Ilūzijas, naivums, aprēķins un pienākums. Armands Kalniņš vērtē Willa teātra izrādi “Magda/Eva. Jedem das Seine” 1
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Willa teātris” darbu sāka 2020. gadā K. K. fon Stricka villas telpās un tās pagalmā, iestudējot vairākas savdabīgas izrādes – baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksijevičas “Stāstu par MĪ…”, “Putn ilgs” (iespaidīgi interpretējot Heli Lāksonenas dzeju), eksperimentālo monooperu “#DiToo”, kuras autori ir Kaspars Rolšteins un Dita Lūriņa, ievērojamā itāļu scenārista un dramaturga Tonino Geras (Mikelandželo Antonioni filmu scenārista) un viņa līdzautores Lusilas Laksas “Ceturto krēslu”, Igora Gatina “Petuški”, kuras centrā ir rakstnieki Venedikts Jerofejevs un Čarlzs Bukovskis, uzmanību koncentrējot uz alkohola lietošanas tradīcijām Krievijā un ASV (ne tikai uz to, protams), no Valmieras vasaras teātra festivāla pārcelto, bērniem/pusaudžiem paredzēto un žiperīgo “Pagalms atdzīvojas”.
Šis pirmais teātra darbības posms bija daudzsološs – interesanta dramaturģija, saistoša izrāžu forma, eksperimentējot ar telpu un brīvdabas iestudējumu iespējām, būtiski vēstījumi. Bet tad nāca bargais Covid ierobežojumu laiks, kas smagi skāra visus teātrus, bet t. s. mazajiem kolektīviem būtiski ierobežoja turpmāko darbību (vairākas no tām Latvijas teātru vides iniciatīvām, kuras cerīgi iezīmējās pirms pandēmijas laika, vēl nav atjaunojušās).
Tāpēc prieks, ka “Willa teātris”, pārceļoties no jaukās fon Stricka villas uz citām telpām – Stabu ielā 18c (ērta vieta, labas telpas), mākslinieciski spēcīgi atjaunojis darbību, pagaidām iestudējot trīs jaunas izrādes – “Pilna slodze”, “Žažda sbitsa” un “Magda/Eva. Jedem das Seine”.
Var uzskatīt, ka Vara Piņķa un Riharda Zeļezņeva radītā “Pilna slodze” turpina pusaudžiem domāto iestudējumu ciklu, taču parastu mācību stundu atainojums ir būtisks visiem – skolēniem un viņu izglītotājiem, jo iedziļinās šo attiecību norisēs, iemeslos, kāpēc labi domātā mācīšanās nereti nekādi nepadodas, izdedzinot mūzikas pedagogu, kurš nedaudz naivi cenšas pildīt savus pienākumus.
Iemesli neveiksmēm ir “tur, ārā”, pārsvarā – ģimenē. Šo izrādi vērts noskatīties pusaudžiem kopā ar vecākiem un/vai skolotājiem. Savukārt izrāde “Žažda sbitsa”, kuras režisore ir ļoti oriģināli domājošā Kristīne Vītola, ir tapusi pēc filozofa Meraba Mamardašvili lekciju motīviem.
Formas ziņā – interesanta, tomēr skatītāju atziņas par skatīto, visticamāk, būtiski atšķirsies. Vai būtiskākais, ko no šā iestudējuma var iegūt, ir ilūzijas par gudru cilvēku komunikācijas iespējamību, katram paliekot savu domu pasaulē, kaut ārēji esot “kontaktā” (pienākums sazināties)? Abi izrādes tēli ir ļoti atšķirīgi it visā.
Visbeidzot – “Magda/Eva. Jedem das Seine” – Maikla Arditi darba iestudējums Ģirta Ēča režijā. Magdas uzvārds ir Gēbelsa, Evas – Brauna/Hitlere. Vēl pirms gada pievēršanās diktatoru un nežēlīgu režīmu vadošo personu līdzgaitniecēm varēja šķist vēsturiski/izzinoši saistoša, bet ne visai aktuāla tematika.
Nu daudz kas ir mainījies un noteikti jādomā par to, ko nozīmē būt līdzās kara noziedzniekiem. Kas liek viņus atbalstīt? Vara Piņķa Jozefs Gēbelss ir negaidīti klusināts, viņš parādās no tā šaurā bunkura apakšas, kurā patvērušās galvenās nevarones.
Elīnas Bojarkinas Eva šajā izrādē nenoliedzami ir naiva. Kā bijis patiesībā, var minēt, visticamāk, naivums, neieinteresētība patiesības noskaidrošanā apvienojās ar ilūzijām, ka “viss būs pareizi un labi”.
Zīmīgi gan, ka Hitleram suns varbūt bija tikpat tuvs kā Eva. Ingas Alsiņas-Lasmanes Magda (“vācu nācijas un Trešā reiha priekšzīmīgā māte”, impērijas “pirmā dāma” utt.) bija pārliecināta naciste, kuras pienākums bija stiprināt ilūziju par vācu “paraugģimenes” (seši bērni viņas laulībā ar Gēbelsu!) vērtībām. Izpratne par kārtīgu ģimeni gan ietvēra arī dzīvesbiedra mīļākās (nebūtiskas blaknes?).
Pienākums “mīlēt un ciest” nācijas vārdā vai aprēķins? Baudīt priekšrocības vai upurēties ideju dēļ? Evas naivās un Magdas nobriedušās ilūzijas beidzas ar katastrofu, mirst visi, arī Gēbelsu seši bērni (izdzīvoja tikai Magdas dēls no pirmās laulības, kurš vēlāk gājis bojā aviokatastrofā).
Izrāde iedziļinās situācijā, kurā kļūst skaidrs – bezcerīgi, veltīgi. Magda to saprot vislabāk. Lielas likmes, lieli upuri, milzīgi daudz ciešanu – kādēļ? Katram – savs (“Jedem das Seine”), bet būtībā – vienāda iznīcība. Vai no šādiem gadījumiem kāds nākamais “vadonis” kaut ko mācās, un ko par to domā viņa tuvinieki?
“Willa teātra” iestudējumi liek domāt, ka izrāžu un vēstījumu izvēle nav nejauša. Jācer uz sekmīgu turpinājumu.
