Radošā pilsēta bērniem. Ilze Kļaviņa vērtē Valmieras vasaras festivālu 0
Ceturtais Valmieras vasaras festivāls no 2. līdz 4. augustam piedāvāja bērniem un viņu vecākiem deviņas festivāla izrādes (septiņas no tām pirmizrādes), kā arī intensīvu paralēlo programmu – Latvijas Laikmetīgās mākslas centra mākslinieku meistardarbnīcas, RIGA IFF brīvdabas kino vakarus, festivāla Pop – up radio studijas sarunas. Trīs dienas Valmierā dažādās vietās darbojās paralēlā – radošā pilsēta mazajiem, piedāvājot iespējas spēlēties, skatīties un sarunāties par teātri un laikmetīgo mākslu.
Kuratoru Jāņa Znotiņa un Reiņa Suhanova četru gadu pieredze ļāvusi festivālam augt plašumā, daudzveidībā un saturā. Šoreiz teātra jaundarbu programma būtiski paplašina priekšstatus par to, kādās formās var būt bērnu un pusaudžu izrādes.
Par to, kādam jābūt labam teātrim mazajiem skatītājiem, ikvienam pieaugušajam vecākam būs savs skaidrojums, bet festivāls provocē par šo jautājumu domāt visiem kopā, par atbildes veiksmes atslēgām piedāvājot nopietnu iedziļināšanos bērna pasaulē, uzticēšanos jauniem eksperimentiem un aktuālu ārzemju festivālu pieredzi.
Vairākas tā pirmizrādes atbilst starptautisko festivālu standartiem, un jācer, ka tās līdzīgi milzīgajai valmieriešu publikas atsaucībai piedzīvos skatītāju aplausus citviet.
Māksla piedzīvot
Bērniem patīk piedzīvojumi, un tieši to piedāvā festivāla vide, jo nokļūšana spēles vietā līdzinās orientēšanās spēlei. Par scenogrāfiju kalpo pilsētas mūri, tilts, garāža, parki, autobuss un mazdārziņš, kas, uzreiz jāpiebilst, vienlaikus ierobežo faktisko izrādes mūžu.
Piemēram, ļoti veiksmīgā kustību izrāde “pus Otrs” – dinamisks stāsts par divu dvīņu attiecībām – grūti iedomājama citur.
Spēle notiek puspamestas mājas pagalmā, un ēkas fasāde ar dažiem rūpīgi koptiem puķu podiņiem rada autentiskuma sajūtu. Artura Dīča dramaturģija un Lienes Gravas horeogrāfija par atšķirīgos ritmos dzīvojošo vecmāmiņu un pusaudžiem sacerēta tieši šai vietai. Aktieri Ivars Broničs un Ģirts Bisenieks rāda aizrautīgu, līdz asarām smieklīgu dejas un cirka elementu miksli, kas psiholoģijas un artistiskā priekšnesuma dēļ ierakstās laikmetīgā cirka žanrā.
Arī austrāliešu režisores Džesikas Vilsones “Unwanted” maģiski noslēpumainais stāsts, kas skatāms caur braucoša autobusa logu un klausāms kā pasažiera – aktiera Mārtiņa Meijera – atmiņu ainiņas, šķiet, izstāstāms tikai Valmierā. Brīdī, kad stāsta dalībnieks ar divriteni iekāpj autobusā, robežas starp izdomāto un reālo jūk. Vairākos līmeņos spēlētā izrāde uzjundī dziļi sirsnīgas izjūtas un atstāj paliekošāko emocionālo iespaidu.
Pamācīt, izskaidrot, norādīt
Parasti strīdus raisa jautājums, cik daudz didaktikas jābūt bērnu izrādēs un kur tā jāslēpj, lai iedarbotos. Mākslinieki bieži cenšas pamācošo morāli maskēt dziļāk, bet Kvadrifrona grupas iestudējums “B_Ž_S” tieši to izvirza centrā.
Neparastā izrāde-lekcija par ļoti būtisku tēmu “kas ir bailes” konstruktīvi un asprātīgi rāda patiesus paņēmienus, kā pret šīm negatīvajām sajūtām cīnīties.
