Ilze Indrāne naktīs raksta, bet dienā strādā savā dārzā 0
“Skaista vecuma bilde ir tikai Smiļģim!” joko sirmā rakstniece, pozēdama “Latvijas Avīzes” fotogrāfam 85. dzimšanas dienas priekšvakarā (to Ilze Indrāne svin šodien, 23. aprīlī). Jau 50 gadus par savām mājām viņa sauc Madonas novada Praulienas pagasta “Lejaszīles”.
Tikai pārdesmit soļu attālumā māju uzcēlis arī dēls Jānis, kas kopā ar sievu Līgu un četriem bērniem gādā, lai I. Indrānei netrūktu tuvinieku atbalsta.
“Lejaszīlēs” atrodas rakstnieces rakstāmgalds, pie kura sēžot tapuši un joprojām top darbi – jaunākais stāstu krājums jau nodots izdevniecībai –, klavieres, kuras tā patīk spēlēt viņas mazbērniem, grāmatas, draugu rakstītas vēstules, gleznas. Šeit viņa var pabūt vienatnē ar savām domām, netraucēti izlikt tās uz papīra. Turpat aiz loga plešas dārzs, kur I. Indrānei patīk strādāt. Fiziskais darbs viņai dod ne tikai spēku, bet arī gara možumu.
Mani vēstuļu draugi
Ilze Indrāne ļaujas savam stāstījumam: “Atnāk vedekla un saka: “Teikt vai ne?” Miris kāds tuvinieks piecdesmit gadu vecumā vai garīgos draugos kāds miris. Es atbildu: “Labi, ka pateici.” Jo tad es jūtu galveno – ka nav kur steigties. Dzīvot nesteidzībā, nekam neaizsteigties garām. Ik vakaru es lūdzu: “Tikai neļauj man steigties un pārsteigties!” Jo tad tūlīt saplīsīs kāds trauks vai būšu kaut ko izdarījusi nepareizi.
Pamazām atgriežos pie tā, kas patiesi ir vieds, un tā ir tautasdziesma. Tajā viss ir pateikts. Cilvēkam viedums nāk ar gadiem, ar atmiņām, vēstulēm, ar dzīves ceļā satiktajiem.
Man pats galvenais ir cilvēki – gan tie, kas ir man apkārt, gan tie, ar kuriem uzcītīgi un spītīgi uzturu sakarus ar vēstuļu starpniecību. Tie, par kuriem es zinu, ka viņi lasa manas vēstules. Būtībā no vēstulēm dzīvoju… Ar jauniem, svešiem cilvēkiem vairs nemaz negribas iepazīties, jo tik grūti no svešatnības nonākt līdz kaut kādas tuvības grādam.
Cik vēstuļu dienā uzrakstu? Pēc noskaņojuma. Citreiz roka raksta un acis redz, bet reizēm nekā. Uz balta papīra vēl aizvien varu rakstīt, lasīt gan grūti. Tomēr, ja uzrodas kaut kas interesants un vajadzīgs, piemēram, vēstules, manas acis saņemas.
Viens no maniem vēstuļu draugiem ir kāda veca skolotāja. Viņa man raksta par putniem un brāļa stādītiem kokiem, un mājām. Sūta man dzejoļus un arī kaņepju sēklas, lai iesēju putnu barību. Viņa ir tikai viena no tiem, par kuriem man ir svarīgi zināt, kā viņi dzīvo, un kuriem nevari neuzrakstīt vēstuli.
Dzidra Bauma – māksliniece, gleznotāja. Viņa raksta milzu burtiem – šķērsām pāri papīra lapai. Nu, bet tad tas arī ir sakāmais, ko viņa grib pateikt. Viņa ir ļoti emocionāla. Uzgleznojusi man dzimšanas dienas dāvanu – kaut ko no “Lazdu laipas”, no jaunības. Man ar viņu ir ilgi un viedi sakari, lai gan neesmu nekad satikusi.
Vēl viena dāvana – Lindas Šmites raksts novada laikrakstā “Stars”. Viņa ir pareizi notvērusi to, ko par Indrāni var teikt. Tas mani nomierina visas šīs tukšvārdības priekšā, ko man vajadzēs piedzīvot šajā mēnesī, kurā es patiesībā pieņemtu tikai līdzjūtības izteikšanu. Ko līdz skaitīt gadus? Vai kāds skaitīs manus darbus?”
Naktis rakstīšanai, dienas – lauku darbiem
“Šobrīd es rakstu lugu. Tajā būs stāstīts par tiem, kas pamet Latviju un dodas svešumā. “Noturi mani, dzimtenes krast! Turi ar Gauju, turi ar Daugavu, Abavu uzmet par cilpu. Noturi mani, dzimtenes krast! Turi ar kapsētām, rijām un mājām, Gaiziņu noliec uz kājām! Noturi mani, dzimtenes krast!” Nav pašlaik nekā svētāka.
Ļoti daudz tiek sastrādāts naktīs, kad netraucē šī ikdiena un putekļi. Reizēm kaut kas sapņos uzpeld – pamosties un pieraksti. Rakstīšanai nepieciešama vientulība, kas man ir nolemta. Esmu tik tālīna no visa…
Dienas ir brīnišķīgas ar to pārliecību, ka tās man ir dotas, ka esmu pamodusies īstajā laikā tad, kad saule ienāk pa manas mājas logu. Nupat vienu sajūsmīgu vēstuli uzrakstīju par mūsu brīnišķīgo aprīļa sauli. Vasarā taču tā ir degoši karsta virs galvas, bet tagad rāpo pa zemi no viena manas mājas loga līdz otram.
Daudz dzīvoju pa āru. Domāju, ka tas, pirmkārt, nāk par labu manai veselībai. Guļot man sāp galva, tas nozīmē, ka krītas asinsspiediens, un, jo ilgāk gulēšu miera stāvoklī, jo tas pazemināsies arvien vairāk. Nejauki sāk spiest galva, salst kājas, tas nozīmē – celies augšā un ej laukā!
Lauku darbi man vienmēr patikuši. Mans mīļākais darbs ir pļaušana. “Kā izkapts dzied, kā zila govs zemi laiza…” Reiz bija jāskaidro, no kurienes cēlies vārds “Ilze”. Teicu: “Vai tik tā nav izkapts skaņa, kad pļāvējs to strīķē.” Tas, protams, iztēles variants.
Dārzā daru visus darbus – sēju, ravēju.
Man aizvien kaut ko vajag darīt ar rokām, lāpu vecas zeķes, pirkstu vingrināšanai man ir “ezītis”, ko virpinu rokās. Malku gan uz rokas grūti nest, tādēļ nesu to plastikāta maisiņā. Man malkas nešana nav vajadzība, bet gan prieks par katru varēšanu.
Šī māja, kurā dzīvoju, pirkta no zināmiem cilvēkiem, ar atmiņām, ar iestaigātām pēdām, pa kurām piecdesmit gadus esmu laimīgi, svētīgi nostaigājusi. Šajā laikā izauguši divi bērni un septiņi mazbērni. Esmu bagāta.”
