Ilze Bulate: Emocionālais dinamīts Latvijas sabiedrībā draud ar sprādzienu 12
Raksta autore: Ilze Bulate – skaņas terapeite, mūzikas un kosmoeniopsiholoģijas maģistre, Latvijas Skaņas un Valodas Terapijas asociācijas valdes priekšsēdētāja
Mūsdienu sabiedrība ir nonākusi neapstrīdama fakta priekšā – emocionālā spriedze un neiecietība ir sasniegusi tik kritisku robežu, ka to vairs nav iespējams noliegt. Šis neredzamais emocionālais dinamīts ir līdzīgs detonatoram ar laika degli. Varbūt ir pienācis laiks pārtraukt mānīt pašiem sevi un izlikties, ka šīs problēmas vispār nav? Varbūt ir pienācis laiks palūkoties dziļāk?
Izvēloties norobežot emocijas un sajūtas no mūsu kultūrizglītības procesā dominējošā prāta un loģikas, mēs kaut ko ļoti būtisku zaudējam. Mēs zaudējam patiesu, atklātu, saprotošu, mīlošu un godīgu savstarpējo saskarsmi. Intelektuāli esam ļoti zinoši, bet emocionāli – pilnīgi analfabēti.
Lepojamies ar to, ka mūsdienu izglītības sistēmas pamatā ir intelekta un racionālā prāta attīstība. Protams, tas ir lieliski, ka kļūstam arvien zinošāki.
Tomēr savstarpējai saskarsmei ar intelektuālām zināšanām vien ir par maz. Savstarpējai saskarsmei ir svarīgas sajūtas, jo tieši sajūtas ir visu attiecību pamats. Dziļi savā sirdī ikviens vēlas tikt saprasts, mīlēts, pieņemts, novērtēts un ieraudzīts.
Miljoni visā pasaulē tiek tērēti, lai radītu arvien jaunākas un efektīvākas metodes intelektuālo spēju attīstībai, kamēr emocionālo saskarsmi atstājam katra paša ziņā. Tomēr pati dzīve pierāda pretējo: aizvien pieaugušais šķirto laulību skaits, grūtības saskarsmē, pieaugošā agresija gan bērnu, gan pieaugušo vidū, veselības problēmas, depresija, aicina uzdot citus jautājumus.
Aicina uzdot jautājumus par to, kā ieraudzīt un saprast kompleksos emocionālos domu, sajūtu un izturēšanās slāņus, kurus glabājam. Saprast, ka tieši šie emocionālie slāņi, šie biezie neredzamie emocionālie putekļi, ir atbildīgi par sāpēm un ciešanām, ko visi izjūtam. Šie emocionālie viļņi kā neredzamas zemūdens straumes ietekmē visus dzīves procesus.
Šie emocionālie putekļi biezā slānī dzīvo dziļi, dziļi zemapziņas pašos pagrabos un ir uzkrājušies no visām tām emocijām, kuras esam apspieduši sevī – paaudzēs.
Tās ir visas tās reizes, kad ir justs aizkaitinājums, dusmas, bailes, vaina, kauns, nepatiesi apvainojumi par ko pateiktu vai izdarītu, bet to esam “norijuši” sevī. Tās ir visas tās reizes, kad emocionālā situācija ir prasījusi tūlītēju rīcību, bet mēs esam pagriezuši šai situācijai muguru.
Tad vēl labprātīgi, paši nemaz nenojaušot, esam noglabājuši savā zemapziņā un savā ķermenī arī sabiedrības kopējās emocionālās putas: visas izgāšanās, katastrofas, negodīgus pārsteigumus, partneru maiņas un guļamistabu skandālus.
Kaut arī domājam, ka rīkojamies pareizi tajā mirklī, patiesībā šie smalkie emociju putekļi ir nosēdušies zemapziņā un, kad zemapziņas trauks ir pilns, šie putekļi nonāk arī ķermenī. Vienā dienā tie atbrīvojas no ķermeņa kā niknums, agresija, depresija vai slimība.
