Ilūziju telpas 0
Kultūras galvaspilsētas gada sākumā Ūmeo universitātes mākslas muzejs “Bildmuseet” turpina pētīt telpas nozīmju daudzveidību mākslā.
Izstādi “Teātra lauki”, kas atklāja skatuves situācijas kā mākslas telpas lomu mūsdienu māslā, nomainījušas Tilo Franka un Andreasa Johansona instalācijas, kurās kā izteiksmes līdzekli mākslinieki izmanto skatītāja fiziskās telpas uztveri. Neraugoties uz to, ka abu mākslinieku darbiem ir kopīga gan spēle ar cilvēka redzi, radot ilūziju par telpas paplašināšanu, gan reliģiska rituāla klātbūtne, viņu vēstījumi ir pilnīgi atšķirīgi.
Vācu instalāciju, performanču un foto mākslinieka Tilo Franka interaktīvā instalācija “Fēnikss ir tuvāk, nekā izskatās” uzbur skatītāja acīm bezgalīgu telpu, izmantojot spoguļattēlu. Iekāpjot mākslinieka uzbūvētajā spoguļu istabā, skatītājs vispirms nokļūst it kā nebeidzamā atspulgu un gaismas staru tīklā, bet tad ierauga šīs bezgalības viducī iekārtas šūpoles. Tas piešķir skatītāja pieredzei spēles elementu un dod iespēju uz brīdi pacelties no zemes, ļaujoties gandrīz brīvam lidojumam mākslinieka radītajā iluzorajā visumā.
T. Franks uzsver, ka viņu neinteresē skaistuma estētika un nereti savus darbus viņš apzināti veido acij netīkami asimetriskus. Viņš nevis izpatīk, bet gan izaicina skatītāju paplašināt savu uztveri. Tā vienlaikus ir manipulācija ar sajūtām un intelektuāla spēle ar godīgiem noteikumiem. Savām telpas transformācijām mākslinieks neizmanto modernās tehnoloģijas vai iluzionistu trikus un netiecas mānīt skatītāju, bet gan rāda, kā, apspēlējot pašas telpas īpašīpas un ierastus materiālus, to iespējams deformēt mūsu uztverē. Tajā pašā laikā viņa radītās transformācijas poetizē ikdienas dzīves telpu un fiziskās pasaules fenomeni iegūst metaforas vai simbola nozīmi. Šoreiz īpaša loma ir tam, ka mākslas darba telpā drīkst ieiet tikai skatītājs viens pats un pirms tam viņam jānovelk apavi. Tādējādi mākslinieks piešķir šai pieredzei reliģiska rituāla dimensiju, kura laikā cilvēks sastopas pats ar sevi kā Dievu.
Savukārt Andreass Johansons instalācijā “Vietas novietojums” uzbur pamestas urbānas vides ilūziju ar fotoattēlu kolāžas palīdzību, kas veidota pēc telpisko bilžu grāmtu vai vienkāršu skatuves dekorāciju pricipa. Viņš izveidojis telpas modeli, dažādos attālumos vienu aiz otra novietojot priekšmetu fotogrāfijas. Skatītāju no šī modeļa šķir balta siena, aiz kuras viņš var ielūkoties vienīgi pa tajā izsistu caurumu. Skatoties caur to, optiskā ilūzija rada plašas telpas sajūtu. Tomēr otra siena ir stiklota, un skatītājam kļūst labi redzams, cik sīka un vienkārši būvēta patiesībā ir viņam nupat uzburtā aina.
“Mani interesē pamestās urbānās vides maģija, pat reliģiskais pārdzīvojums. Kaut lielpilsētas viducī, šajā aizmirstībā var sajust gandrīz absolūtu klusumu un mieru. Tas ir kaut kas milzīgs,” saka mākslinieks. Turklāt šīs vietas ir arī smagu sociālu, ekonomisku un vides problēmu krustpunkti. Nereti veselas rūpnīcas atstātas tāpēc, ka tur ražots kaut kas toksisks un nu visa apkārtējā vide ir piesārņota, bet sakopt to būtu pārlieku dārgi. Tagad tur mitinās bezpajumtnieki. Tā ir mūsdienu dzīves ēnas puse, ko sabiedrība izstūmusi un slēpj. Tomēr ir pat veselas paaudzes, kam šīs vietas nozīmē arī īpašu brīvības sajūtu. Mākslinieks atklāj, ka viņam un viņa vienaudžiem bērnībā pamestas celtnes kļuvušas par spēļu laukumu, kur norisinājusies vislielākā jautrība, jo tās atrodas ārpus pieaugušo redzesloka.
