“Šodien mēs vairs neesam vien trīs Baltijas valstis, mūsu intereses sakrīt ar Dāniju, Somiju un Zviedriju. Šādi Eiropas Savienības kontekstā mēs esam lielāks “gabals” un varam vieglāk virzīt savas intereses,” intervijā Tallinā “LA” žurnālistiem Mārim Antonevičam un Ģirtam Vikmanim uzsver Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.

Lasītākie

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Lasīt citas ziņas

Rīt, 5. jūnijā, prezidents ar vilcienu Latvijā ieradīsies trīs dienu valsts vizītē.

Ceļa norāde uz Latviju

M. Antonevičs: – Vizītē uz Latviju jūs ieradīsieties ar vilcienu, bet svinīgā pieņemšana Rīgā notiks uz prāmja. Vai šādai izvēlei ir simboliska nozīme?

Tālu ceļu veikuši! Ziemeļkorejas karavīri jau ir Mariupolē un Harkivas apgabalā

VIDEO. Par slepkavību aizdomās turētais mēģina aizbēgt no nopratināšanas telpas, sienā izdauzot caurumu

Sprūds: Uzbrukumā ANO miera uzturēšanas spēku bāzei Libānā Latvijas karavīri nav cietuši

T. H. Ilvess: – Vilcienā mēs pieņemšanu nevaram rīkot, bet starp Rīgu un Tallinu nekursē kuģi, tādēļ izmantojam, ko varam. Tas ir daļēji simboliski, jo Latviju un Igauniju vēstures jaunākajos laikos savienoja vilcieni. Vilcieniem ir liela nozīme mūsu vēsturē. 1919. gada 10. oktobrī Rīgā ieradās Igaunijas bruņuvilcieni. Latvijas atbrīvošanas cīņās vilcieniem bija izšķiroša loma. Ja runājam par Baltijas vienotību un sabiedrību, ir izcili veidot jaunus kopējus projektus un tajos ieguldīt naudu. Tāds ir “Rail Baltica” – ātrvilcienu līnija, kas no Somijas cauri Baltijas valstīm stiepsies līdz Varšavai. Projekts būs izcila Baltijas valstu sadarbības izpausme. Pirmajā vizītē 1935. gadā Igaunijas prezidents Rīgā ieradās ar vilcienu. Manas pirmās valsts vizītes uz Somiju un Zviedriju bija ar kuģi. Es šīs tradīcijas atjaunoju. Vilciens simboliski liek apjaust, ka Latvija un Igaunija savā starpā ir saistītas ilglaicīgi.

Ģ. Vikmanis: – Mēs bieži runājam, ka Latvijas un Igaunijas attiecības ir ļoti labas dažādās jomās. Vai redzat vēl jaunas sadarbības iespējas?

– Kad biju ārlietu ministrs, centos vairāk veicināt kopējas aktivitātes starp latviešu un igauņu ārlietu dienesta darbiniekiem. Bieži sadarbojas mūsu finanšu ministrijas un centrālās bankas. Tas, ka lietas notiek valdības līmenī un augsta līmeņa sanāksmēs, ir labi. Taču mums nepieciešamas ikdienas konsultācijas starp zemāka līmeņa ierēdņiem no mūsu ministrijām, jo tas ļautu vieglāk koordinēt mūsu politiku. Tā dara somi un zviedri, kā arī nīderlandieši un beļģi. Tā tu uzzini, ko cilvēki katrā valstī domā. Mazāk formālas attieksmes. Mana vectēva brālis Hanss Rebane bija pēdējais Igaunijas vēstnieks Latvijā pirms kara, viņu vēlāk arestēja NKVD. Kad viņš bija vēstnieks, toreiz attiecības starp Igauniju un Latviju bija ļoti, ļoti formālas. Tolaik mūsu valstis bija pārņemtas ar ideju “Mēs esam neatkarīgi un nerunājam ne ar vienu”. Tas mums maksāja ļoti daudz, tas mums maksāja neatkarību. Toreiz arī sarunas bija formālas: Jūsu Ekselence… un nekā vairāk. Kārlis Ulmanis ne reizi neapmeklēja Igauniju. Ja mēs vēlamies būt modernas valstis, mums jābūt atvērtiem brīviem kontaktiem. Ne tikai tikties Briselē, bet tepat reģionā. Mana māja atrodas piecus kilometrus no Latvijas robežas. Kad mēs pievienojāmies Šengenas zonai, es liku pagasta vadībai uzlikt zīmi, ka Latvija atrodas piecu kilometru attālumā, bet Rīga – 179 kilometru attālumā. Cilvēki brauks garām un padomās: “Ā, bet es taču varu aizbraukt uz Latviju.” Viena no ilgāk eksistējošām administratīvām vienībām savulaik bija Livonija, nebija atšķirības – tur bija igauņi un latvieši, arī livonieši, bet ne daudz. Robežu nebija. Kad mēs kļuvām neatkarīgi, tā jau bija cita valsts, mums bija robežas. 800 gadu bija jāgaida, lai tā mums būtu, un bija jauki to pieredzēt. Tad nāca Padomju Savienība ar “družba narodov” un vienu lielu krievu ģimeni. Kad atguvām neatkarību, mēs uzlikām robežsargus uz robežām. Esmu priecīgs, ka tagad esam Šengenas zonā un varam doties turp un atpakaļ, kur vien mums vajag. Lai gan Latvijā runā citā valodā, tā ir viena Eiropa. Ja igauņi pierobežā vēlas saldējumu, viņi var doties uz Rūjienu. Maniem bērniem garšo latviešu saldējums. Igauņu žurnālisti šo stāstu pārveidoja, ka man garšojot latviešu saldējums, un igauņu ražotāji kļuva dusmīgi. Es saldējumu neēdu vispār, taču maniem bērniem joprojām garšo latviešu saldējums.