Ceļtrīc’, sirdskāpjpamut’, pillbiks’ un dūšpapēžos ir tikai daži no fenomeniem, ar kuru novērošanu un izskaušanu nodarbojas trīs pētnieki.
Aktieri iesaista sarunās bērnus un neslēpj, ka bailes pazīst arī viņi paši. Par izrādes kulmināciju kļūst viņu personiskie stāsti par savu pieredzi, un aplausu vētra liecina, ka Reiņa Botera, Āra Matesoviča, Ulda Sniķera nopietnā teatrālā formā izvērstais darbs uzrunā visus – kā lielos, tā mazos. Pēc izrādes skatītāju čalās un ceļā uz nākamo izrādes vietu dzirdu piedzīvotos baiļu stāstus, kas lielos un mazos padara tuvākus citu citam.
Spēles ar un par pamācošiem noteikumiem ir tēma igauņu grupas “United dancers of Zuga” producētajam darbam “Tools to rule”. Vai noteikumi palīdz vai kavē atrast īsto vietu dzīves spēlē? Vai noteikumi ir izdomāti vai īsti? Vai tie attiecas uz vienu vai visiem? Noteikumi sākas ar komandu sēdēt, bet vai tas ir vienīgais, ko var darīt ar krēslu, kas var būt pati garlaicīgākā un pati aizraujošākā lieta.
Līdz ar norādēm “noslaucīt degunu”, “sēdēt taisni”, utt., ko izpilda astoņi aktieri, viņi arī lec pāri, vingro uz, dejo ar un būvē krēslu konstrukcijas. Ansamblī darbojas igauņu dejotāji un Valmieras Drāmas teātra aktieri Elīna Hanzena, Aigars Apinis, Rihards Jakovels. Tīši netīšais salīdzinājums rada gandarījumu un prieku par mūsējo izteiksmīgāko artistismu. Šķietami viegli nodejotā, bet tehniski sarežģītā izrāde acīmredzami “trāpa desmitniekā”, jo finālā bērnu balsis droši atsaucas uz jautājumiem, kas sākotnēji bija nesaprotami.
Māksla iztēloties
Kā iedarbināma iekšējā jeb iztēles pasaule, ir caurviju motīvs režisora Toma Treiņa garāžas izmēra izrādei “Pagalms atdzīvojas”, kur pagalmā dzīvojošo draugu satikšanās top par neparastu piedzīvojumu.
Lietu un priekšmetu dzīves stāsti liek tām “atdzīvoties”, un izmešanai lemtie krāmi tā arī paliek garāžā.
Aktieru Matīsa Budovska, Alises Danovskas, Emīla Krūmiņa, Riharda Zelezneva virtuozā spēle rada spilgtu raksturu, attiecību un notikumu ķēdīti.
Eksperimenti un mīti
Režisores Paulas Pļavnieces zinātniskās īstenības piedzīvojumā “STACIJA Nezinkaskuriens”, kas aicināja atklāt un pētīt slepeno aģentu dzīvi, atsevišķie interesantie elementi saturiski nebija vienoti. Savukārt Klāva Meļļa izrāde “Mūžīgā izlaušanās” Valmieras mazdārziņā, kur vienlaikus ar aktieru spēli dzīvojās arī divi zirgi, bija nolasāma kā mēģinājums, kas, šķiet, ir kādas lielākas ieceres daļa.
Lai arī eksperimenti, kā tas parasti mēdz būt, ne vienmēr ir veiksmīgi, manuprāt, Valmieras festivāls apgāž vismaz divus mītus.
Vienu – par to, ka radīt mākslu bērniem ir otršķirīgi un tam nav nepieciešams talants, un otru – ka bērniem pietiek ar ritmisku plaukšķināšanu pēc dotās komandas. Zīmīgi, ka vairākās izrādēs aktieri mazo skatītāju jautājumus, piebildes un komentārus veikli iepina savā spēlē, un tieši tas ir kontakts un process, kas izrādes un festivālu padara tik dzīvu un nozīmīgu.
