“Latvijā nav tādas vietas, kur var šo profesiju iemācīties.” Saruna ar sinoptiķi Ilzi Korneti 10
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Televīzijā šoziem darbu sākusi jauna laika ziņu moderatore – jaunā sinoptiķe Ilze Kornete, kura par tuvākajiem laikapstākļiem turpmāk stāstīs gan no rītiem laika ziņās “Rīta Panorāmā”, gan vakaros, kā arī lasot laika ziņas Latvijas Radio 1.
Paralēli darbam LTV Ilze turpina sinoptiķes darbu Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā (LVĢMC). Sarunā Ilze atzīst – viņai ļoti patīk atrasties dabā, kur, tāpat kā dzīvē, viņa ļaujas notikumiem un piedzīvojumu garam, bet šķēršļus uzskata par spēku pārbaudījumu.
Ilze, iesākumā vēlos pavaicāt – kā īsti Latvijā var apgūt sinoptiķa profesiju?
Latvijā nav tādas vietas, kur var šo profesiju iemācīties. Manā gadījumā – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs izveidoja mācību programmu, kurai var iet cauri, stažējoties kā sinoptiķa asistents.
Tajā ir gan teorija, gan praktiskas lietas, kas jāapgūst. Kādam tas prasa gadu, kādam – divus. Tā kā es paralēli studēju, sinoptiķa profesiju mācījos aptuveni pusotru gadu.
Apguvu vajadzīgās lietas, un tad, kad tiek atzīts, ka esi gatavs kļūt par sinoptiķi, tu par tādu arī kļūsti. Lielākā daļa Latvijas sinoptiķu ir no Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes.
Tāpat kā jūs. Studējāt vides zinātnes?
Jā, esmu pabeigusi vides zinātnes – gan bakalauru, gan maģistru. Kad izvēlējos sinoptiķes virzienu, studēju, toreiz vajadzēja darbu, lai varētu kaut ko nopelnīt paralēli studijām.
Zināju, ka tas ir maiņu darbs, līdz ar to abas lietas varēja labi apvienot. Protams, sākot darbu, bija jāiztur konkurss, bet tas izdevās veiksmīgi, un te nu es esmu.
Kas jūs, jaunu cilvēku, piesaistīja vides zinātnēm? Pasaules Zaļais kurss vai varbūt dzimtajās Cēsīs uz to kaut kas īpaši pamudināja?
Jā, mācoties ģimnāzijā Cēsīs, bija jāraksta zinātniskie darbi, un kaut kā sanāca, ka es savējo rakstīju ģeogrāfijā. Iznākumā valsts zinātniski pētniecisko darbu konkursā toreiz dabūju trešo vietu.
Tas nozīmē, ka vieta LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē budžeta studijās bija garantēta. Biju par to ļoti priecīga, izmantoju šo iespēju, jo tajā vecumā nav viegli izdomāt, ko tu īsti gribi darīt, studēt, jo ir tik daudz interešu!
Biju domājusi par filoloģiju, par žurnālistiku, kādu brīdi gribēju kļūt par sporta skolotāju. Šobrīd ne mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli.
Kas ir galvenās lietas, kas jāprot sinoptiķim?
Katra diena šajā darbā ir citāda, jo nekad nebūs pilnīgi identisku laikapstākļu. Reizēm ir grūtāk – ir daudz brīdinājumu, notiek kaut kādas tehniskas problēmas – tad diena paiet, galvu nepaceļot. Bet ir arī saulainās, mierīgās dienas.
Man patīk šī dažādība, jo tev nav ik dienas astoņu stundu rutīnas darba. Tu sāc ar to, ka iepazīsties ar iepriekšējās maiņas sinoptiķa informāciju, tad skaties, vai ir kādi brīdinājumi, varbūt kaut kur pūš stiprāks vējš. Tad ir darbs pie datora, kur sekoju skaitlisko prognožu modeļu informācijai. Apskatām, ko prognozē citi meteodienesti – Polijā vai citur.
Tad skatāmies, kā šos skaitliskos prognožu modeļus varam pielāgot tam, kas notiek mūsu pašreizējā situācijā, izvērtējot temperatūras, mākoņu rādītājus mūsu novērojumu stacijās. Tas ir svarīgi, lai neiznāk tā, ka ziņojam, ka ir mākoņaina diena, bet aiz loga – skaidras debesis.
Sagatavojam prognozi, to aprakstām – gan Latvijai, gan Rīgai, tāpat arī Baltijas jūras centrālajai daļai un Rīgas līcim un ostām. Ja ir pasliktināti laikapstākļi, jāgatavo brīdinājumi, jāizsūta tie. Vēl viena daļa mūsu darba ir prognozes cilvēkiem, kuri vienkārši piezvana un interesējas, kāds būs laiks, piemēram, Gulbenē. To nereti dara pasākumu, piemēram, kāzu, rīkotāji.
