vai šādiem cilvēkiem vajadzētu uzkraut politiskus uzdevumus. Drīzāk viņiem jāveic tas pats mērķis, uz ko aicināja Imants Ziedonis, – saskatīt Latvijā jēgu. Grāmata “Kurzemīte” iznāca 1970. gadā, grāmatu izpirka zibenīgi, jo jēga bija ieraudzīta Latvijā. Ziedonis rakstīja arī par to, kā vairs nav. Ar bažām domāja, vai nepazudīs tautas dziedāšana. Izrādās, ka ne. Tikko filmējām Otaņķos un Nīcā, jo otaņķnieces savulaik dziedāja “Kurzemītes” atvēršanas svētkos. Patiesībā visu laiku kādā vietā ir kāds cilvēks, kas to uguni kurina. Visu laiku uzrodas cilvēki, arī mūsu Klapkalnciemā rosāmies. Cilvēki jau gaida viedos vārdus, ko teiks dzejnieki vai rakstnieki, bet ir jāsaprot, ka pašam vien tie lielie, viedie vārdi ir jāmeklē un jānes sevī. Vienam otru jāuztur ar sarunu. Vai ne?
Klapkalnciema operas
– Jā, pastāsti par rosību Klapkalnciemā! Jūsu rīkoto operu un plenēru slavu pauž tuvu un tālumā. Kā tas viss sākās?
– Lai dzīve nebūtu garlaicīga! (Smejas.) Pirms 30 gadiem, kad sākām vasaras pavadīt Klapkalnciemā, gan mūsu puika, gan kaimiņu bērni bija mazi. Nevarēdami noskatīties, kā viņi nosit laiku, rīkojām bērniem interesantas nodarbes mūsu sētā, spēlējām teātri. Vēlāk teātra spēlēšana gāja plašumā. Vispirms bija talkas. Klapkalnciemā pie Lāčupītes ir skaists līcis, kur vecos laikos notika balles. Sākām to kopt un tīrīt, tolaik apkārtne burtiski bija mēslos ieaugusi.
Talkas kaimiņus ļoti apvienoja. Pēc tam, saprotams, talcinieki gaida izpriecas. Lai būtu jēga, izgudrojām, ka varam spēlēt teātri, arī tas cilvēkus ļoti vieno. Lai uzvestu operas, darbs jāiegulda pamatīgs. Ziemās Juris pēc operu libretiem sagatavo jautrus tekstus, kur ievītas arī šodienas aktualitātes. Citādi jau nav jēgas. Paši darinām tērpus.
Kad ciemā atved humpalas (šo iespēju saucam par dārgo “Sach” veikalu), metamies iekšā, meklējam, kas teātrim noderēs un pašiem arī. Ir bijušas brīnišķīgas izrādes, esam uzveduši “Turandotu”, “Otello”, “Zelta zirgu”, “Bēgšanu no Serajas”, “Burvju strēlnieku”, “Trīsgrašu operu”… Daudzi mūsu kaimiņi spēlē labi, bet dažs ir īsts tīrradnis. Arnis Neimanis jeb Pastiņš (jo viņa mamma pastā strādāja) aizbrauca strādāt uz Angliju un nu jau četrus gadus ir pazudis. Visi ilgojamies pēc viņa. Reiz Pastiņš bija tā iejuties lomā, ka mums bija bail, ka viņš Dezdemonu, kaimiņieni Viju, tiešām nožņaugs. Izrādē viņš skrēja aiz šķūņa man jautāt – Ilze, Ilze, kāds bija teksts!? Pilnīgā afektā iegājis! Pēc talkas un pēc izrādes tad nu varam kārtīgi atpūsties, iedzert un izdejoties. Mūsu operas skatās gan klapkalnciemieši, gan arī draugi atbrauc, turklāt to ir daudz vairāk nekā Jāņos. Operu izrādēm nav konkrēta datuma, skatāmies, kāds būs laiks, vai humpalas atvedīs… (Smejas.) Šovasar gan paņemsim pauzi, lai izaug jaunā paaudze, galu galā bērnu dēļ jau savulaik šos uzvedumus sākām.
Mazliet šaurākā lokā rīkojam plenērus pie jūras. Patiesībā tas ir pikniks. Mašīnā ar piekabi uz jūras malu aiztransportējam galdus, krēslus, skaisti uzklājam galdu ar galdautu, traukiem, gleznas sakaram, smalki saģērbjamies, skan mūzika…Kā es smejos, “izbraukums ar ģimenes sudrabu”, kura nav. (Smejas.) Tas man ir liels producenta darbs. Bet tā mēs laižam pa dzīvi!
