Nopūst naftalīnu. Ilze Kļaviņa vērtē izrādi “Meklējot Spēlmani” 1
Jaunā Rīgas teātra iestudējums “Meklējot Spēlmani” kā kultūrvēstures “tīra manta” nāk pie skatītāja tieši laikā. Pēc valsts simtgades svinību noplakušajām putām, kur daļu bagātās programmas veidoja formāli pasūtījumi, šis darbs piedāvā autentiskuma garšu un ieceri, kas radusies no iekšējas nepieciešamības sajūtas.
Trīs stundas garā izrāde raisa ovācijas, kas “norauj jumtus”,
un vienlaikus nopietnas domas par apdraudētību teātrim bez mājas un bez jumta Lāčplēša ielā 25.
Kanons un dzīvīgums
Režisora Gata Šmita izrāde atklāj vēsturisku personību daļēji dokumentālas dzīves epizodes hronoloģiskā secībā no 1915. līdz 1971. gadam, kas netieši skaidro 1972. gadā tapušā Pētera Pētersona leģendārā iestudējuma “Spēlē, Spēlmani!” fenomenu.
Izcilais tālaika skatuves veikums glabājas arhīvu fotogrāfijās, arī sarunās un skatītāju atmiņās kā augstas raudzes garīgs un dziļas apbrīnas vērts kultūras notikums, kas ar dzīvu saikni toreiz vienoja skatuvi un zāli vienā viļņojumā un elpā.
Savam laikam atbilstošu, vārdos neizsakāmu kopsajūtu spēle Jaunajā Rīgas teātrī rada arī šodien.
Izrādes, manuprāt, lielākā vērtība ir nopūstā naftalīna smarža “Spēlē Spēlmani” kanonam, atdzīvinot pagātnes personāžus un starp tiem akcentējot režisorus Eduardu Smiļģi, Pēteri Pētersonu un dzejnieku Aleksandru Čaku.
Vēstures komikss
Par pagātnes detektīva ieceri var lasīt izsmeļošā un jūtīgā intervijā ar izrādes režisoru Gati Šmitu laikrakstā “Diena”. Žanru raksturo īsās kinematogrāfiski psiholoģiskās epizodes, kas kārtotas hronoloģiskā secībā, virs skatuves izgaismojoties gadu skaitļiem kā ainu norises laika norādēm.
Caurviju motīvs ir “spēlmaņa” zīmējums, ko aktieris Gustavs Žibalts (lomā Edgars Samītis) izrādes sākumā pašrocīgi uzzīmē uz programmiņas, ko pasniedz jauneklim Čadarainim. Šis attēls pēc Čaka nāves un Mildas Grīnfeldes aresta dzīvoklī paliek pie sienas un vēlāk nonāk nākamā dzīvokļa īpašnieka – Pētersona – rokās.
Zīmējums ir impulss, no kā Pētersonam rodas ideja par Čaka dzejas iestudējumu “Spēlē, Spēlmani!”.
Otrs caurviju tēls ir mūžīgi klātesošais spēles gars, “kaut kas metafizisks, kas parastus vārdus, krāsas un skaņas pārvērš mākslā”*.
Tas iedzīvināts simboliskā bezteksta lomā, kurā aktieris Ivars Krasts līdzīgi tapierim seko darbībai, ar muzikālu motīvu atskaņojumu paspilgtinot notiekošo. Telpas un tērpu meklējumi Rūdolfa Baltiņa un Keitas izpildījumā tuvinās autentiskumam, t. i., mēbelēs, kleitu, uzvalku audumu smaržās, nevar arī nepieminēt skatuves detaļu, priekšmetu īstumu, kas veido mikroauru un rada vēsturiskas ticamības izjūtu.
Dramaturģes Justīnes Kļavas dialogos savijas dokumentāli fakti ar iespējamām, bet nepierādāmām anekdotiskām situācijām.
Daudz izdomas veltīts neglaimojošām privātās dzīves ainiņām ar mīlas dēkām, gļēvulības, dzeršanas un neveiksmju momentiem, kas liek smieties.
Dažas epizodes līdzīgas karikatūrai, brīžiem notiekošais ir kā psiholoģiski padziļināts pētījums, brīžiem – aina no dokumentālā teātra. Kontrastējošas ir epizodes par garīgiem ideāliem, ar nenoslēpjamu inteliģenci, domas mērogu, kas personāžus izgaismo pretējā – diženuma nozīmē.
Emocionālie kontrasti
Epizodes kā pieskārieni uzbur vēsturisku vidi, attiecības, notikumus, dzīvus portretus tiem, kurus šodien zinām kā izcilus latviešu teātra māksliniekus. Centrā – personības – Andra Keiša spēlētais Smiļģis, Viļa Daudziņa atveidotais Čaks, Elitas Kļaviņas smalki uzbūvētā Felicita Ertnere, Ģirta Krūmiņa iedzīvinātais Pētersons, un vēl citi aktieri, draugi, epizodiski tēli.
Blakus šodienas meistariem darbojas arī teātra 2. kursa studisti, kuri iemieso pagājušā gadsimtā dzīvojošos un mākslu alkstošos statistus.
Trāpīgu piemēru rāda 1. cēliena aina, kad blakus jaunajiem puišiem un meitām vingro Andra Keiša Smiļģis.
Mērogu kontrasts starp skatuves grandu un zaļknābjiem ir uzskatāms un viegli iedomājams arī senā vēsturē.
Sirsnīguma intonācija
Tēli tīši rādīti neviennozīmīgi un daudzplākšņaini, kopīgo atmosfēru ļaujot raksturot kā haotisku un pat nekārtīgu. Skatuves ainas citu no citas atdala priekškara raustīšana ciet un vaļā, ko ne vienmēr veikli izpilda jaunie studenti.
Aplausus pelna izrādes kopīgā intonācija, kas vienlaikus atgādina to, cik nabagāks būtu latviešu teātris un sabiedrība, ja nebūtu šo smieklīgo un brīžiem nožēlojamo cilvēku. Ja nebūtu viņu nepārvērtējamo vērtību – Čaka “Mūžības skarto”, Smiļģa moto “Skaidrība, kaislība, vienkāršība”, Pētersona “Motocikla”.
Autori uzdrīkstas izcelt īpašības, kas rāda dižos kā vājus, naivus, pat nežēlīgus, sīkumainus, bailīgus cilvēkus,
aicinot mūs, skatītājus, saprast cilvēciskās vājības, mīlēt radošo haosu, nekārtību kā daļu radošo personību būtības.
Izrādes intonācija, manuprāt, ierakstās jaunākajās Baltijas režijas tendencēs, kādas tās raksturoja igauņu teātra zinātnieki šīgada Baltijas Rampas konferencē Viļņā, runājot par aktuālo igauņu teātri.
Igauņu zinātnieki pauž domu, ka termins “postdramatiskais teātris” lielā mērā ir izsmelts un profesores Luules Epneres vadībā izstrādā terminu “jaunais sirsnīgums” (new sincerity). Sirsnīgums kā radoša pozīcija centrējas uz dzīves izjūtu (sense of life), paturot postmodernisma formas pieredzi, bet vienlaikus pārkāpjot tā sadrumstalotajam pasaules uzskatam un radot dziļi cilvēcīgu pieeju.
* https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/vini-mina-tas-pasas-kapnes.-intervija-ar-rezisoru-gati-smitu-14229369
