Ideālais cilvēks, ko mēs gribētu “lietot”. Ilze Kļaviņa vērtē izrādi “Bītlu jaunais albums” 0
Jaunā Rīgas teātra studijas izrādē “Bītlu jaunais albums” neviens no tēliem nedzied, tomēr režisora Alvja Hermaņa iestudējumam ir būtiska saistība ar mūziku.
Līdzīgi kā 1968. gadā Saimona un Garfunkela nenotikušais koncerts, kas inspirēja Hermaņa iestudējumu “Klusuma skaņas”, arī šoreiz pagātnes iespējamā atgriešanās piešķir izrādei īpašu zīmi. Ikonogrāfiskā bītlu mūzika ar dažās sekundēs atpazīstamām akordu skaņām iesviež mūs pagātnē, caurvijot darbības epizodes ar muzikāla sentimenta atmosfēru un vienlaikus piešķirot ironisku piesitienu.
Atmiņas par nākotni
Bītlu grupas dalībnieki nozīmīgi arī kā dramaturģiskās intrigas akcents. Kino žanrā aktuālais atmiņu pētījums, kas saista dokumentālo un mūsdienīgo ar nākotnē paredzamo, savdabīgā veidā parādās uz skatuves.
Izrādes intrigā ievērpts dokumentālais Ringo Stāra paziņojums, ka “The Beatles” būtu atkal apvienojušies, ja visi būtu palikuši dzīvi.
“Fake news” vai ticamība, lai kā arī būtu, bet tam veltītā JRT izrāde pareģo drīzumā ražotus biorobotus, kas būs ieprogrammēti Džona Lenona un Džona Makartnija veidolā. Uz neticamības robežas un ar smaidu domāju par to, kā bioroboti dzīvos starp mums un pat – tā TV intervijā apgalvo Hermanis – staigās pa teātra skatuvi.
Šoreiz nākotne parādās – izrādes “Bītlu jaunais albums” sižeta galvenā varoņa biorobota Ādama izcelsme ir no “divdesmit pieciem sērijas saražotiem biorobotu paraugiem cilvēka izskatā ar sevis pilnveidošanas programmas iespēju”.
Izrāde sākas tieši tā – ar kastes piegādi un no tās izņemto priekšmetu, kas jāuzlādē sešpadsmit stundas un kas prasa tā lietošanai apgūt četrsimt lappušu garo instrukciju.
ieki piebilst, ka darbība notiek netālā nākotnē Londonas pilsētas dzīvoklī, kur jaunietis Alekss atved nopirkto biorobotu. “Priekšmets” Ādams sāk savu dzīvi un apgūst dažādas prasmes. Alekss un viņa kaimiņiene Sofija ieprogrammē robota īpašības, un kopīgas rūpes par robotu kļūst par daļu no jauno cilvēku savstarpējo simpātiju apliecināšanas.
Intelektuāls detektīvs
Lai gan izrādei nav autora – dramaturga – un tā radīta studentu improvizāciju etīdēs, sižets mērķtiecīgi risinās īsās sadzīvisku ainiņu epizodēs.
Tekstā skan atklājumi un atziņas, kas atvasinātas no zinātniskās fantastikas un mūsdienu domātāju Reja Kurcvalda, Iana Makjuana, Andreja Kurpatova u. c. tekstiem.
Izrādes kodolīgajos dialogos neviena detaļa nav nejauša, ne simboliskie vārdi Ādams, Ieva, Sofija,
ne jēdziens “lietošana”, ar kādu apzīmējam mūsdienu patērētājsabiedrības attiecības pret partneriem, kaimiņiem, dzīvesbiedriem. Tomēr intelektuālais slānis kā skatuves darbību papildinošs, bet neuzbāzīgs daudznozīmīgs fons notikumus neapstādina. Attiecības starp kaimiņiem attīstās strauji, vienlaikus dzīves māku apgūst Ādams, kurš arī iemīlas skaistajā Sofijā. Seko greizsirdības un cietsirdības ainas, ko jaunie studenti izspēlē īsās un elegantās epizodēs.
Vai Hermaņa klonējums
Interesanta, komiska un viegla ir skatuves darbība, un to vēl vieglāku padara asprātīgās lomu maiņas, kur topošie aktieri ielec Alekša un Sofijas lomās, cits citu nomainot un radot iespēju salīdzināt izpildījumus.
Trīspadsmit jauno aktieru mācību darbs būtu pelnījis rūpīgu analīzi, taču tas acīmredzami nav Hermaņa nolūks un jāatliek uz nākamām studentu atrādīšanām kaut vai tā iemesla dēļ, ka programmiņā lomu un aktieru vārdi nav sasaistīti.
Jaunieši darbojas precīzi un spilgti, tomēr epizodēs ar Ģirta Krūmiņa Tēva lomas atveidojumu acīmredzami nobāl meistara groteskā artistisma priekšā.
Starp kursa biedriem pārliecinoši izceļas Emīls Ralfs biorobota lomā, paveicot lauvas tiesu.
Viņa Ādams darbojas uz skatuves nepārtraukti, un no viņa precizitātes atkarīgi visi partneri. Jaunais aktieris pārliecina ar emocionālu klātbūtnes sajūtu, darbojoties precīzā partnerībā un teicamā fiziskā līmenī.
Ādama psihofiziskais iemiesojums atsauc atmiņā pašu Alvi Hermani viņa kādreizējos lomas izpildījumos, un jādomā, ka režisora harismātiskā klātbūtne pozitīvi ietekmēs Emīla Ralfa paša personības veidošanos.
Robots vai cilvēks
Ideja par robotiem, kas spēj ne vien aizvietot, bet pat pārspēt cilvēkus, pamazām izaug izrādes gaitā. Ādams, kurš pasniedz kafiju gultā, kurš labi mīlējas un citē Šopenhaueru, kurš izlasījis visu Šekspīru, robots, kurš dzejo haiku formā kā ilgtspējīgākajā no visām poētikas formām, Ādams, kurš māk nopelnīt naudu biržā un veic anonīmu ziedojumu labdarībai.
Cilvēku attiecības, ko jaunie aktieri tīši vai netīši spēlē ar tādu kā sterilitāti un seklumu, salīdzinājumā ar robotu, izskatās garlaicīgāki.
Ādams ir tas ideālais cilvēks, kuru mēs visi gribētu pazīt un “lietot”.
Bet brīdī, kad viņš sāk pieņemt patstāvīgus lēmumus, notiek izrādes fināls. Kāds, to var novērtēt šī intelektuālā detektīva skatītājs pats.
Vārds skatītājiem
Una Rozenbauma: “”Bītlu jaunais albums” @jrt_lv ir entuziasma un prieka pilns piedzīvojums, Gerds Lapoška ir mans (un ne tikai) favorīts! Paldies!”
Nellija Ločmele: “Tiešām foršs jaunais Hermaņa aktieru kurss “Bītlu jaunajā albumā”. Stāsts par intelekta (mākslīgā & dabīgā) trauslumu pasaulē, kur attiecības risina ar cirvi. Kā Bītlu fanei patika mūzika! Bet jutu arī līdzi ģeniālam komponistam priekšējā rindā, kurš taisīja ciet ausis ;)”
Vintra Vilcāne: “Esmu šīs izrādes fane. Malači, jaunie. Un Ādams – pērle. Var just, ka visa komanda bijusi uz viena viļņa. Un Bītli vēl fonā… ak! Gribētu skatīties vēlreiz.”
twitter, facebook