– Nu jā, katram ciemam būtu ieguvums, ja tur dzīvotu Ilze Strenga un Juris Strenga. Bet ko esat guvuši viens no otra?
– Es – prātu, gudrību, intelektu. Juris ir izcils cilvēks. Tā milzīgā tolerance, kas viņam ir pret visu, un dzīves smalkums līdz tādam dziļam, dziļam filozofiskam līmenim.
Esmu priecīga, kad dēls saka: mamma, cik man ir interesanti ar manu tēvu sarunāties! Gustavs Vācijā beidz rakstīt doktora darbu viduslaiku vēsturē par tēmu – piemiņa un atmiņa.
Tā vienkāršoti viņš saka, lai arī es saprastu. (Smejas.) Viņš arī ir tipisks intelektuālis, skrupulozais meklētājs, kuram piemīt mans un Jura atraktīvisms kopā un Jura prāts. Gustavam ir kolosāla attieksme pret dzīvi. Manuprāt, nemaz nav slikti, ka daļa viņa bērnības pagājusi Dailes teātrī, gan garderobē paguļot, gan starpbrīžos ar aktieriem parunājoties.
Atsaukšanās
– Labi gan, ka savulaik neaizgāji mācīties par dakteri, būtu zaudējuši televīzijas personību! Kā pati vērtē, kuri ir tavi labākie darbi?
– Iespējams, man vajadzēja izdarīt četrus darbus. Mans uzdevums bija kā trakai skriet barikādēs un filmēt kopā ar operatoriem Zigurdu Vidiņu, Daini Kļavu. Mēs paši fiksējām notikumus, neviena ne lūgti, ne aicināti. Tagad, kad skatos materiālus, saprotu – jā, to vajadzēja darīt. Milzīga laime bija strādāt 1998. gada Dziesmu svētkos, tālab uzvilku Abrenes tautastērpu. Redz, kur bilde! 2004. gadā ierakstījām koncertprogrammu Imanta Ziedoņa un Vestarda Šimkus “Atsaukšanās”. Un šogad Zvaigznes dienā ar domubiedriem Ainu Kalnciemu, Ditu Krenbergu, Kasparu Znotiņu, Vestardu Šimku tapa “Atsaukšanās 2013”.
Visus darba gadus esmu veidojusi radošu cilvēku portretus, tie nu paliks LTV arhīvos. Tās ir galvenās vērtības, kāpēc tas darbiņš diendienā ir bijis jādara. Skatītāji jau pamana tikai lielos veikumus, bet ikdienas darbs dod pieredzi un iespēju nekad nezaudēt formu – būt ritmā, tempā, izlēmīgam, nenovecot, būt radošam, uzņemties atbildību.
Bērnībā vecāki ļāva būt patstāvīgai, kā kaķis māku krist uz četrām, kulties pa dzīvi un neapstāties.
– Pastāsti par saviem vecākiem!
Viņiem patika dziedāt, dzīvot un dot no sevis sabiedrībai. Svarīgākais, ko vecāki man ieaudzināja, – savas tautas pašapziņu. Mana mamma Dzidra ir no Rūjienas, tēvs Valdis – no Vilzēnu pagasta. Abi satikās Mazsalacas vidusskolā, dziedāja skolas korī, pēc skolas apprecējās. Kad pārcēlās uz Siguldu, tūdaļ meklēja kori, un mamma arī ansambli. Nebija daudz tādu vakaru, kad vecāki būtu mājās. Arī mēs, trīs bērni, dziedājām skolas korī un gājām mūzikas skolā. Vecāki nošu rakstu nemācēja, un mēs uz klavierēm spēlējām kora dziesmu melodijas, lai viņi varētu tās iemācīties.
Es apbrīnoju savu mammu, nodzīvot tik īsu mūžu, bet ielikt visiem bērniem tādu dzīves krampi! Viņa ar velosipēdu atbrauca no darba slimnīcā, uzsēdināja mūs ar māsu uz velosipēda rāmja un aizveda uz mūzikas skolu. Tad minās atpakaļ, ātri pagatavoja ēst un gāja uz kora vai ansambļa mēģinājumu.