Tiesa, ka sinoptiķa darbā viena maiņa ilgst veselu diennakti jeb 24 stundas?
Tā ir. Atnākam astoņos no rīta un ejam prom nākamās dienas astoņos no rīta. Reizēm saka – Latvijā jau sinoptiķiem nav nekāds grūtais darbs, jo šeit nav ekstrēmu laikapstākļu, bet tā gluži nav. Piemēram, akvatorijā bieži ir stiprs vējš, ir jāgatavo brīdinājumi.
Nav tā, ka sēžam, rokas klēpī salikuši. (Smejas.) Vēl tagad atceros savu pirmo vētru pagājušā gada rudenī, tā bija smaga, vēja ātrums bija tuvu 30 metriem sekundē, ar lieliem postījumiem.
Mūsu pienākums ir arī reizi divās nedēļās zīmēt sinoptiskas kartes – tā ir frontālā analīze.
Kādi laikapstākļi un gadalaiks pašai ir sirdij tuvāki?
Man ir grūti izvēlēties, jo katrā laikā var atrast darāmo. Laikam visi. Pavasarī un rudenī kopā ar draugu esam diezgan aktīvi dabā gājēji. Vasarā dodamies arī laivu braucienos, kopā ar draugiem nakšņojam teltīs.
Vienmēr atrodam kādus piedzīvojumus, kur doties. Arī ziema ir ļoti skaista, īpaši, ja ir sniegs un aukstums, kādu mēs piedzīvojām decembra sākumā.
Tas, ka esmu sinoptiķe, gan nenozīmē, ka vienmēr paredzu, kādi būs laikapstākļi, dodoties dabā. Tie tomēr mainās strauji. Precīzāko prognozi var noteikti divām trim dienām, tālāk jau iespējamas izmaiņas.
Bet mēs tomēr neatlaidīgi gribam zināt, kāds būs laiks ilgtermiņā. Varbūt tautas ticējumi arvien ir vērā ņemami – tādā gadījumā pēc šī gada karstās vasaras vajadzētu sekot aukstai ziemai…
Man ir grūti spriest par to, cik ļoti varam paļauties uz ticējumiem. Toms Bricis reiz tomēr norādīja, ka vairs īsti nevaram. Ilgās prognozes, protams, ir neprecīzākas.
Pagājušajā gadā ilgtermiņa prognozes ziņoja, ka Ziemassvētkos sniega nebūs, bet beigu beigās tas uzsniga, un ziema bija skaista, bija arī kārtīgs aukstums.
Tāpat arī nav viegli paredzēt negaidītus notikumus, piemēram, negaisus. Nereti tas kaut kur jau sākas, un tikai tajā brīdī vari izziņot brīdinājumu. Tā ir viena no grūtākajām lietām.
Kā jūs redzat, vai neparastais aukstuma vilnis decembrī pie mums varētu būt saistīts ar klimata pārmaiņām?
Man šķiet, ka tādi laikapstākļi tomēr ir cikliski. Mēs īsti nezinām, kā bija senāk, iespējams, tikai tagad šīm lietām pievēršam vairāk uzmanības, runājam par globālo sasilšanu.
Un nevar teikt, ka decembrī Latvijā nekad nav bijis tik auksts. Arī, šķiet, 2015. gadā decembrī bija visai auksts, tāpēc tas nav nekas neparasts.
Līdzšinējo darba pieredzi kā sinoptiķei Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā nu apvienojat ar laika ziņu moderatores pienākumiem Latvijas Televīzijā un Latvijas Radio. Savā ziņā īstenojies skolas laika sapnis par žurnālistiku?
Es teiktu, tā ir dzīves nejaušība. Kā sinoptiķei man laiku pa laikam bija jāierunā laika prognozes radio. Pirms gada biju runājusi radio. Pēc kāda laika, kad Cēsīs bija pamatīga krusa, nofilmēju to video un aizsūtīju Tomam Bricim.
Viņš pateica paldies un pavaicāja, vai tikai es nestrādājot meteoroloģijas centrā. Iespējams, viņš bija dzirdējis mani radio vai kur citur – tā bija laimīga sagadīšanās – un pēcāk piedāvāja pamēģināt darbu televīzijā.
Pirmais mēģinājums gan nebija veiksmīgs – mana smalkā balss nebija īsti atbilstoša. Toms uzrunāja mani vēlreiz, jautājot, varbūt vēlos pamēģināt radio. Tur piedāvāja arī runas kursus. Tur piestrādāju, lai balss būtu labskanīgāka. Kad vēlreiz bija iespēja pamēģināt televīzijā, teicu – jā.
