Ilvesomānija 0
Nesen jaunam un centīgam kolēģim vaicāju, kādu jautājumu viņš vēlētos uzdot Igaunijas prezidentam Tomasam Hendrikam Ilvesam. Kolēģis uz brīdi apmulsa. “Varētu pajautāt, kā viņiem atšķirībā no latviešiem izdodas saglabāt lepnumu par savu valsti,” viņš ātrumā mēģināja noformulēt domu.
Paironizēju par tādu latvisko mazohismu un atgādināju, ka Ilvess uz līdzīgu jautājumu jau reiz ir atbildējis. 2011. gada oktobrī pēc pārvēlēšanas amatā intervijā avīzei “Diena” viņš sacījis:
“Kāpēc jūs esat tādi pesimistiski par Latviju? Dažkārt es jūs nesaprotu. Varbūt mums, igauņiem, tā veicas tāpēc, ka mēs esam tik lēni. Jums taču ir tie bezgalīgie joki par igauņiem, par tiem lēnajiem igauņiem. Varbūt tāpēc mums labāk iet, esam lēnāki, pacietīgāki. (..) Jums vienkārši ir jātic savai valstij. Un cilvēki tad maksā nodokļus, ja tic savai valstij.”
Bet nepacietīgie un ietiepīgie latvieši turpina. Lūk, arī Latvijas televīzijas brigāde ar Ziņu dienesta vadītāju Dzintri Kolātu priekšgalā savu “100. panta” sarunu ar Igaunijas prezidentu sāk ar to pašu jautājumu – nu kā tas tā, ka mēs vienmēr esam aiz jums… Var jau teikt, ka tas tikai tāds komplimentārs joks, lai Ilvesam sagādātu gandarījumu par viņa valsts panākumiem un noskaņotu uz labvēlīgu sarunas turpinājumu. Bet cik vēl reizes kaimiņvalsts vadītājam būs latviešiem jāmāca pašlepnums?
Latvijā varētu runāt par tādu kā Ilvesa kultu, kas pamatā tiek uzturēts zināmas politiskās un mediju aprindās, taču veiksmīgi gūst atsaucību arī plašākā sabiedrībā. Pats Igaunijas prezidents paudis pārsteigumu, ka sociālajā tīklā Twitter viņam ir tik daudz sekotāju no Latvijas (šo frāzi viņš, starp citu, ierakstīja latviski: “Kāpēc man šeit seko tik daudz latviešu?”). Izskaidrojums it kā esot tāds, ka Latvijā Twitter ir populārāks, kamēr igauņi sociālajai komunikācijai vairāk izvēloties Facebook. Tomēr atšķirībā no Latvijas amatpersonām, kuru profili sociālajos tīklos parasti ir stīvi un garlaicīgi (ļoti iespējams, tāpēc, ka atdoti padomnieku “aprūpē”), Ilvess Twitter ideju uztvēris precīzāk un atļaujas reizēm būt arī mazliet neformālāks.
Vēl savdabīgāks ir britu izdevumā “The Guardian” publicētais apgalvojums, ka Ilvess Latvijā tiekot uzskatīts par sekssimbolu.
Žurnālists gan atzinis, ka šī atziņa nav plašas socioloģiskās aptaujas rezultāts, bet izvilkums no sarunas ar kādu latviešu sievieti: “Kāda vietējā [Latvijas] iedzīvotāja, kura runāja angļu valodā, man pateica, ka Ilvess Latvijā tiek godināts ne tikai kā cienījams politiķis, bet arī kā īsts reģionāls sekssimbols.”
Protams, nevar nepamanīt, ka viņš piedomā pie sava tēla. Un tas nav tikai neiztrūkstošais tauriņš prezidenta garderobē (kā izrādās – ģimenes tradīcija, kuru tagad jau pārņēmis arī dēls), bet arī citas detaļas. Starp Igaunijas prezidenta publicitātes foto ir kāda interesanta bilde, kurā viņš redzams kopā ar ģimeni – ģērbti tautastērpos, viņi sēž uz soliņa savā atjaunotajā dzimtas lauku īpašumā “Ermas”, bet rokās visiem Apple datori – elegants tradīciju apvienojums ar modernā laikmeta simboliem… Var to saukt arī par gudru PR.