Ja īstenosies “Rail Baltica” projekts, tad divas stundas ar vilcienu no Tallinas līdz Rīgai būs labāk nekā četras stundas ar auto, un tas darīs mūs tuvākus. Taču es redzu daudz plašāku laukumu. Jāveicina Baltijas valstu un Dānijas, Somijas un Zviedrijas sadarbība.

Daudzi no sadarbības jautājumiem mūsu valstīm ir līdzīgi. Ja mēs visi seši darbosimies kopā, ES kontekstā būsim “labs gabals” un varēsim stingrāk iestāties par savām interesēm. Mums ir kopēji un svarīgi jautājumi – enerģētikas drošība un ekoloģija. Visas sešas valstis ir ieinteresētas ES iekšējā tirgū. Ja esat maza valsts, tad iekšējais ES tirgus ir ļoti būtisks. Būtiska ir brīva pakalpojumu kustība. Divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, astoņus gadus pēc uzņemšanas ES ir vairāk par trim Baltijas valstīm. Mēs tagad esam sešas ziemeļu un Baltijas valstis, un mums savā starpā jākonsultējas.

M. Antonevičs: – Sociālajā tīklā “Twitter” pieminējāt, ka jums ir daudz sekotāju no Latvijas. Vai esat izjutis vēl kādu īpašu latviešu interesi par jums?

– Mana runa valsts svētkos 24. februārī bija nodrukāta divos latviešu žurnālos, par ko biju pārsteigts. Jautāju Veiko Spolītim, kādēļ tas tā ir, ka 90 procenti sekotāju ir no Latvijas. Tas ir tāpēc, ka igauņi vairāk iecienījuši “Facebook”, bet latvieši “Twitter”.

Jāattīsta pilsoniskā sabiedrība

– Pēc sešiem gadiem Igaunija tāpat kā Latvija svinēs savu 100. proklamēšanas gadadienu. Kā šiem svētkiem būtu jānorit, un ko jūs vēlētos uzsvērt?

– Mans pilnvaru laiks beidzas 2016. gadā, un tas būs nākamā prezidenta jautājums. Tagad mēs nodarbojamies ar to, kā atzīmēt mūsu valsts 95. jubileju. Bet 100. jubilejas gads būs ļoti saspringts, jo tā pirmajā pusē Igaunija būs prezidējošā valsts Eiropas Komisijas padomē, kas būs liels izaicinājums.

– Varbūt par godu valsts gadadienai vajadzētu veidot pieminekļus izciliem igauņiem vai jaunus parkus?

– Mums ir daudz parku un pieminekļu. Es domāju, ka laba un jauna ēka kādai no mūsu universitātēm būtu labāks piemineklis un veicinātu izglītību. Ja ir desmit miljoni eiro, tad es tos labāk redzētu ieguldītus ēkās nekā pieminekļos. Es teiktu: uzceliet fizikas laboratoriju!