Visas emocijas ir kā putas, kuras ir nosmeļamas tikmēr, kamēr to vairs nav. Ir tikai vajadzīga pareizā emociju smeļamā karote un roka, kura to vēlas izdarīt…
Arvien vairāk zinātnieku pasaulē atzīst – apspiežot un nepievēršot uzmanību emocijām, tās nepazūd. Tās sakrājas ne tikai zemapziņā, bet var iestrēgt arī šūnās un saskarsmē ar citiem radīt agresīvu izturēšanos. Apmānot sevi un citus, uzliekot ārēju smaidu, šie emocionālie slāņi paši no sevis neaiziet. Vēl vairāk – maldīgi uzskatam, ka ilgstoši uzkrājušās emocijas neietekmē apkārtējos. Tās ietekmē un šī ietekme ir sajūtama kā arvien pieaugoša spriedze un agresija savstarpējās attiecībās gan bērnu, gan pieaugušo vidēs.
To vairs nav iespējams noslēpt, jo tā ir visur – uz ielas, ģimenēs, skolās un bērnudārzos, darba kolektīvos, pat saeimā.
Tieši uzkrātās, apspiestās emocijas un to slāņi veido neredzamu emocionālu dinamītu. Mūs izbrīna, ka bērni bieži ir rupji un agresīvi? Bērnu vardarbīgā izturēšanās vienam pret otru ir emocionālā dinamīta – apspiesto emociju redzamās sekas. Šobrīd, paši nenojaušot, sēžam uz šīs pulvera mucas.
Pieaugušie ir paraugs bērniem, kurus viņi atdarina. Ja pieaugušie apspiež savas emocijas – bērni iemācās darīt to pašu. Ja pieaugušie izturas agresīvi – bērni to atdarina. Ja bērni aug mīlošā un saprotošā emocionālā vidē, šīs sajūtas liek pamatus labai pašcieņai un mīlošai attieksmei attiecībā uz sevi un citiem.
Lai cik skarbi tas skanētu – Latvijā šodienas bērnu paraugs ir emocionāli melīga morāle. Tā izpaužas savstarpējā saskarsmē – aprunāšanā, kritikā, izsmieklā, draudos, noliegumā, valdonīgumā un salīdzinājumā. Un melos. Tās visas ir emociju frekvences, kurās uzturas mūsu bērni. Vai turpināsim mānīt sevi, uzliekot smaida masku un pieņemot, ka tik traki jau vēl nav?
Problēmas pamatā ir fakts, ka izpratne par emociju būtību un nozīmi nav zināma pieaugušajiem, tāpēc tā netiek arī mācīta bērniem. Tāpēc manīgi pieaugušie izmanto jauniešus saviem “mānīgajiem” ideāliem. Tas veido “melīgu godkāri”. Tā izpaužas labāko meklēšanā un cildināšanā, nepārtrauktā salīdzināšanā un vērtējumā, tā izpaužas kritikā un noliegumā, tā izpaužas sekošanai uzspiestām vērtībām un ideāliem.
Ja vēlamies izmaiņas – plāksteris vairs nelīdzēs. Jo zem plākstera ir milzīgs strutains augonis! Tas satur dinamītu. Kā zināms, tā ir ļoti toksiska viela. Šobrīd PAŠI sēžam uz šādas dinamīta mucas un ir tikai laika jautājums, kad šis apspiestais emocionālais dinamīts uzsprāgs.
Tāpēc ir vajadzīgi iespējami ātri risinājumi pirms šis toksiskais dinamīts – apspiestās emocijas kā vulkāns mūs pašus neaprij.
Un šie risinājumi ir jāatrod mums pašiem. No malas gan tos klāt neviens nenesīs. Sabiedrībai paātrināti ir jānonāk pie sapratnes, ka ar intelektuālām zināšanām VIEN visus jautājumus vairs atrisināt nevarēsim.
Alberts Einšteins savulaik ir teicis: ”Problēmu nav iespējams atrisināt tajā pašā līmenī, kurā tā ir radīta”.
Varbūt šobrīd ir pienācis laiks sākt no citas vietas? No mīlestības un sapratnes vietas?
Varbūt skolā, tieši tāpat kā mācām visus citus priekšmetus, ir jāmāca izpratne par emocijām? Kā tās mūs ietekmē un kā agresīvas emocijas iespējams pārvērst vismaz labvēlīgā neitralitātē? Praktiski, nevis teorētiski.
Un šajā procesā būtu jāatgriežas pie pašām vienkāršākām metodēm – mīlestības, iedrošinājuma, uzklausīšanas, rāmuma un pacietības. Tas arvien vairāk ļautu atjaunot zaudēto emocionālo līdzsvaru un emocionālais toksiskums mums vairs nebūtu tik ļoti bīstams.