Tāpat kā lēmumu vizītē Latvijā ierasties ar vilcienu, kas dod iespēju gan atgādināt Igaunijas bruņuvilcienu nozīmīgo lomu Latvijas brīvības cīņās 1919. gadā, gan uzsvērt nākotnes projekta “Rail Baltica” svarīgumu.
Bez dažādiem labi pārdomātiem soļiem ir arī tīri objektīvi apstākļi, kas Ilvesam ļauj būt atpazīstamam un populāram ne tikai savā valstī. Vispirms viņš bija labi zināms politiķis arī pirms ievēlēšanas prezidenta amatā – gan kā Igaunijas vēstnieks ASV, gan kā ārlietu ministrs, gan kā Eiropas Parlamenta deputāts. Viņa ceļš uz augstāko valsts amatu vairāk līdzinās rietumnieciskajai mērķtiecīgajai politiskajai karjerai, nevis Latvijā ierastajai prezidenta kandidātu politiskai slēpšanai, lai vēlāk tos kā baltus zaķīšus izvilktu no burvju mākslinieka cepures. Ja kandidāts ir labi zināms, cilvēkiem nav vajadzīgs “pārejas periods”, lai pamazām aprastu ar jauno valsts vadītāju un viņa īpašībām. Pats Ilvess sev raksturīgajā snobismā gan agrāk bija izteicies, ka par prezidentu nevēlas būt, tomēr vēlāk viedokli mainīja.
Otrkārt, Ilvess ir “trimdas” igaunis, kurš izglītojies ASV, un tas, protams, atstāj iespaidu uz viņa uzskatiem. Baltijas valstīm tā vēl arvien ir izšķiršanās – ievēlēt valsts augstākās amatpersonas amatā vietējo, kuram būs šāds vai tāds padomju mantojums, vai ārzemju tautieti, kurš audzis un skolojies “brīvajā pasaulē”, perfekti zina angļu valodu, toties ne līdz galam saprot postpadomju situācijas nianses. Visas trīs Baltijas valstis šādu izvēli ir piedzīvojušas. Un diez vai kāds noliegs, ka Kanādas latviete Vaira Vīķe-Freiberga savā laikā bija spilgtākā no Baltijas valstu prezidentu trio. Starp citu, ar Ilvesu viņu vieno arī fakts, ka abi pēc izglītības ir psihologi, kas acīmredzot nav mazsvarīgi politikā. Mazāk spilgts varbūt bijis “trimdas” lietuvietis Valds Adamkus, taču arī viņu var saukt par labu valsts vadītāju.
Treškārt, salīdzinot ar abiem šābrīža Baltijas valstu kolēģiem, Ilvess prezidenta amatā ir visilgāk. Viņš ir ievēlēts uz otru termiņu, bet pagaidām vēl nav arī sasniedzis to posmu, lai par viņu jau runātu kā par “klibo pīli”, kā mēdz apzīmēt aizejošus prezidentus. Šis ir labs laiks drosmīgiem soļiem un paziņojumiem.
Mūsu pusē par tādu noteikti uzskatītu arī viņa neseno izteikumu, ka krievu valoda Baltijā ir “okupantu varas valoda”, tāpēc nevienam nevajadzētu sapņot, ka tai kādreiz te būs oficiāls statuss. Pats Ilvess neko īpašu šajā izteikumā nesaskata – tā vienkārši bijusi atbilde Šveices žurnālistam, kurš vāji orientējas Baltijas valstu vēsturē. Droši vien, ka tā arī ir, bet, kamēr mūsu politiķi rīstīsies no šādas skaidras valodas, arī latviešu Ilvesomānija saglabāsies.
