Monika Zīle: Kā integrēt cittautiešus bez “uci-puci” 3
Aizvadītajā svētdienā Pirmais Baltijas kanāls vairāku stundu garumā izvērsti prezentēja televīzijas jaunās sezonas piedāvājumu, raisot dažādas sajūtas un pārdomas. Ne tik daudz par jaunumos ieguldītajiem finanšu resursiem – tie, protams, ir apskaužami bagātīgi –, cik par šī Krievijas valdošo aprindu un prezidenta rupora ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Tos akcentēja gandrīz visu programmu ievados, bet jo īpaši skatītāju iecienītajā seriālu sadaļā. Kremļa uzkrītošu vēlību baudošais televīzijas un kino producents Aleksejs Pimanovs – tas pats, kura vadītais raidījums “Cilvēks un likums” ne tik sen sadusmoja un aizvainoja lietuviešus ar melīgu 1991. gada janvāra notikumu interpretāciju, piedāvājot seriālus “Fetisovs” un “Vlasiks”, vairākkārt uzsvēra: ekrānā jābūt stāstiem par tādām personībām, kuru dzīves gājums ceļ un stiprina krievu pašlepnuma slieksni. Sporta cienītāju aprindās Vjačeslava Fetisova biogrāfija komentārus neprasa – viņš ir hokeja leģenda starptautiskā mērogā, toties Josifa Staļina personiskās apsardzes priekšnieka un ģenerālleitnanta Nikolaja Vlasika vārds zināms tikai Krievijas vēsturnieku aprindās. Daži jaunā seriāla fragmenti gan neatbild uz jautājumu, kas rosinājis vilkt gaismā augstā līmeņa čekistu un 20. gadsimta tirāna uzticības personu. Bet acīmredzot iemesls ir tā pati vēlme, kas patlaban īlenveidīgi spraucas ārā no visiem Krievijas publiskās ideoloģijas “maisiem”: attaisnot staļiniskās represijas, būtībā heroizējot to autorus un īstenotājus, līdztekus potējot un stiprinot ticību tagadējās Kremļa politikas nekļūdīgumam.
Tā ir tikai viena Krievijas propagandas artilērijas zalve, pareizi notēmēta, tā sasniegs mērķi arī tajā Latvijas slānī, kurš jūtas austrumu kaimiņvalstij piederīgs. Es ieteiktu valdībai īpaši nejūsmot par to, ka nesen veiktajā aptaujā vairāk nekā 60 procenti cittautiešu sevi piepulcē Latvijas patriotiem. Jo šis cipars var izrādīties ķieģelītis ilūziju pilij, lai gan patiesībā neder pat būdiņai. Pajautājiet Tatjanai Ždanokai, Jakovam Plineram &Co, vai viņi ir Latvijas patrioti, un saņemsiet nešaubīgu apstiprinājumu… Tālab pagaidām nav iemesla rīkot salūtu par godu LTV7 startējušajam rīta ziņu blokam krievu valodā, piešķirot tam īpašu lomu informatīvās telpas izlīdzināšanai. Tiesa, lieks šāds bloks nav. Taču ir neatbildēti jautājumi: cik daudzi to skatīsies un no kurienes pārliecība, ka Krievijas tālrādes telpā ērti iekārtojies skatītājs pēkšņi mainīs orientāciju?
Bet jādara taču viss iespējamais, lai cittautieši justos latviskajai valstij piederīgi! – saka par integrācijas programmām atbildīgie. Uzdrīkstos atmest politkorektumu un sacīt to, ko integrācijas plānu diženuma sakarā esmu dzirdējusi un kam arī pati piekrītu: tā pārliekā čubināšana, mutē skatīšanās un iztapšana lūpu uzmetušajiem Putina “krievu pasaules” cildinātājiem galu galā liek savās mājās latvietim justies kā otrās šķiras cilvēkam un atstumtam bārabērnam. Integrācijas plāniem rēķinātos miljonus dalot, valdībai vispirms vajadzētu krietnu summu paredzēt – mācīsimies no Krievijas uzstādījumiem! – tām lietām, kuras spodrina latvieša pašapziņu. Te prātā vispirms nāk kultūras joma, taču vispārējā ekonomikas augšupeja un labklājības līmenis ir tas pamats, uz kura integrācija notiek visveiksmīgāk un bez kādiem “uci-puci”. Nav dzirdēts, ka, piemēram, uz Vāciju pārcēlušies krievi tur skaļi gaidītu Kremļa valdīšanu, jo tās paspārnē dzīve nav ne tik pārtikusi, ne droša. Tiesa, līdz jau minētās Vācijas līmenim mums augt un augt. Bet, manuprāt, mērķtiecīgi šajā virzienā ejot, daļa integrācijas problēmu izgaisīs.