Man šķiet, ka iespējas ir jāizmanto, viss ir jāizmēģina. Liels paldies Tomam Bricim, kuru varētu saukt par savu elku. Viņš vienmēr ir entuziasma pilns, īsts laikapstākļu cilvēks. Man jau šķiet, ka Toms ir nepārspējams, ir grūti turēt viņam līdzi, bet reizē man arī ārkārtīgi patīk gan sinoptiķa darbs, gan būt televīzijā un radio.
Kā izdodas visu savienot?
Brīžiem ir grūtāk, bet galvenais ir ieskrieties un ieiet ritmā. Sinoptiķes diennaktis nav katru dienu, varbūt desmit dienas mēnesī. Protams, nu varu teikt, ka strādāju kārtīgi.
Agrie rīti televīzijā nav nekas neparasts – tam man ir sinoptiķa rūdījums. Arī tur reizēm rīts sākas trijos vai četros naktī, kad jāatjauno prognozes. Ja tas notiek ar prieku, tad nav nemaz tik grūti.
Laika ziņu moderatora darbs ir tikpat atbildīgs kā sinoptiķa darbs?
Noteikti. Darba apjomi, protams, atšķiras. Kā moderatorei ir mazāks sagatavošanās laiks, stress televīzijā laikam ir lielāks, lai arī sinoptiķim nereti ir jābūt izturīgam pret stresu, bieži jārīkojas ātri, operatīvi.
Protams, Toms (Bricis), Ramona (Salmiņa) un Ilze (Skudra) visu ierādīja. Pamācīja, kā staigāt pie ekrāna, ko teikt, ko neteikt. Toms pakoriģēja valodas lietojumu. Protams, stresā kaut kas piemirstas, kaut kas nepasakās.
Pirmais ēters bija uz pusēm ar Tomu – viņš man saudzīgi atstāja rīta laika ziņu otro daļu. Atzīstos, tobrīd jutu, ka trūkst elpas un kājas trīc, bet reizē, par spīti uztraukumam, ļoti izbaudīju notiekošo.
Ir ārkārtīgi interesanti. Ir jāsagatavo prognoze, jāatceras izdomāt arī kaut ko interesantu. Rītos jau sāku iejusties, lielāks uztraukums ir vakara ziņās, kas šķiet kaut kā vēl nopietnāk.
Vai aizņemtībā paliek pāri iespēja atpūtināt galvu no prognozēm un radaru datu analizēšanas?
Tā noteikti ir būšana ārā, svaigā gaisā. Ar draugu braucam uz dažādām takām, lai būtu vairāk piedzīvojumu, nereti izvēlamies vietas, kur taku nav, un ejam gar upēm.
Ja laivu brauciens, tad pa straujākām, interesantākām straumēm, kur reizēm laiva arī jānes rokās, apejot šķēršļus, – tā noteikti nebūs Gauja vai Daugava. Reizē man arī ļoti patīk gatavot – tas ir ļoti nomierinošs process.
Ļoti patīk ceļot. Šajā rudenī apciemoju māsu Itālijā viņas dzimšanas dienā. Itālija ir dažādību pilna zeme – ir ziemeļi, Alpi, tad – dienvidi, zilais ūdens. Katru reizi tur ir ko apskatīt.
Šobrīd gan ceļošana ir atlikta, jo ir karstākais darba periods un atvaļinājumi ir jānopelna. (Smejas.) Gribētu aizbraukt vēl kādā ceļojumā ar auto.
Vienreiz jau izmēģinājām, vienkārši iekāpjot auto un dodoties uz Somiju, neko iepriekš neplānojot. Pie mums vēl bija silts, šķita, ka varēsim gulēt teltīs, taču tur jau bija sācies rudens.
Tas bija pamatīgs piedzīvojums, kurā visas situācijas bija jārisina uz vietas. Tomēr tieši tāpēc tas palicis atmiņā kā viens no spilgtākajiem ceļojumiem.
Ļaušanās notikumiem ir pašas dzīves moto?
Es tiešām esmu cilvēks, kurš ļaujas notikumiem un uzskatu, ka ir jāizmanto visas iespējas, ko dzīve sniedz, nav jāpretojas tam, ko mēs nevaram ietekmēt. Piemēram, laikapstākļus.
…
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Daba. Meteoroloģija. Dzīvesprieks.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez gaidāmo laikapstākļu izpētīšanas, bez ūdens un bez kustības.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas vēl ir priekšā, jo vienmēr ir uz ko tiekties.
Labākā izklaide?
Viss, ko var darīt ārā, svaigā gaisā.