Šķiet, mamma būtu tik priecīga, ja zinātu, ka mans brālis Miervaldis Jenčs kļūs par dziedātāju. Īpašs notikums ģimenē bija Dziesmu svētki, tur pulcējās visa Jenču dzimta. Ir fotogrāfija no Dziesmu svētku simtgades, kur esam četras paaudzes. Tēvs korī nodziedāja visu mūžu, šie būs pirmie pēckara laika Dziesmu svētki bez viņa. Pirms trim gadiem tēvs nomira, apglabājām viņu kora uzvalkā ar sarkanbaltsarkano karodziņu. Ja ģimenē ieaudzina latviskās vērtības, tu tās uzturi visu mūžu un māci saviem bērniem. Latvisko nevar iznīdēt ne varas, ne laiks. Tas ir mugurkauls.
Gars
– Dziesmu svētkos veidosi raidījumu par tautastērpu skati. Vai pati arī piedalīsies?
– Jā, būšu skatītāju rindās. Svarīga ir klātbūtne un pēc tam tā palikšana līdz rīta gaiļiem. Esmu viena no tām laimīgajām, kas sazvanīja – 45. minūtē! – un nopirka biļetes tik, cik manai ģimenei vajag. Nevienu brīdi neienāca prātā paķert astoņas, lai ar tām tirgotos. (Smejas.)
Kāpēc visiem Saeimas deputātiem tika dota iespēja apmeklēt Dziesmu svētkus? Varbūt viņi kļūs redzīgāki pret nacionālo mākslu, atbalstīs koru kustību vai muzikālo audzināšanu skolās? Varbūt ar varu jāpiespiež mīlēt? Bet, ja šīs vērtības nav ieaudzinātas bērnībā un ja tikai ar Dziesmu svētku biļeti jāmēģina identitāti “ieskalot”? Nezin, vai to vajadzēja.
Piekrītu diriģentam Mārim Sirmajam, deputāti tāpat varēja stāvēt rindā pēc Dziesmu svētku biļetēm, tāpat spiest telefona pogu.
– Ko tu dari, kad nestrādā un nedarbojies sabiedrības labā?
– Kompānijas pēc iemācījos slēpot, un nu jau padsmit gadu slēpošana ir viens no maniem vislielākajiem vaļaspriekiem. Palaid tikai mani uz kalna! Katru vasaru draugu pulkā braucam ar laivām pa Latvijas upēm. Pēc tam atsvētes ir ar dejām, fotogrāfiju skatīšanos un vieglu iedzeršanu. Vēl mana stihija ir pirts. Bija fantastisks pirtnieks Runcītis, tas pats Pastiņš, tas pats ģeniālais Klapkalnciema operu aktieris Arnis Neimanis. Viņš man teica – Ilzēn, nāci, es tevi uzčubināšu! Pēc pēršanas viņš allaž klusi piezagās un ielēja ķipi auksta ūdens vienā vietā. (Smejas.) Kopš viņš aizbrauca uz Angliju, eju uz sabiedrisko pirti. Uz lāvas cilvēki kļūst citādi, laipnāki.
Peroties mēģinu integrēt krievietes, un viņas mani respektē – atbild latviski. “S ļogkim parom!” viņas novēl. Tad es skaidroju, ka mums ir pirts gars, un tas ir vairāk nekā “par” (tvaiks – no krievu val.). Pirts gars attīstīta cilvēka garu, dvēseli un miesu pēc tam.
Uzziņai: * dzimusi 1957. gada 10. martā Siguldā * kopš 1986. gada strādā LTV1 * spilgtākie darbi: kultūras progamma “Kūlenis”, literatūras programma “Melns uz balta”, daudzveidīgi mūzikas projekti, Dziesmu un deju svētku tiešraižu žurnāliste un projektu vadītāja, studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, Eiropas tautu mākslas un mūzikas festivāls “Eiropiāde”, koncerti “Ielūdz Raimonds Pauls”, pasākumi un raidījumi par Latvijas Tautas fronti u. c., viena no raidījuma “Kas notiek Latvijā” dibinātājām un producente. *apbalvojumi: 1999. – 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīme; 2005. – Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes balva “Gada televīzijas raidījums” par darbu “Atsaukšanās – Imants Ziedonis un Vestards Šimkus” (par 2004. gada darbu): 2002., 2003. “Kas notiek Latvijā?” NRTP balva “Gada labākais informatīvi dokumentālais un diskusiju raidījums” * dzīvesbiedrs – Juris Strenga, Dailes teātra aktieris dēls – Gustavs Strenga, vēstures doktorants |
{gallery id=”1759″}
