Ilze Kuzmina: Sapņotāji Izglītības un zinātnes ministrijā 3
Kā zināms, mūsdienās ir divas realitātes: īstā realitāte – piezemētā, bieži vien pelēkā ikdiena – un virtuālā realitāte, kurā katrs par sevi var radīt veiksminieka iespaidu. Ar “fotošopa” palīdzību katrs var kļūt slaidāks un skaistāks un izvēlēties, ko publicēt sociālajos tīklos. Zinu kādu ģimeni, kas ikdienā sadzīvo kā suns ar kaķi, bet sociālajos tīklos sevi parāda kā vismīļākos un jaukākos. Liekulība un izlikšanās, tā tomēr ir katra paša privātā darīšana. Cita lieta, ja valsts institūcijas uzvedas tā, it kā ticētu virtuālajai realitātei.
Šāda ticība sapņu pasaulei jo sevišķi novērojama Izglītības un zinātnes ministrijas darbībā.
Ikdienā un ziņu raidījumos redzam, ka skolotāji spiesti mēnešiem cīnīties dēļ nieka 40 eiro algas pielikuma. Valdība to it kā piesola, bet normatīvajos aktos šos solījumus nenostiprina. Atbildīgā ministre Ilga Šuplinska pat teic, ka neredz vajadzību grozīt valdības noteikumus, kas skaidri nosaka, kāds ir minimālais atalgojums par pedagogu slodzi, un algas celšanu neparedz.
Valdības rīcības plānā pat ieraksta, ka skolotāju algas cels tikai nākamgad. Kad skolotāji atkal ceļ trauksmi, atjēdzas: piedodiet, tā bija tehniska kļūda. Skolotāji joprojām gaida, kad ministre atvainosies par savu apgalvojumu, ka pedagogi ir visnedisciplinētākā publika. Bet ministre negrasās to darīt, neesot ko pūst no mušas ziloni.
Skarbo ainu paspilgtina stāsti par to, cik skolotājs jūtas beztiesīgs un pārstrādājies, cik ļoti sagumis zem valsts, pašvaldības, skolas vadības un vecāku spiediena.
Nav ko brīnīties, ka šajā situācijā pedagogu akūti trūkst: Rīgā vien ir ap 100 skolotāju vakanču.
Skaidrs, ka izglītības politikas veidotājiem aktīvi jādomā, kā celt pedagoga profesijas prestižu. To apliecina arī jau pieminētais valdības rīcības plāns, kurā citstarp ir paredzēta profesijas prestiža celšana. Līdz šim gan IZM idejas nav bijušas spožas. Piemēram, vēl iepriekšējā ministra Kārļa Šadurska “valdīšanas” laikā nolēma samazināt valsts apmaksāto studiju vietu skaitu pedagoģijas studijās, jo šīs studiju programmas absolvējot vairāk jauno pedagogu, nekā nepieciešams skolām.
Kur šī absolventu masa paliek, nav īsti zināms. Tika arī cerēts: ja valsts apmaksāto studiju vietu būs mazāk, uz tām būs konkurss. Tad augstskolas pedagoģiskajām studiju programmām varētu izvēlēties labākus vidusskolu absolventus un pētniekiem nebūtu jāsecina, ka mūsdienās par skolotājiem kļūst tie, kuri skolā paši mācījušies viduvēji. Piemēram, Somijā pedagoģijas studiju programmās esot grūti iestāties, jo liels konkurss.
Tas ir prestiži, tāpēc labākie vidusskolu absolventi taisnā ceļā dodoties pieteikties studēt pedagoģiju. Taču diez vai Latvijā šī Somijas recepte nostrādās, jo te skolotāja profesijai nav tāda prestiža un finansiālā nodrošinājuma.
Ar izaicinājumu vien mūsdienu jauniešus nepievilināt.
Turklāt tagadējās izglītības ministres ideja uzlikt par pienākumu pedagoģisko un IT studiju programmu absolventiem kādu laiku pēc studiju absolvēšanas nostrādāt savā profesijā diez vai veicinās studētgribētāju pieplūdumu pedagoģijas studiju programmām. Ministre paziņojusi, ka jau nākamgad varētu tikt ieviesta šāda kārtība, jo pedagogu darba tirgū akūti trūkst.
Nav saprotams, kāpēc Šuplinska šādi biedē potenciālos pedagoģijas studentus, jo, kā noskaidroju ministrijā, izmaiņas likumos vai normatīvajos aktos, lai likumiski uzliktu šādu pienākumu, tur vēl negatavo. Pagaidām tikai izpētīšot situāciju. Latvijas Izglītības un zinātnes arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga gan domā, ka patiesībā ar šādiem paziņojumiem ministre iztausta sabiedrības noskaņojumu.
Arī valdības rīcības plānā vismaz pagaidām ideja par pedagoģisko studiju absolventu obligātu novirzīšanu uz skolām nav ierakstīta.
Taču ir ierakstīti citi darbi, kurus īstenojot varētu realizēt arī ministres ideju. Piemēram, jau līdz gada beigām jāizstrādā plāns STEM (dabaszinātņu un matemātikas) skolotāju nodrošināšanai. Tajā tad arī varētu noteikt, ka diplomētam fizikas skolotājam no darba klases priekšā neizsprukt. No vienas puses, ministres ideja izklausās gana prātīga: kāpēc gan lai valsts apmaksātu studijas tiem, kas pēc diploma saņemšanas paceļ cepuri un aiziet strādāt, piemēram, uz kādu uzņēmumu.
No otras puses – ministrei gan vajadzētu saprast, ka laikā, kad nozare tiek pazemota, uzlikt klaušas potenciālajiem absolventiem nav pareizākais risinājums, jo var sarukt to jauniešu skaits, kas grib studēt pedagoģiju, un tad nodrošināt skolām nepieciešamos skolotājus būs vēl grūtāk. Rīcības plānā iekļauta arī šāda iecere: nodrošināt platformas “SUPERSKOLOTĀJS” darbību. Tā ir tīmekļa vietne, kurā par skolotājiem runā kā par pasaulē prestižākās profesijas pārstāvjiem. Tā ir tā virtuālā realitāte, kas nesaskan ar skarbo ikdienu.
