Juris Lorencs: Musulmaņi neintegrējas kristīgās kultūras zemēs, nemaz nerunājot par asimilāciju un izšķīšanu 42
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Laikā, kad Lietuva un nu jau arī Latvija cenšas sevi aizsargāt no organizēto migrantu iebrukuma (citādi šo hibrīdkara operāciju nevar nosaukt), 7. augustā lietuviešu valodas portāls “delfi.lt” publicēja, manuprāt, zīmīgu publicista Pauļa Jurkeviča komentāru ar nosaukumu “Tīršķirnes Lietuvas beigas?”.
Tajā viņš jūsmo par Itālijas galvaspilsētas multikulturālo gaisotni: “Šovasar pludmalē netālu no Romas saskaitīju daudzu tautību pārstāvjus, kuri man piedāvāja iegādāties čības, cepuri, Itālijas karogu (tobrīd notika Eiropas futbola čempionāts), gredzenu, rokassprādzi un saulesbrilles.
Tie bija cilvēki no septiņām valstīm: Kamerūnas, Senegālas, Bangladešas, Kotdivuāras, Marokas, Pakistānas un Indijas. Viņi visi brīvi runāja itāļu valodā.”
Autors uzdod retorisku jautājumu par Lietuvas nākotni: “Vai mēs iegūtu vai zaudētu, ja vismaz septiņu tautību pārstāvji iemācītos lietuviešu valodu? Ja “Maxima” apsargs no Subsahāras Āfrikas man atgādinātu par sejas maskas valkāšanu, sieviete no Kurdistānas strādātu veikala kasē, bet afgānis ceptu picu?” Uz to pats arī atbild: “Noteikti iegūtu.”
Interesanti būtu pajautāt – ko par šo lietu domā paši itāļi? Cik noprotams, Jurkevičs ir lietuvietis. Studējis itāļu valodu Viļņas universitātē, patlaban dzīvo Romā. Itālijā viņš ir tikai viesis.
Tātad viens no paša apjūsmotā raibā tautību mistrojuma. Raksta par politiku un itāļu virtuvi. Jurkeviča ideāls ir “afgānis, kurš cep picu”. Cilvēks–dekorācija viņa nākotnes Lietuvas vīzijā. Modernā eiropieša pasaules redzējums, kurā egoisms (man ikdienā vajag izjust šo kultūru daudzveidību!) sadzīvo ar milzīgu naivumu.
Ar domu, ka arī pēc afgāņa ierašanās viss paliks “kā līdz šim”. Bet afgānis nekad nekļūs par lietuvieti (latvieti, krievu, poli utt.). Musulmaņi neintegrējas kristīgās kultūras zemēs, nemaz nerunājot par asimilāciju un izšķīšanu.
Iemesli tam ir vairāki. Jebkura tauta jaunajā mītnes zemē cenšas saglabāt savu kultūru.
Ja latvieši jūsmo par svētdienas skolām Īrijā vai ASV, par jaunatni, kas “saglabā latviskumu”, tad kāpēc lai afgāņi, kurdi vai arābi būtu citādi? Vēl viens iemesls – musulmaņu sabiedrības struktūra nav savietojama ar Eiropas tiesību normām.
Kopiena, kurā vīrietim var būt četras sievas, arī laulība tiek šķirta pēc citiem likumiem, citādas ir mantošanas, aizbildniecības utt. tiesības.
Paradokss ir tāds, ka Rietumu pasaulē ieceļojušie musulmaņi, lai saglabātu savu reliģiju un tradīcijas, kļūst konservatīvāki par dzimtenē palikušajiem tautiešiem.
Katrs, kurš pabijis Turcijas metropolē Stambulā un Reinzemes reģiona pilsētās Vācijā, būs ievērojis, ka turku un kurdu sievietes Vācijā daudz biežāk nēsā tradicionālo islāma apģērbu nekā sievietes pašā Turcijā.
Kāpēc arī Latvijā parādās tā saucamie velkomisti, migrantu gaidītāji? Katrā ziņā tas ir dziļākas izpētes jautājums. Bet dažas lietas ir acīmredzamas.
2015. gada vasarā grupa Latvijas iedzīvotāju Valsts prezidentam, Saeimai un valdībai iesniedza petīciju “Bēgļu uzņemšana – nevis apdraudējums, bet iespēja Latvijai”. “160 velkomistu vēstules” parakstītāji pārsvarā bija gados jauni un izglītoti cilvēki.
Man ir dažas idejas, kāpēc var veidoties šādi uzskati. Pirmkārt, ir izaugusi paaudze, kas iebraucējos nesaredz briesmas.
Tā neatceras laikus, kad valsts un pašvaldību iestādēs daudzviet nevarēja sarunāties latviski, kad veikala pārdevēja Rīgā varēja uzkliegt pircējam: “Говорите на понятном языке!” (“Runājiet saprotamā valodā!”).
Otrkārt, notiekošajā varam redzēt klasisku paaudžu attiecību konfliktu, vājas atblāzmu no 1968. gada studentu nemieriem Rietumeiropā.
Treškārt, lai cik tas dīvaini skanētu, patiesībā šodienas jaunatne tikpat kā nepazīst tā saucamo trešo pasauli, kas ir migrantu izcelsmes vieta. Jā, viņi ir pabijuši Eiropā, daudzi tur studējuši un strādājuši. Ēduši turku un indiešu restorānos, klausījušies Āfrikas mūziku.
Tomēr tas, ko varēja atļauties 19. gadsimta Eiropas aristokrāti un 60. gadu hipiju paaudze, proti, mēnešiem, pat gadiem ilgus ceļojumus Āzijā un Āfrikā, viņiem ir nesasniedzams luksuss.
Dzīve kļuvusi dārgāka visur pasaulē. Nav arī laika – jāveido karjera, jāstrādā no projekta uz projektu, nemitīgi jāatrodas apritē. Līdzīga tendence vērojama it visur Rietumos.
Nav brīnums, ka pasaules apceļotājiem domātie “Lonely Planet” ceļveži ar katru jaunu izdevumu kļūst aizvien plānāki. Protams, daudzi ir izpeldējušies Sarkanajā jūrā, redzējuši piramīdas un kremācijas sārtus pie Gangas upes. Bet tie ir virspusēji iespaidi.
Kas notiek vietējo cilvēku galvā, kādas ir viņu vērtības, motivācija un nākotnes ieceres – tas palicis nesaprasts.
