Ilze Kuzmina: Aizkulisēs Eglīti un Feldmani sauc par populistiem, kuri visu argumentē ar “tautai nepatīk” frāzi 25
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Spēlējot vārdu veidošanas spēli “Scrable”, spēlētājam ir iespēja atteikties no gājiena, proti, vārda salikšanas, un tā vietā visus savā īpašumā esošos burtus sabērt maisiņā, pēc tam izvelkot jaunus: var sanākt tā, ka iegūst vēl nederīgākus kauliņus vai gandrīz tos pašus, ar kuriem iepriekš neko daudz nevarēja pasākt, bet var arī paveikties un tikt pie daudz vērtīgākiem burtiem.
Līdzīgi, šķiet, tagad gribētu izdarīt Jaunās konservatīvās partijas (JKP) līderis Jānis Bordāns, kurš, jautāts par to, kā risināt valdības krīzi, ko izraisījusi nu jau bijušā ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga politiskās piederības maiņa, sāk runāt par kapitālā remonta nepieciešamību valdībā un dod mājienus, ka jaunie konservatīvie pat varētu atteikties no kādiem esošajiem amatiem, lai tiktu pie labākiem.
Tas gan ir lēciens tumsā (līdzīgi kā labāku spēles kauliņu meklēšana bez iespējas ieskatīties maisiņā), jo nezināmo ir daudz un politikā bieži sanāk pārrēķināties.
Kaut J. Bordāns nav pieskaitāms politiķiem, kas savos izteikumos būtu saudzīgs un smalks, šoreiz par iespēju “atkratīties” no kāda esošā JKP ministra un tā vietā dabūt kādu citu posteni, esošais tieslietu ministrs runā diezgan diplomātiski, piedāvādams vispirms izvērtēt viņa paša veikumu Tieslietu ministrijā.
Taču visiem zināms, ka nestabilākais no JKP amatiem ir izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas krēsls. Daļēji pašas ministres rakstura īpašību dēļ, bet daļēji arī tāpēc, ka nozarē ir reformas, kuras nevarēja neveikt. Turklāt joma ir smaga un sarežģīta, ko pierāda tas, ka izglītības un zinātnes ministri ierasti lielu popularitāti nebauda.
Tāpēc tā ir ministrija, pēc kuras partijas, dalot amatus, nebūt nelaužas. Politikā gana pieredzējušais J. Bordāns noteikti nedomā, ka citi politiskie spēki labprāt piekristu mainīt ekonomikas vai vēl jo vairāk – finanšu ministra – amatu pret izglītības un zinātnes ministra krēslu.
Visticamāk, iecerēts šantažēt premjeru Krišjāni Kariņu un salīdzinoši mazskaitlīgo “Jaunās Vienotības” Saeimas frakciju, par ko liek domāt J. Bordāna Latvijas Televīzijā paustais, ka premjera un finanšu ministra Jāņa Reira saspēle nav tā veiksmīgākā.
Pieņemsim, ka “Jaunā Vienotība” šantāžai ļaujas, – bailes zaudēt premjera krēslu ir lielākas nekā palikt bez finanšu ministra – un izglītības un zinātnes ministra krēslā nonāk kāds “Jaunās Vienotības” pārstāvis.
Nav pat daudz variantu, kurš tas varētu būt: visticamāk, jau divreiz bijušais attiecīgās nozares ministrs Kārlis Šadurskis vai Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens. Abos gadījumos nekas būtisks Izglītības un zinātnes ministrijas politikā nemainītos: iesāktās reformas neapstātos, bet tās varbūt tiktu viltīgāk virzītas vai glītāk iesaiņotas.
Taču iesāktie darbi varas maiņas dēļ gan varētu kavēties, un tas nozīmētu, ka kādā brīdī viss atkal notiktu lielā steigā, kas pavērtu lielāku iespēju pieļaut kļūdas un paviršības. Rezultātā: labi domātās reformas tiktu realizētas ne pārāk veiksmīgi.
Kāpēc Latvija izglītībā – gan vispārējā, gan augstākajā – lielā mērā ir viduvējība, ko apliecina gan skolēnu sasniegumu starptautiskais salīdzinājums, gan arī Latvijas augstskolu vieta pasaules universitāšu topos? Iemesli šādai atpalicībai kaut vai no kaimiņiem igauņiem varētu būt vairāki, bet viens no tiem noteikti ir biežā izglītības un zinātnes ministru maiņa, kā arī tas, ka partijas, kas šos ministrus izvirzījušas, ne vienmēr līdz galam novērtē izglītības lomu valsts nākotnes veidošanā un atbalsta savu nozares ministru.
Igaunija, kuras skolēni starptautiskajos sekmju salīdzinājumos ir vieni no labākajiem Eiropā, izglītības saturu reformēja jau 2011. gadā. Latvijā šī reforma uz priekšu pavirzījusies vien pēdējos gados, kad nozares ministri savos amatos turējušies gana stabili: tāds bija Kārlis Šadurskis un tāda, neraugoties uz nemitīgajiem šūpošanas mēģinājumiem, ir Ilga Šuplinska.
Tikmēr aizkulisēs izskanējušie J. Bordāna favorīti ministru amatiem – Gatis Eglītis un Krišjānis Feldmans – darbojoties Saeimā, sevi pierādījuši kā diezgan lieli populisti, kuri bombardē, piemēram, ar pandēmiju saistītos ierobežojumus, faktiski ar vienu argumentu: “Tautai nepatīk.” Nu, tautai nepatīk arī, piemēram, nodokļi. Un ko šie kungi šajā sakarā darīs, ministru amatos nonākuši?