– Kā jūs raksturotu tuvākā laika Igaunijas uzdevumus?

– To ir tik daudz. Neapšaubāmi mums jāveicina ekonomiskā izaugsme, ko mēs pamazām darām. Mums nepieciešami oriģināli, augstas kvalitātes un smalki produkti. 70% procentus no mūsu IKP veido eksports. Būt konkurētspējīgiem ir ļoti svarīgi. Nepieciešams arī uzsvars uz izglītību. Iepriekšējo sešu gadu laikā es mēģināju iedrošināt pilsoņus vairāk piedalīties politiskajā procesā un iesaistīties pilsoniskajā sabiedrībā. Esmu laimīgs, ka cilvēki vairāk uzņemas atbildību par savu apkārtni. Ko darīja PSRS? Tā iznīcināja pilsonisko sabiedrību – ikviena organizācija bija slikta. Visu aizvietoja ar padomju strādnieku biedrībām, komunistu partiju un komjaunatni. Pirms tam bija studentu organizācijas, filatēlistu biedrības un brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienības. Tas viss bija sagrauts, bet to atjaunot ir daudz grūtāk.

Es vēlos, lai cilvēki saprot, ka viņiem ir dota iespēja būt par labākiem kaimiņiem un veidot savu apkārtni labāku. Šie uzdevumi mūsu sabiedrībā ir aktuāli visu laiku. Tagad mūsu cilvēki ir pilsoniski aktīvāki. Es vēlos, lai cilvēki ir daļa no politiskā procesa, ne tikai vietējā, bet arī plašākā Eiropas kontekstā.

Bieži izskan arguments, ka Brisele saka šo vai to, taču mēs paši esam noteicēji. Eiropas Komisija ievieš to, ko Eiropas Savienības padome izlemj, un mēs taču esam daļa no ES padomes. Viņi mums jautā – vai mēs piekrītam un vai esam gatavi? Patiesībā ir tā, ka Igaunijai un Latvijai jādod piekrišana kaut kam, taču detaļas izstrādā EK. Tomēr pamatlēmumus pieņemam mēs, piemēram, par izmešu kvotām, zvejniecības kvotām un elektriskajām lampiņām – mēs tam piekritām. Ideja, ka viss tiek noteikts “Briselē”, ir pilnīgi maldīga, un to izmanto politiķi no visas Eiropas.

Ģ. Vikmanis: – Vai pilsoniskās sabiedrības loma Igaunijā kļūst spēcīgāka?

– Tā kļūst spēcīgāka, un mēs to redzam. Arī šajā pilsētā ir cilvēki, kas brīvprātīgi uzkopj apkārtni. No mūsu cilvēku iniciatīvas izveidojās pasaules mēroga talkošanas kampaņa “World Cleanup”. Ja atkritumi izmesti neparedzētās vietās, tad kādēļ cilvēkiem būtu jāsauc palīgā valdība? Viņi to paši var brīvprātīgi savākt, un tas notiek.

M. Antonevičs: – Runājot par aktīvāku pilsoņu līdzdalību politiskajos procesos, Latvijā reizēm tiek spriests, vai vajadzētu tautas vēlētu prezidentu. Kādas diskusijas par šo jautājumu ir Igaunijas sabiedrībā?

– Tautas vēlēta prezidenta jautājums ir populistiski meli. Tas nekavējoši iepro-grammē sistēmā politisko nestabilitāti, ja valsts pārvalde netiek mainīta uz prezidentālu sistēmu. Ja tauta ievēl vāju un populāru prezidentu un ja valstī ir spēcīgs premjerministrs, kas ievēlēts netieši, tad prezidentam būs vairāk leģitimitātes no tautas puses nekā premjerministram, kura rokās ir vara. Ja jūs tā darīsiet, iestāsies konstitucionālā krīze. Un tad vienīgais veids to atrisināt ir pāreja uz prezidentālu republiku.

ES izprot Baltijas valstu vēsturi

Ģ. Vikmanis: – Latviju būtiski skārusi ekonomiskā emigrācija. Kā ar šo jautājumu ir Igaunijā?

