Ilze Kuzmina: Ieskrējiens pēc dāsnajām algām apstājas. Valdības locekļi un Saeimas frakciju vadītāji nezināja, kas top IZM? 22
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izglītības un zinātnes ministrijā darbu noslēgusi plaša darba grupa, kas pusgadu domāja, kā pilnveidot pedagogu darba samaksas modeli. Patiesībā gan darba grupa raudzījusies uz skolu finansēšanu kopumā, centusies apzināt, kāds ir katras pašvaldības kā skolu dibinātājas finansiālais ieguldījums. Tādējādi piedāvāts ne tikai mainīt skolu finansēšanas sistēmu, bet arī būtiski – pat par vairākiem simtiem miljonu gadā – palielināt valsts finansējumu skolotāju atalgojumam.
Reforma izmaksā dārgi ne tikai tāpēc, ka skolotājiem plānots celt algas līdz vismaz 1200 eiro mēnesī par tā saukto likmi, bet arī tāpēc, ka, pieaugot skolotāju darba slodzei līdz 40 stundām nedēļā, vienlaikus varētu tikt noteikts, ka kontaktstundas skolotāji vada tikai 60 procentos darba laika, tātad ne vairāk kā 24 kontakstundas nedēļā.
Pārējā laikā gatavojas stundām un veic citus papildpienākumus. Samazinoties laikam, ko skolotāji drīkstēs veltīt stundu vadīšanai, būs nepieciešams vairāk pedagogu, kam taču arī būs jāmaksā alga.
Un te nu, iespējams, ieskrējiens pēc dāsnāka finansējuma skolām apstājas. Pirmkārt, aptuvenā skolotāju algošanai nepieciešamā papildu summa ir tiešām liela – 406 miljoni eiro, kas šobrīd, kad arī mediķiem solīts algas pieaugums, kad valsts ārējais parāds aug, bet ekonomika pandēmijas radīto ierobežojumu dēļ krītas, šķiet vēl jo vairāk valsts budžetam nepaceļama.
Kad IZM pusgada darbs tiks prezentēts valdību veidojošo frakciju sadarbības padomē, nekādi konkrēti solījumi no valdošo politiķu puses par naudas piešķiršanu neizskanēja. Visi atzina, ka izglītība ir prioritāte, ka ieguldījums šajā jomā ir investīcija nākotnē. Taču premjers Krišjānis Kariņš atgādināja, ka mediķiem un policistiem arī vajag lielākas algas, bet zemkopības ministrs Kaspars Gerhards skaidri pateica: prasības jāsabalansē ar valsts budžeta iespējām.
Tas rada jautājumu par to, vai tiešām citi valdības locekļi un Saeimas frakciju vadītāji nezināja, kas top IZM? Izglītības politikas veidotāji nerimstoši māca skolotājus sadarboties, bet kā ir ar pašu valdošo politiķu spēju sadarboties, organizēt darbus tā, lai tie nebūtu velti paveikti?
Vai tiešām būtu bijis neiespējami, pirms darba grupa uzsāka darbu, politiskā līmenī vienoties, ka skolotāju darba samaksas sistēma ir jāmaina, un noteikt arī vismaz aptuvenu finansējuma rāmi, kādā darba grupai jāiekļaujas?
Izskatās, ka tas nav noticis un darba grupa būvējusi gaisa pilis: pat tad, ja tās balstītas uz konkrētiem aprēķiniem, ja naudas nebūs, tās izgaisīs.
Darba grupas pārstāvji pēc katras sanāksmes bija tiešsaistē pieejami žurnālistu iztaujāšanai, kam taču vajadzēja liecināt par atklātu valsts pārvaldi un gatavību informēt sabiedrību, taču konkrētības šajās preses konferencēs bieži bija maz: izrunātais vai sarēķinātais vēl jāapstiprina kādiem ekspertiem, viss ir aptuvens utt. Tā, visticamāk, notika ne tikai tāpēc, ka skolu finansēšanas modelis vēl nebija gatavs, bet arī tāpēc, ka nav pārliecības, vai tas būs īstenojams.
Iespējams, aiz šīs darbošanās, šīs it kā atklātības slēpjas IZM vēlme parādīt savu rosību un gādību par skolotāju darba un materiālo apstākļu uzlabošanu. Allaž varēs atrunāties: diemžēl nekas nesanāca, jo valdībā un Saeimā nav gūts atbalsts.
Vai otra versija: 406 miljoni ir summa, no kuras sākas kaulēšanās. No tās iespējams atkāpties. Piemēram, skolotāju darba slodzē pieļaujot, teiksim, 27, nevis 24 kontaktstundas nedēļā, jau ietaupās gan nauda, gan arī nav nepieciešams algot (vispirms jau atrast!!!) tik daudz papildu skolotāju.
Kad 406 vajadzīgie miljoni saruks līdz 300 vai pat 200 miljoniem, kas valdībai būs jo patīkamāk, naudas piešķīrēji jau jutīsies labi ietaupījuši un premjers Krišjānis Kariņš varēs lepni teikt: “Kvalitatīva izglītība maksā naudu. Te jums būs!” Savukārt, ja uzreiz prasītu vismaz tikai 200 miljonus, dabūtu labi ja 100 miljonus.
Teiksiet, tāda ir politika – kompromisu un manipulēšanas māksla? Droši vien tā arī ir: līdz labākai politikai neesam izauguši, lai ko arī būtu solījuši tie, kas teicās pie valsts pārvaldības stūres būt godīgi.
Taču nav attaisnojami šajās politiķu un ierēdņu spēlītēs iesaistīt skolu direktorus: sagaidīt no viņiem aprēķinus, kādas būs skolotāju algas, ja nu tomēr četri simti miljonu tiks iegūti.
Tāpat arī labticīgākie skolotāji būs cietēji, ja rožainās cerības par būtisku algu pieaugumu un mazāk kontaktstundām nepiepildīsies. Par laimi, šīs profesijas pārstāvji arī spēj būt gana ciniski un tīmekļa komentāros jau vērojama viņu skepse par to, ka IZM aprēķini varētu kļūt par realitāti.