– Statistikas datus mēs zināsim tuvākajā laikā, taču provizoriskie tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka Igaunijā dzīvo 1,3 miljoni cilvēku. Ap 6000 cilvēku pērn pametuši Igauniju, bet kopumā uz Somiju pēdējo gadu laikā varētu būt devušies 30 000 cilvēku. Šajos skaitļos nav cilvēki, kas pirmdien no rīta dodas uz darbu Somijā un piektdien atgriežas mājās – to nevar saukt par emigrāciju. Tas arī būtiski neatšķiras no laika, kad es biju Eiropas Parlamenta deputāts un man bija arī pirmdienās jādodas uz darbavietu Eiropā uz veselu darba nedēļu. Pērn 6000 emigrēja, bet tajā pašā laikā 3000 iebrauca.

No Igaunijas peļņā uz ārzemēm dodas būvstrādnieki, no kuriem netiek prasītas augstas prasmes. Jo labāk izglītots esi, jo mazākas iespējas, ka pametīsi valsti. Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju sektorā vispār nav bezdarba.

M. Antonevičs: – Nesen jūs skaidrojāt šveiciešu žurnālistam, kāpēc krievu valoda nevar būt oficiālā valoda Igaunijā. Vai jums vēl bijušas situācijas, kad eiropieši slikti zina Baltijas valstu vēsturi?

– Nē. Tikai tad, kad man tiek klāt šveiciešu žurnālists. Nedomāju, ka Baltijas valstu vēstures izpratne ir problēma Eiropas Savienībā. Bet atcerēsimies par Šveici – tā ir valsts, kura liedza brīvu darbaspēka kustību cilvēkiem no Austrumeiropas. Tā ir pilnīgi rasistiska attieksme. Cilvēki no vecajām dalībvalstīm tur var strādāt. Varat mani droši citēt: es šo lēmumu uzskatu par ļoti nepatīkamu, pretīgu un pilnīgi absurdu.

– Latvijā bija referendums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, un šim priekšlikumam atbalstu izteica daudzi Latvijas krievi. Vai tas ir iemesls satraukumam?

– Ne šeit, Igaunijā. Valodas jautājums ir aktuāls attiecībā uz igauņu valodas mācīšanu vecākajās klasēs. Nesaprotu, kāpēc tā ir problēma. Man ir skumji skatīties, kā 10. vai 11. klases skolēni protestē pret igauņu valodas mācīšanos.

Viņiem ir ačgārna pārliecība, jo ar šādu rīcību viņi aizver iespējas dzīvei šajā valstī. Igaunija atkal ir neatkarīga vairāk nekā 20 gadus, un parasti bērni valodas sāk mācīties piecu gadu vecumā. Ja gribi tā darīt, tad vēlāk neej sūdzēties, ka nevari dabūt darbu. Tad jau varētu protestēt ASV, ka man nedod darbu, jo nemācījos angļu valodu…

– Kā vērtējat pašreizējo mazākumtautību integrācijas procesu Igaunijā pēc “bronzas nakts” 2007. gadā?

– Es nezinu, kāds tas izskatās, domājot par attieksmi sabiedrībā – daži saka, ka ir labāk; daži, ka sliktāk. Vai kas ir labojies? Nav vairs bronzas kareivja, kas pulcēja ļoti nepatīkamus iedzērušu cilvēku protestus, un vairs nav staļinistu saukļu pilsētas centrā. Atklāti runājot, cilvēki mācās igauņu valodu vairāk nekā agrāk. Man nepieciešami dati, lai runātu par to, kas ir slikts vai labs. Es būtu laimīgs, ja ikviens mūsu valsts iedzīvotājs runātu igauniski.

Eirozona dod uzticību

Ģ. Vikmanis: – Jūsu valstī ieviests eiro. Vai jūs šādu ceļu ieteiktu arī Latvijai, un kas notiks ar eirozonu?

– Kad mēs pievienojāmies eirozonai, situācija bija viļņojoša. Pārejot uz eiro, zuda uzticības trūkums, zuda arī bailes, ka būs devalvācija, un investīcijas sāka nākt atpakaļ. Nav nekādas vainas eirozonai, ja tu ievēro noteikumus, bet, ja ne, tad ir nepatikšanas. Eirozona nesabruks, varbūt kāds to pametīs, taču eiro nesašķelsies dažādās valūtās. Mana galvenā rūpe ir par to, ka ir valstis, kas vispār neievēro noteikumus, kaut arī ir eirozonā, un ir arī valstis, kas nav eirozonā, bet noteikumus ievēro.

Vācija daudzmaz ievēro eirozonas noteikumus, līdzīgi arī Nīderlande. Tad ir Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija, kas ievēro noteikumus, bet nav eirozonā. Eirozona ir ilgtspējīga. Ja jūs ievērojat noteikumus, tas ir jūsu valsts stabilitātes garants, investīcijas nāk pie jums un investori nesatraucas par devalvāciju. Pirms trim gadiem uzņēmēju vidē valdīja doma, ka Baltijas valstīs nevar investēt. Tagad būšana eirozonā dod uzticību investoriem. Liela valūta ir ļoti noderīga, eirozona ir laba, bet, ja tu krāpies, tad gan nav labi.

– Vai varam runāt par “vairāku ātrumu” Eiropu?

– Mans skatījums ir atšķirīgs no šīs idejas autora Žana Kloda Pirī (pazīstams jurists, kas strādājis pie dažādiem ES līgumiem. – Ģ. V.), kurš uzskatīja, ka lielākā kļūda bija ES paplašināšanās. Viņš domāja, ka divu ātrumu Eiropa veidojas no valstīm, kas ir eirozonā un kas tajā nav.

Īstenībā divu ātrumu Eiropa veidojas no valstīm, kas ievēro noteikumus un kas neievēro. Tas ir redzams krīzē – ja neievērosi noteikumus, nokļūsi nepatikšanās. No otras puses, ideja par divu ātrumu Eiropu nāca pirms 12 gadiem no vācu politiķiem Karla Lammersa un Joškas Fišera, kuri teica, ka Eiropai jāintegrējas, balstoties uz nodokļu un sociālo politiku.

Mēs nevaram runāt par kopēju nodokļu politiku. No mūsu valsts pilsoņiem 98 procenti cilvēku maksā nodokļus, kamēr ir valstis, kurās ļoti neliels skaits cilvēku to dara.

Brīvajā laikā 
gāž kokus

– Igaunijas sabiedrībā jūsu dzīvesbiedre pazīstama kā veselīga dzīvesveida aizstāve. Kā tas ietekmē jūs?

– Tradicionāli pirmās lēdijas runā par veselību, kā tas ir arī ar ASV prezidenta kundzi Mišelu Obamu. Mana sieva ir ārste. Es daudz vairāk ikdienā veicu treniņus nekā citi vīrieši manā vecumā. Varu nopeldēt kilometru 23 minūtēs un 20 sekundēs.

– Kāda ir pirmās lēdijas loma Igaunijas sabiedrībā?

– Pagātnē politikā bija attieksme, ka sievai nav jābūt redzamai vai dzirdamai – tā uzskatīja Igaunijas vīrieši, kuri ir politiķi. Mana sieva ir ārste un vēl pirms kļūšanas par politiķi sabiedrībā runāja par veselības jautājumiem. Viņa teica, ka nemainīsies, ja būšu prezidents. Viņa jo-projām ir tā pati persona. Tas ir pilnīgi pamatojami, ka modernajā Igaunijā cilvēki ir precēti un viņu sievas neatrodas fonā.

– Jūsu personisko ģērbšanās stilu izceļ tauriņi. Kāpēc esat izvēlējies tauriņus?

– Man patīk tauriņi. Kāpēc jūs valkājat tradicionālās kaklasaites?

– Man patīk, jūtos ērti…

– Mans tēvs valkāja tauriņus. Mans dēls arī valkā tauriņus. Kad mans tēvs nomira pirms vairāk nekā 20 gadiem, es sāku valkāt tauriņus. Man nav cita veida kaklasaišu. Manu kolekciju veido ap 50 tauriņu.

– Kā jūs atpūšaties pēc darbdienas?

– Mani darbinieki man nedod daudz iespēju atpūsties. Kopā ar dēlu pagājušajā nedēļas nogalē nogāzām 15 kokus mežā. Tā es retinu mežu no veciem kokiem, esmu nogāzis vairākus simtus koku. Kad es atpūšos, es zāģēju kokus.

Tad es domāju tikai par koku un to, lai tas man neuzkristu uz galvas vai kājām. Īstenībā dēls nozāģēja tos 15 kokus. Katru dienu es veicu treniņus, kaut arī tas ir nogurdinoši, tas ir relaksējoši un noderīgi, lai tiktu galā ar stresu, kas man ir darbā. Tas ļauj man justies labāk. Katru dienu izpildu dažādus vingrinājumus, līdzīgus var aplūkot mājaslapā www.crossfit.com. Es daru ko vieglāku nekā viņi. Katru dienu ko citu.